Avots: Latvijas Avīze (22. maija izdevums)
Atkal jārunā par lāčiem. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēdējā mēneša laikā letāli lāču uzbrukumi cilvēkiem reģistrēti Polijā, Rumānijā un Bulgārijā. Tie vairs nav atsevišķi eksotiski gadījumi kaut kur pasaules otrā malā, bet notikumi Eiropā, diezgan apdzīvotās teritorijās un vietās, kur cilvēki pieraduši justies droši dabā.
Īpaši satraucošs bija gadījums Bulgārijā, kur Vitošas dabas parkā bojā gāja jauns vīrietis. Zīmīgi, ka vēl pirms traģēdijas vietējie speciālisti un mednieku organizācijas publiski brīdināja – lāči arvien biežāk zaudē dabisko piesardzību pret cilvēku, tuvojas apdzīvotām vietām, konflikti kļūst arvien ticamāki.
Arvien biežāk līdzīgas diskusijas dzirdamas arī Igaunijā, ko Latvijā nereti min kā piemēru veiksmīgai līdzāspastāvēšanai ar lielajiem plēsējiem. Taču arī tur mednieki sāk celt trauksmi. Samērā nelielajā valstī dzīvo aptuveni 1200 lāču, un arvien biežāk tiek runāts ne tikai par populācijas lielumu, bet arī par dzīvnieku uzvedību – cik piesardzīgi tie vēl ir pret cilvēku un cik ilgi saglabāsies līdzšinējais līdzsvars.
Diskusijas saasinājušās arī Latvijā. Te lāču skaits katru gadu ievērojami pieaug. Vienlaikus šīs diskusijas kļūst arī emocionālākas. Vieni runā par nepieciešamību stingrāk aizsargāt vilkus, lūšus un lāčus, citi – par pieaugošajiem konfliktiem ar cilvēkiem. Taču ļoti bieži pazūd viens būtisks aspekts – savvaļas dzīvnieku dabiskā uzvedība. Precīzāk – dabiskās bailes no cilvēka. Turklāt vēl 19. maijā kāds Kaspars Lūsis ir uzsācis parakstu vākšanu platformā Manabalss.lv “Par drošību Latvijas mežos un lāču populācijas ierobežošanu”.
Bailes kā izdzīvošanas stratēģija
Igaunijas Mednieku savienība pēdējā laikā uzsver, ka mainījusies lielo plēsēju uzvedība. Runājot par vilkiem, lāčiem un lūšiem, bieži tiek norādīts, ka plēsējiem jāsaglabā piesardzība pret cilvēku. Tas nenozīmē dzīvnieku terorizēšanu vai nekontrolētu iznīcināšanu. Tieši pretēji – bailes no cilvēka ir normāla savvaļas dzīvnieka uzvedības sastāvdaļa, kas gadsimtu gaitā izveidojusies evolūcijas procesā. Šī piesardzība palīdz izvairīties no konfliktiem un nodrošina drošību gan cilvēkiem, gan pašiem dzīvniekiem.
Lielākā daļa lielo plēsēju sastapt cilvēku instinktīvi izvairās. Cilvēks savvaļas dzīvniekam ir neprognozējams un potenciāli bīstams. Dzīvnieks, kas prot izvairīties no briesmām, visticamāk, dzīvos ilgāk un spēs nodot savus gēnus nākamajām paaudzēm. Tāpēc piesardzība pret cilvēku ir nevis problēma, bet gan dabiska izdzīvošanas stratēģija.
Kamēr plēsēji turas pa gabalu no cilvēkiem, konflikti ir diezgan reti. Dzīvnieki vairāk uzturas savās dabiskajās teritorijās, izvairās no apdzīvotām vietām un nepierod pie cilvēka klātbūtnes. Tieši šāds līdzsvars ļauj līdzās pastāvēt gan cilvēkam, gan lielajiem plēsējiem.
Problēmas sākas brīdī, kad dzīvnieki zaudē dabisko piesardzību. To var veicināt cilvēku apzināta vai neapzināta piebarošana, pieejami atkritumi, regulāra saskarsme ar cilvēkiem un situācijas, kurās dzīvnieks vairs neuztver cilvēku kā draudu.
Bīstama tendence daudzviet Eiropā
Lāču gadījumā tas īpaši labi redzams dažādās Eiropas valstīs. Dzīvnieki sāk apmeklēt atkritumu konteinerus, atpūtas vietas, lauku sētas un arvien biežāk uzturas cilvēku tuvumā. Sākumā tas šķiet interesanti un pat mīlīgi, taču realitātē tā ir ļoti bīstama tendence. Dzīvnieks kļūst drosmīgāks, uzstājīgāks un dažkārt arī agresīvāks.
Līdzīgas problēmas redzamas arī vilku gadījumā. Samazinoties bailēm no cilvēka, pieaug uzbrukuma risks mājdzīvniekiem un medību suņiem. Cilvēkos tas rada bailes, dusmas un neuzticēšanos institūcijām. Jāatceras – cilvēki Eiropas laukos ar lielajiem plēsējiem sadzīvojuši gadsimtiem ilgi. Konflikts starp cilvēku un plēsēju nav jauna parādība. Jauna ir situācija, kurā daļa sabiedrības, īpaši pilsētās dzīvojošie cilvēki, vairs nesaprot savvaļas dzīvnieku dabisko uzvedību.
Bailes no cilvēka ir svarīgas arī pašiem dzīvniekiem. Plēsējs, kas izvairās no cilvēka, retāk nonāk satiksmes negadījumos, retāk konfliktē ar zemniekiem un mazāk riskē kļūt par tā saukto problēmdzīvnieku. Savukārt dzīvnieks, kas kļūst pārāk drosmīgs, bieži vien agrāk vai vēlāk tiek likvidēts.
Līdzsvars sašķobījies
Mērķis nav panākt, lai dzīvnieki paniski baidītos no cilvēkiem. Pārmērīga traucēšana rada stresu un agresiju. Nepieciešams dabisks līdzsvars – plēsējam cilvēks jāuztver kā būtne, no kuras labāk turēties pa gabalu.
Šādu līdzsvaru palīdz uzturēt saprātīga un zinātnē balstīta lielo plēsēju apsaimniekošana, nepieļaujot dzīvnieku piebarošanu, kontrolējot atkritumu pieejamību un samazinot situācijas, kurās dzīvnieki pierod pie cilvēka klātbūtnes.
Lielie plēsēji ir būtiska ekosistēmas daļa. Tie regulē citu dzīvnieku populācijas, likvidē vājus un slimus indivīdus un ietekmē visas ekosistēmas veselību. Taču, lai sabiedrība būtu gatava plēsējus pieņemt, līdzāspastāvēšanai jābūt iespējami drošai. Savvaļas dzīvniekiem jāpaliek savvaļas dzīvniekiem. Tieši tur slēpjas galvenais līdzsvara princips starp cilvēku un lielajiem plēsējiem Eiropas dabā, jo brīdī, kad lielais plēsējs zaudē dabisko piesardzību pret cilvēku, sākas konflikti, kuru dēļ cieš abas puses.
Tieši tādēļ Igaunijas mednieki un speciālisti arvien skaļāk runā par nepieciešamību saglabāt līdzsvaru – ne tikai populācijas skaitļos, bet arī dzīvnieku uzvedībā. Arī Bulgārijā eksperti līdzīgus brīdinājumus izteica vēl pirms letālā uzbrukuma. Pēdējo nedēļu notikumi Eiropā skaidri parāda – jautājums vairs nav par to, vai lielie plēsēji ir vajadzīgi. Jautājums ir, kā nodrošināt līdzāspastāvēšanu, saglabājot gan cilvēku drošību, gan plēsēju vietu dabā.
Raksts tapis ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
Kad uzskaite nav pareiza, bet bebri lido pa gaisu! “Šauj garām!” #336 epizode
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
