Medību suns nav dīvāna dekorācija un nav arī tikai kompanjons pastaigām. Tas ir darba suns, kura fiziskās un mentālās vajadzības ir būtiski lielākas nekā daudzām citām suņu šķirnēm. Tieši tāpēc jautājums par kustību nav mazsvarīgs — no ikdienas slodzes ir atkarīga suņa veselība, uzvedība, darba kvalitāte un kopējā līdzsvarotība.
Tomēr arī medību suņu vidū nav vienas universālas formulas. Vienai šķirnei nepieciešama ļoti liela izturības slodze un darbs plašās teritorijās, citai svarīgāks ir darbs ar degunu, bet vēl citai — regulāra, bet samērīga aktivitāte. Tāpēc saimniekam nevajadzētu domāt tikai kategorijās “izvest” vai “neizvest” suni. Būtiskākais ir saprast, kāda veida slodzi konkrētais suns prasa un cik daudz kustības viņam patiešām nepieciešams.
Medību sunim nepieciešams ne tikai izskrieties, bet arī strādāt ar galvu, degunu un instinktiem.
Ne visas medību šķirnes ir vienādas
Arī medību suņu vidū aktivitātes līmenis nav vienāds. Ir šķirnes, kurām ikdienā vajadzīga ļoti liela slodze, un ir tādas, kuras ārpus darba spēj būt mierīgākas, tomēr tik un tā nevar iztikt bez regulāras un jēgpilnas nodarbināšanas.
Ļoti aktīvām medību šķirnēm, piemēram, veimārietim, vācu asspalvainajam putnusunim jeb drāthāram un vācu īsspalvainajam putnusunim jeb kurchāram, ar īsu pastaigu pie pavadas nepietiek. Tās ir šķirnes, kas selekcionētas lielai izturībai, intensīvam darbam un augstai koncentrēšanās spējai. Šādiem suņiem ikdienā vajag ne tikai kustēties, bet arī meklēt, sekot, analizēt un izmantot savu enerģiju mērķtiecīgi. Šī iemesla dēļ tos parasti pieskaita pie augstas vai ļoti augstas aktivitātes darba suņiem.
Arī Norvēģijas aļņu suns un laikas nav mierīgas pagalma šķirnes. Tie ir izturīgi, enerģiski medību suņi ar labu darba jaudu un nepieciešamību pēc regulārām kustībām. Norvēģijas aļņu sunim parasti iesaka vismaz stundu vai vairāk aktīvas slodzes dienā, bet darba tipa suņiem ar izteiktu instinktu tas bieži nozīmē ne tikai pastaigu, bet arī nodarbināšanu ar uzdevumiem.
Ne tikai kustība, bet arī darbs ar degunu
Te slēpjas viena no būtiskākajām atšķirībām starp medību suni un citām suņu šķirnēm. Medību sunim nepietiek vienkārši noskriet kilometrus. Viņam ir vajadzīgs darbs, kas iesaista degunu, instinktus un domāšanu. Pēdu meklēšana, aportēšana, paklausības elementi, kontrolēta brīvkustība un mērķtiecīgi uzdevumi šādam sunim bieži ir tikpat svarīgi kā fiziskā slodze.
Tieši tāpēc dažas šķirnes var šķist mierīgākas mājās, bet tas nenozīmē, ka tām vajag mazāk kustību. Labs piemērs ir Bavārijas asinspēdu suns. Tas bieži ir nosvērtāks un savāktāks par aktīvo putnusuni, taču pēc būtības tā joprojām ir aktīva darba šķirne, kurai nepieciešama regulāra fiziska slodze un darbs ar degunu. Šai šķirnei parasti iesaka apmēram 1–2 stundas kustību dienā, tāpēc loģiskāk to pieskaitīt pie augstas aktivitātes suņiem.
Medību šķirņu vidū ir arī suņi, kuri ikdienā var būt mierīgāki, lai gan joprojām prasa regulāru nodarbināšanu. Pie šādām šķirnēm biežāk pieskaita, piemēram, kokerspanielu, bīglu vai basetu. Arī šie suņi nav pasīvi, taču viņu vajadzības pēc slodzes parasti ir mērenākas nekā darba tipa putnusuņiem vai lielajiem dzinējsuņiem.
Savukārt taksis, vācu medību terjers un Džeka Rasela terjers ir īpašs gadījums. Tie ir mazāka auguma suņi, bet ar ļoti augstu iekšējo enerģiju un stipru medību instinktu. Šeit saimniekam nevajadzētu kļūdaini domāt, ka mazs suns automātiski nozīmē mazāk kustību. Šīs šķirnes ir kompaktas, taču ļoti azartiskas un enerģiskas, tāpēc tām nepieciešamas regulāras, aktīvas pastaigas un nodarbināšana.
Kam pievērst īpašu uzmanību?
Pirmkārt, šķirne ir tikai sākumpunkts. Tikpat nozīmīgs ir suņa vecums, veselības stāvoklis, temperaments un tas, vai suns reāli tiek izmantots medībās. Jauns un vesels medību suns prasīs daudz vairāk nekā seniors vai suns pēc gūtas traumas.
Otrkārt, nedrīkst jaukt nogurumu ar kvalitatīvu noslodzi. Pārslodze nav mērķis. Suns, kurš pēc aktivitātes ir pilnībā izslēdzies, iespējams, nav pareizi noslogots, bet vienkārši pārpūlējies. Tas ir īpaši svarīgi augošiem suņiem, kuriem pārāk intensīva slodze var kaitēt locītavām un kopējai attīstībai.
Treškārt, medību suņiem bieži grūtākais periods ir nevis medību sezona, bet tieši starpsezona. Ja medību laikā suns tiek regulāri nodarbināts, tad pavasarī vai vasarā, kad darba ir mazāk, saimniekam apzināti jāatrod veids, kā suni uzturēt formā – gan fiziski, gan mentāli.
Kā saprast, ka sunim slodzes ir par maz?
Pazīmes parasti ir diezgan skaidras. Suns kļūst pārmērīgi uzbudināms, nemierīgs, grūti nomierināms mājās, sāk bojāt lietas, gaudot, rakt, bezmērķīgi skraidīt vai citādi izlādēties nevēlamā veidā. Citiem parādās liekais svars, jo enerģijas patēriņš ir pārāk mazs.
Savukārt par pārāk lielu slodzi var liecināt nevēlēšanās kustēties, stīvums, jutīgums, nogurums, klibums vai motivācijas zudums. Tāpēc slodze vienmēr jāpielāgo konkrētajam sunim, nevis tikai šķirnes aprakstam.
Labs medību suns top ikdienā
Kvalitatīvs medību suns neveidojas tikai medību dienā. Tas veidojas ikdienas darbā – pastaigās, disciplīnā, fiziskajā sagatavotībā un gudrā, pārdomātā darbā ar suni. Tāpēc saimniekam sev jāuzdod konkrēti jautājumi – nevis vai mans suns šodien ir izvests ārā, bet gan – vai mans suns šodien ir saņēmis to slodzi un darbu, kas viņam kā medību sunim patiešām nepieciešams?
Jo labāk saimnieks izprot sava suņa šķirnes vajadzības, jo lielāka iespēja, ka suns būs ne tikai veselīgs un mierīgs ikdienā, bet arī uzticams, izturīgs un efektīvs palīgs medībās. Ja medību suns tiek pienācīgi nodarbināts, ieguvējs ir ne tikai viņš pats, bet arī saimnieks.
Ar ko slimo medību suņi, vai sunim vajadzīgi dokumenti, medību suņu barošana. Pielikums Medību suņi!
Kad uzskaite nav pareiza, bet bebri lido pa gaisu! “Šauj garām!” #336 epizode
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
