Informācijas avots: Science Alert
Savāda izskata dzīvnieka galvas izbāznis ilgu laiku tika uzskatīts par neveiksmīgi izgatavotu lapsas izbāzni. Arī izsolē tā sākotnēji tika piedāvāta kā 19. gadsimta lapsas galva. Taču kāds kolekcionārs pamanīja detaļu, kas lika apšaubīt šo pieņēmumu. Izrādījās, ka tā nav lapsa, bet gan ārkārtīgi rets izmirušā tilacīna jeb Tasmānijas tīģera eksemplārs. Izsoles cena sasniedza 62 600 sterliņu mārciņu.
Stāstam ir vēl kāda interesanta nianse. Cilvēks, kura īpašumā izbāznis atradās pirms izsoles, savulaik antikvariātā par to bija samaksājis vien 50 mārciņu. Tātad izsoles cena bija vairāk nekā tūkstoš reižu lielāka.
Britu dabas vēstures priekšmetu un vēsturisku izbāžņu tirgotājs Džeimss Krenfīlds (James Cranfield) kolekcionē visdažādākos lapsu galvu izbāžņus. Viņu interesē gan profesionāli izgatavoti eksemplāri, gan savādi un pat neveiksmīgi taksidermijas darbi, kas parāda, kā laika gaitā mainījušās dzīvnieku izbāžņu izgatavošanas metodes.
Tāpēc izsoles sludinājums par 19. gadsimta lapsas galvu sākotnēji nešķita nekas ārkārtējs. Izbāznim bija nedabiski izspiedusies piere, lielas acis un savdabīga purna forma. Tomēr, rūpīgāk apskatot fotogrāfiju, Krenfīlds saprata, ka viņa priekšā, iespējams, nemaz nav lapsa.
Aizdomas galvenokārt radīja dzīvnieka zobi. Lapsām un citiem suņu dzimtas dzīvniekiem augšžoklī ir seši priekšzobi, bet izsolē piedāvātajam eksemplāram bija astoņi. Šāda zobu uzbūve raksturīga tilacīnam.
Par reto eksemplāru sākas īsta cīņa
Krenfīlds nebija vienīgais izsoles dalībnieks, kurš nojauta, kas patiesībā tiek pārdots. Vēl viens kolekcionārs bija nonācis pie tā paša secinājuma, tādēļ sākās aktīva vairāksolīšana un cena strauji kāpa.
Galu galā Krenfīlds par galvu samaksāja 62 600 sterliņu mārciņu, ieskaitot izsoles komisijas maksu.
Samaksājot tik iespaidīgu summu, kolekcionāram, protams, bija svarīgi pārliecināties, ka viņa minējums ir pareizs. Galva tika izmeklēta ar rentgenu, un iegūtie attēli atklāja īpaši labi saglabājušos, pilnīgu un nenozāģētu galvaskausu. Starptautiskās tilacīnu eksemplāru datubāzes speciālisti pēc galvaskausa un zobu uzbūves apstiprināja, ka tas patiešām ir tilacīns.
Starptautiskās tilacīnu eksemplāru datubāzes projekta vadītājs Stīvens Sleitholms (Stephen Sleightholme) izpētīja rentgena uzņēmumus un secināja, ka tajos redzamās galvaskausa un zobu pazīmes ļauj eksemplāru droši identificēt kā tilacīnu. Jaunatklātais eksemplārs jau pievienots starptautiskajai datubāzei.
Tas ir tikai otrais zināmais atsevišķi izbāztais tilacīna galvas eksemplārs. Otrs atrodas Tasmānijas Universitātes zoologa Ērika Guilera (Eric Guiler) privātajā kolekcijā. Guilers savulaik piedalījās vairākās ekspedīcijās, kuru mērķis bija noskaidrot, vai savvaļā vēl varētu būt saglabājušies tilacīni.
Kas bija tilacīns jeb Tasmānijas tīģeris?
Tilacīns (Thylacinus cynocephalus), ko pazīst arī kā Tasmānijas tīģeri vai somaino vilku, bija liels plēsīgs somainis. Pēc ķermeņa formas tas nedaudz atgādināja suni, savukārt ķermeņa aizmugurē tam bija raksturīgas tumšas šķērssvītras, kuru dēļ dzīvnieks ieguva Tasmānijas tīģera nosaukumu.
Savulaik suga bija sastopama Austrālijas kontinentālajā daļā un Jaungvinejā, taču līdz Eiropas kolonistu ierašanās laikam tā bija saglabājusies galvenokārt Tasmānijā. 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā tilacīnus uzskatīja par apdraudējumu mājlopiem, un par to letālu atbaidīšanu Tasmānijas valdība maksāja atlīdzību.
Aizsardzības pasākumi tika ieviesti pārāk vēlu. Pēdējais droši zināmais nebrīvē turētais tilacīns nomira 1936. gada 7. septembrī Hobārtas zoodārzā.
Teju precīzi 90 gadus vēlāk otrā pasaules malā atklāts līdz šim zinātniekiem nezināms šīs sugas eksemplārs.
Retais atradums var palīdzēt izpētīt tilacīna ģenētiku
Starptautiskajā tilacīnu eksemplāru datubāzē pašlaik apkopoti vairāk nekā 800 ar šo sugu saistīti eksemplāri. To vidū ir galvaskausi, skeleti, ādas, izbāžņi, mikroskopiskie preparāti, konservēti orgāni, kā arī pieaugušu dzīvnieku un mazuļu paraugi.
Jaunatklātā galva varētu sniegt papildu informāciju par tilacīna galvaskausa un zobu uzbūvi. Zinātnieki apsver arī iespēju iegūt ģenētisko materiālu.
Melburnas Universitātes biologs Brendons Menzīss (Brandon Menzies) norādījis, ka DNS paraugu būtu iespējams iegūt no zoba. Tam būtu nepieciešami aptuveni 100 miligrami kaula pulvera, tādēļ šī metode eksemplāru bojātu salīdzinoši minimāli.
Menzīss strādā Tilacīna integrētās ģenētiskās atjaunošanas pētniecības laboratorijā jeb TIGRR Lab, kuru vada ģenētiķis Endrū Pasks (Andrew Pask). Pētnieki analizē tilacīna genomu un bioloģiju, bet viens no ilgtermiņa pētniecības virzieniem ir iespēja ar moderno ģenētisko tehnoloģiju palīdzību mēģināt atjaunot izmirušo sugu. Šādas ieceres tehniskā īstenojamība un ētiskie aspekti joprojām ir diskusiju objekts.
Jaunais eksemplārs, visticamāk, nekļūs par izšķirošu pavērsienu šajos pētījumos, taču tā ģenētiskais materiāls varētu papildināt zinātnieku rīcībā esošo informāciju par sugas ģenētisko daudzveidību.
Mednieks ar nomedītu tilacīnu 1869. gadā. Foto: Victor Prout / Wikimedia Commons, publiskais īpašums.
Eksemplāra izcelsme joprojām ir noslēpums
Viens no interesantākajiem neatbildētajiem jautājumiem ir tas, no kurienes šis izbāzenis radies. Tiek uzskatīts, ka tam varētu būt vairāk nekā simt gadu, taču pagaidām nav zināms, kur un kad tas izgatavots.
Viena no versijām pieļauj, ka galva varētu būt bijusi medību trofeja. Laikā no 1888. līdz 1912. gadam Tasmānijas valdības īstenotās atlīdzību programmas laikā tika uzskaitīti aptuveni 2186 letāli atbaidīti tilacīni. Daudzu dzīvnieku atliekas pēc atlīdzības izmaksāšanas tika iznīcinātas.
Nav zināms arī tas, kā izbāznis nonācis Apvienotajā Karalistē. Iespējams, tas savulaik atvests no Austrālijas kā antikvārs priekšmets vai bijis daļa no kādas privātas kolekcijas.
Taču pastāv vēl viena interesanta varbūtība. 20. gadsimta sākumā dzīvus tilacīnus nogādāja dažādu valstu zoodārzos, tostarp Londonā. Tādēļ nevar izslēgt, ka galva piederējusi dzīvniekam, kas nomiris Apvienotajā Karalistē un turpat arī izbāzts.
Noskaidrot izcelsmi varētu palīdzēt koka pamatnes izpēte. Ja izrādītos, ka tā izgatavota no tikai Austrālijai raksturīgas koku sugas, tas būtu arguments par labu versijai, ka izbāznis tapis Austrālijā. Savukārt Lielbritānijā augoša koka izmantošana varētu norādīt, ka eksemplārs sagatavots Apvienotajā Karalistē. Aptuveno vecumu varētu palīdzēt noteikt arī izotopu analīze.
Krenfīlds ir gatavs ļaut zinātniekiem eksemplāru pētīt, ja izmantotās metodes būs uzticamas un neradīs tam būtiskus bojājumus.
Lai gan izbāžņa nedabiskā galvas forma un acis nepavisam neatbilst tam, kā dzīvs tilacīns izskatījās dabā, kolekcionārs to pārveidot negrasās. Viņa ieskatā eksemplārs ir ne tikai bioloģiski vērtīgs, bet arī sava laikmeta taksidermijas vēstures liecība.
Pašlaik notiek sarunas ar vairākām institūcijām par iespēju reto atradumu nākotnē izstādīt publiskai apskatei.
Skābekļa maskas aļņiem un kad esi nogriezts nost no labumiem. “Šauj garām!” 353. epizode
👉 Abonē 3 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 3 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības septembra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
