Suņi mēdz ostīt, laizīt un arī apēst mežā vai pagalmā atrastas sēnes. Dažus piesaista izteiktā smarža, citus sēnes tekstūra, bet jauniem suņiem tā bieži ir vienkārša apkārtējās vides izpēte. Arī savvaļas suņu dzimtas dzīvnieku uzturs nav tikai gaļa. Lapsas, koijoti, šakāļi un citi šīs dzimtas pārstāvji atkarībā no sezonas ēd augļus, ogas, dažādas augu daļas un arī sēnes.
Taču fakts, ka savvaļas dzīvnieki ēd sēnes, nenozīmē, ka mājas suns instinktīvi spēj atšķirt ēdamu sēni no indīgas. Suņa izcilā oža šajā gadījumā negarantē drošu izvēli. Veterinārmedicīnā regulāri tiek konstatēta suņu saindēšanās ar sēnēm, turklāt saindēšanās pazīmes var būt ļoti dažādas, sākot ar īslaicīgiem gremošanas traucējumiem un beidzot ar smagu aknu vai nieru bojājumu un nervu sistēmas darbības traucējumiem.
Ko pētījumi atklāj par suņu dzimtas dzīvniekiem
Pierādījumu par sēņu ēšanu suņu dzimtas dzīvniekiem ir mazāk nekā par briežu dzimtas dzīvniekiem, grauzējiem un vairākiem Austrālijas somaiņiem. Savvaļas plēsēju uztura pētījumi visbiežāk tiek veikti, analizējot izkārnījumus vai kuņģa saturu. Šādi iespējams konstatēt sēņu atliekas un sporas, taču ne vienmēr var noteikt, kā tās nonākušas dzīvnieka organismā.
Plēsējs sēni var apēst pats, taču sēņu sporas tā organismā var nonākt arī kopā ar nomedīta grauzēja vai cita sēnes ēdoša dzīvnieka gremošanas traktu. Tādēļ pētniekiem jānošķir tieša sēņu ēšana no sekundāras sēņu sporu uzņemšanas.
Austrālijā veiktā pētījumā mikorizas sēņu sporas konstatētas dingo izkārnījumos. Sporas nebija manāmi bojātas, un pētnieki secināja, ka dingo var darboties kā sēņu sekundārais izplatītājs. Vispirms sēni apēd neliels zīdītājs, kuru pēc tam nomedī dingo. Sporas iziet cauri vēl viena dzīvnieka gremošanas sistēmai un var tikt pārvietotas ievērojami tālāk.
Sēņu sporu izplatīšana konstatēta arī pampu lapsai (Lycalopex gymnocercus), taču pētnieki nevarēja droši noteikt, vai lapsa sēnes bija ēdusi pati vai uzņēmusi tās kopā ar medījumu.
Pētījumu pagaidām nav pietiekami, lai apgalvotu, ka vilki, lapsas vai citi suņu dzimtas dzīvnieki sēnes regulāri meklē ārstēšanās vai gremošanas uzlabošanas nolūkā. Tomēr ir dokumentēta sēņu un to sporu nonākšana šo dzīvnieku gremošanas sistēmā.
Kāpēc suns var mērķtiecīgi meklēt sēnes
Sēnes izdala dažādus gaistošos savienojumus, un suņa jutīgā oža ļauj uztvert smaržas, ko cilvēks var pat nepamanīt. Tādēļ arī zem lapām vai meža zemsedzē paslēpta sēne sunim var kļūt par interesantu izpētes objektu.
Suni var piesaistīt arī sēnes garša, konsistence vai smarža. Dažiem suņiem sēņu meklēšana un ēšana var kļūt par iemācītu uzvedību. Ja suns reiz sēni pagaršojis vai saimnieka reakciju uztvēris kā spēli, nākamajā reizē tas sēnes var meklēt jau mērķtiecīgi.
Tas tomēr nepierāda, ka sunim trūkst kādas konkrētas uzturvielas vai ka dzīvnieks mēģina sevi ārstēt. Šādas uzvedības iemesls var būt daudz vienkāršāks, piemēram, interese par neparastu smaržu, vēlme izpētīt apkārtni vai ieradums pagaršot visu, kas šķiet ēdams.
Vai suņi ar sēnēm var mēģināt ārstēties
Dzīvnieku spēju izmantot dabā atrodamas bioloģiski aktīvas vielas profilaksei vai ārstēšanai sauc par zoofarmakognoziju. Šāda uzvedība ir zinātniski pētīta, un vairākām dzīvnieku sugām novērota noteiktu augu izvēle, kas var palīdzēt cīņā ar parazītiem vai ietekmēt gremošanas sistēmas darbību.
Arī sēnes satur daudz dažādu bioloģiski aktīvu savienojumu. Daļai no tiem piemīt antibakteriālas, pretparazītu, pretiekaisuma vai nervu sistēmu ietekmējošas īpašības. Tas teorētiski ļauj izvirzīt jautājumu, vai atsevišķos gadījumos dzīvnieki sēnes varētu izvēlēties arī tajās esošo bioloģiski aktīvo vielu dēļ.
Tomēr ar šādu pieņēmumu vien nepietiek, lai runātu par apzinātu pašārstēšanos. Pašlaik nav pietiekamu eksperimentālu pierādījumu, ka suņi vai citi suņu dzimtas dzīvnieki konkrētas veselības problēmas dēļ apzināti izvēlētos noteiktu sēņu sugu un ka pēc tās apēšanas dzīvnieka veselības stāvoklis uzlabotos.
Nav arī zinātniska pamata apgalvojumam, ka suņi vai to savvaļas radinieki mušmires mērķtiecīgi ēstu apreibināšanās nolūkā.
Vai savvaļas dzīvnieki sēnes ēd bieži
Plašs pētījumu apkopojums par zīdītāju mikofāgiju jeb sēņu ēšanu publicēts 2022. gadā zinātniskajā žurnālā Fungal Systematics and Evolution. Tā autori analizēja 1154 avotus, kas publicēti 146 gadu laikā.
Pārskatā sēņu ēšana konstatēta vismaz 508 zīdītāju sugām no 15 kārtām. Tas liecina, ka sēņu ēšana nav tikai atsevišķiem dzīvniekiem raksturīga īpatnība, bet gan plaši sastopama parādība sauszemes ekosistēmās.
Pētnieki apkopoja arī eksperimentus, kuros dzīvotspējīgas sēņu sporas tika konstatētas pēc iziešanas cauri vismaz 40 zīdītāju sugu gremošanas sistēmai. Dokumentētas vismaz 58 mikorizas sēņu sugas, kuru sporas pēc iziešanas cauri zīdītāju gremošanas sistēmai saglabājušās dzīvotspējīgas.
Dzīvnieks var apēst sēni vienā meža daļā, bet tās sporas kopā ar izkārnījumiem atstāt citviet. Šādi zīdītāji palīdz sēnēm izplatīties un netieši ietekmē arī meža ekosistēmu, jo daudzas mikorizas sēnes veido abpusēji izdevīgas attiecības ar koku un citu augu saknēm.
Ko sēnes nozīmē briežu dzimtas dzīvnieku uzturā
Sēņu ēšana īpaši labi dokumentēta baltastes briežiem, melnastes briežiem, vapiti un ziemeļbriežiem. Ziemeļamerikā veiktajos briežu dzimtas dzīvnieku uztura pētījumos konstatēts, ka vasaras beigās un rudenī sēnes var kļūt par nozīmīgu sezonālu barības avotu.
Pētījumā, kurā ar DNS metabārkodēšanas metodi analizēja 114 baltastes briežu (Odocoileus virginianus) fekāliju paraugus, tika konstatēta ļoti liela sēņu daudzveidība. Kopumā paraugos identificēja līdz pat 4979 sēņu taksoniem. Tomēr ne viss konstatētais sēņu materiāls obligāti nozīmēja, ka brieži konkrētās sēnes bija apēduši mērķtiecīgi, jo sporas un cits sēņu materiāls organismā var nonākt arī kopā ar augiem, augsni vai citu barību.
Pēc stingrākas rezultātu atlases pētnieki identificēja aptuveni 580 makroskopisko sēņu taksonus, kurus brieži, visticamāk, bija ēduši tieši. Pieaugušo dzīvnieku uzturā sēņu daudzveidība bija lielāka nekā jaunajiem briežiem, bet īpaši daudzveidīgs sēņu sastāvs tika konstatēts laktējošu mātīšu paraugos. Šie rezultāti ļauj pieļaut, ka sēņu izvēli var ietekmēt dzīvnieka vecums, pieredze, fizioloģiskais stāvoklis un sezonāli pieejamie barības resursi. Tomēr no šiem datiem vien nevar secināt, ka dzīvnieki konkrētas sēnes izvēlas ārstniecisku īpašību dēļ.
Savvaļā novērots, ka briežu dzimtas dzīvnieki reizēm ēd arī cilvēkam indīgas sēnes, tostarp sarkano mušmiri (Amanita muscaria). Taču šādi novērojumi nepierāda ne to, ka dzīvnieki ir imūni pret sēņu toksīniem, ne to, ka sēnes tiek izvēlētas ārstēšanās vai apreibināšanās nolūkā.
Cilvēkam indīga sēne ne vienmēr ir vienādi toksiska visām dzīvnieku sugām. Atšķiras dzīvnieku ķermeņa masa, uzņemtā toksīna deva, gremošanas sistēma, zarnu mikrobioms un organisma spēja pārstrādāt dažādus savienojumus. Turklāt savvaļas dzīvnieks var apēst tikai nelielu sēnes daļu, bet iespējamās saindēšanās pazīmes cilvēks var vienkārši nepamanīt.
Kāda ir sēņu uzturvērtība?
Sēnes nav tikai grūti sagremojama masa bez uzturvērtības. Tās satur ūdeni, olbaltumvielas, aminoskābes, minerālvielas un daudz dažādu bioloģiski aktīvu savienojumu. Konkrētais sastāvs būtiski atšķiras atkarībā no sēnes sugas, augšanas vietas un attīstības stadijas.
Ziemeļamerikas briežu dzimtas dzīvnieku uztura pētījumos analizētajās sēnēs konstatēti aptuveni 16 līdz 19% proteīna, vidēji 0,75% fosfora un aptuveni 2% kālija. Sēņu augļķermeņos ir arī daudz ūdens.
Sēņu lielākās pieejamības laiks bieži sakrīt ar vasaras beigām un rudeni, kad daļai lakstaugu un citu ierasto barības augu uzturvērtība sāk samazināties. Tādēļ savvaļas zālēdājiem sēnes var kļūt par vērtīgu sezonālu barības papildinājumu. Piemēram, ziemeļbriežiem tās raksturotas kā iecienīts sezonāls barības avots, ko dzīvnieki aktīvi meklē.
Sunim sēnes nav nepieciešama ēdienkartes sastāvdaļa. Pat netoksiska sēne var būt grūti sagremojama un izraisīt vēdera pūšanos, vemšanu vai caureju, īpaši tad, ja apēsts liels daudzums.
Ko darīt, ja suns apēdis ēdamu sēni?
Ja ir pilnīgi droši zināms, ka suns apēdis nelielu daudzumu cilvēkam ēdamas, netoksiskas sēnes, smaga saindēšanās nav gaidāma. Tomēr arī ēdamas sēnes var izraisīt gremošanas traucējumus, tādēļ suns jānovēro.
Veterinārārstam ieteicams piezvanīt, ja suns apēdis lielu daudzumu sēņu, ir ļoti mazs vai vēl ir kucēns, ir gados vecs vai tam jau ir aknu, nieru vai gremošanas sistēmas slimības. Konsultācija nepieciešama arī tad, ja sākas atkārtota vemšana, caureja, sāpes vēderā, izteikts vājums vai suns atsakās no ūdens un barības.
Atsevišķi jāvērtē pagatavoti sēņu ēdieni. Bīstama var būt ne tikai pati sēne, bet arī ēdienam pievienotie sīpoli, ķiploki, liels sāls vai tauku daudzums, alkohols un citas sunim nepiemērotas sastāvdaļas. Ja suns apēdis sēņu ēdienu, veterinārārstam jāpasaka ne tikai izmantotā sēņu suga, bet arī pārējās zināmās sastāvdaļas.
Ja par apēstās sēnes sugu ir kaut mazākās šaubas, drošāk rīkoties tāpat kā gadījumā, kad suns apēdis nezināmu savvaļas sēni.
Ko darīt, ja nav zināms, kādu sēni suns apēdis?
Ja suns apēdis nezināmu savvaļas sēni, nevajadzētu gaidīt, līdz parādās pirmie simptomi. Nekavējoties jāsazinās ar veterinārārstu un jānorāda, kad sēne apēsta, cik liels daudzums varētu būt uzņemts, kāds ir suņa svars un vai jau novērotas kādas veselības stāvokļa pārmaiņas.
Ja iespējams, sēne jānofotografē tās augšanas vietā no augšas, sāniem un apakšas. Jānofotografē arī kātiņš un tā pamatne. Var paņemt nebojātu sēnes paraugu un ievietot to papīra maisiņā vai citā elpojošā iepakojumā. Ja suns ir vēmis un izvemtais materiāls satur sēnes daļas, arī tās var palīdzēt noteikt sēnes sugu vai vismaz iespējamo toksīnu grupu.
Bez veterinārārsta norādījuma nevajadzētu mēģināt sunim izraisīt vemšanu vai dot pienu, eļļu, sāli, aktivēto ogli, cilvēkiem paredzētas zāles vai citus mājas līdzekļus. Nepareizi izvēlēta palīdzība var aizkavēt nepieciešamo ārstēšanu vai radīt papildu sarežģījumus.
Kā izpaužas saindēšanās ar sēnēm?
Norvēģijā veiktā retrospektīvā pētījumā apkopots 421 gadījums, kad suņi laikā no 2011. līdz 2022. gadam bija apēduši sēnes. Saindēšanās pazīmes un to smagums būtiski atšķīrās atkarībā no sēnes un tajā esošajiem toksīniem. Pētījums atklāja arī bieži sastopamu problēmu, daudzos gadījumos saimnieks nezināja, kuru sēni suns bija apēdis.
Interesanti, ka 72,4% pētījumā analizēto gadījumu bija iesaistīti suņi, kas jaunāki par vienu gadu. Tas liecina, ka īpaši uzmanīgiem jābūt kucēnu un jaunu suņu saimniekiem.
Saindēšanās var izpausties ar vemšanu, caureju, pastiprinātu siekalošanos, sāpēm vēderā, nemieru, izteiktu miegainību, vājumu, nekoordinētām kustībām, trīci, krampjiem, elpošanas pārmaiņām vai samaņas traucējumiem.
Sarkanās mušmires (Amanita muscaria) galvenās neiroaktīvās vielas ir ibotēnskābe un muscimols. Suņiem pēc šīs sēnes apēšanas aprakstīti gremošanas traucējumi, trīce, krampji, miegainība un apziņas nomākums. Zinātniskajā literatūrā aprakstīts arī laboratoriski apstiprināts letāls suņa saindēšanās gadījums.
Īpaši bīstamas ir amatoksīnus saturošas sēnes. Pirmās saindēšanās pazīmes var parādīties tikai pēc vairākām stundām. Pēc vemšanas un caurejas reizēm var sekot šķietams uzlabojums, bet vēlāk attīstīties smags aknu bojājums. Tādēļ tas, ka suns tūlīt pēc sēnes apēšanas jūtas labi, vēl nenozīmē, ka briesmas ir garām.
Drošākais princips ir sunim neļaut mežā vai pagalmā ēst nepazīstamas sēnes. Savvaļas dzīvniekiem sēnes var būt dabiska ēdienkartes sastāvdaļa, taču mājas sunim viena kļūdaina izvēle var beigties ar nopietnu saindēšanos un nepieciešamību pēc neatliekamas veterinārās palīdzības.
Nepopulārākās medības Latvijā un cik ilgi var medīt bulli. “Šauj garām!” #352 epizode
👉 Abonē 3 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 3 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības septembra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
