Cilvēkam nepieder ekskluzīvas tiesības uz kādu vidi, un ir pietiekami plastiskas dzīvnieku sugas, kas spēj pielāgoties pat dzīvei pilsētvidē. Lapsas, caunas, arī mežacūkas ir tie dzīvnieki, kurus visbiežāk redzam ļoti tuvu cilvēka apdzīvotajai videi, pat pilsētās. Kurš gan neatceras sa-traukumu par mežacūkām Rīgā!
Ja dzīvnieks pilsētā nerada apdraudējumu sabiedrības drošībai, tas tur var arī dzīvot, piemēram, bebri Rīgas kanālā. Vienīgā skāde, ko tie nodara, ir parka kociņu likvidācija, bet bebram taču arī kaut kas ir jāēd! Tomēr arī šī problēma ir atrisināma. Protams, alnim pilsētā nav ko darīt, jo tas apdraud kā sevi, tā citus, un parasti aļņa iemaldīšanās pilsētā beidzas ar dzīvnieka nāvi. Atcerēsimies, ka 2014. gadā Rīgā pie Biķernieku meža alni notrieca autobuss.
Tajā pašā gadā, grozot Medību likumu, tika pieņemts lēmums, ka medības pilsētā būtu aizliedzamas, balstoties uz dažiem negatīviem gadījumiem. Tomēr tagad Latvijas Lielo pilsētu asociācija un Latvijas Pašvaldību savienība ir nonākušas pie secinājuma, ka esošā redakcija neļauj risināt daudzviet sasāpējušas problēmas ar dzīvniekiem apdzīvotās vietās. Attiecīgs priekšlikums grozīt Medību likumu tika iesniegts Saeimai vēstules veidā.
Dzīvnieku kontrole, ne medības tradicionālā izpratnē
Berlīnē, Vācijā, kur dzīvo milzīga mežacūku un citu dzīvnieku populācija, atļautas medības – “stadjagd”. Mednieks vakarā piesaka medības policijai un dodas kontrolēt dzīvnieku skaitu. Tomēr pilsētvidē Latvijas apstākļos medības ar šaujamieroci pat mednieki neuzskata par labāko alternatīvu drošības apsvērumu dēļ. Tādēļ daudzās Eiropas pilsētās dzīvnieku kontrolei izmanto medību loku – tas ir kluss, drošs, tuvās distancēs lietojams rīks, kas var palīdzēt atrisināt daudzas problēmas. Pilsētā medības ar lamatām ir alternatīva, bet jāņem vērā fakts, ka lamatās var iekļūt arī suņi vai kaķi, un ir jāievēro stingri nosacījumi, ja tiek izliktas lamatas.
Ja runājam par pilsētas centru, parkiem, kur ir daudz cilvēku, medības kā risinājums būtu piemērojams tikai īpašos gadījumos, kad būtu nepieciešama mednieku kompetence un zināšanas. Viens labs sadarbības piemērs bija mežacūku izķeršana Rīgā.
Tam, ka nekontrolēta šaudīšanās nekādā gadījumā nebūtu pieļaujama pilsētās, piekrīt arī Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks un Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis, visam jābūt stingri kontrolētam un saskaņotam. Tomēr daudzviet pilsētu teritorijās ir iekļautas vienlaidu meža platības, kas agrāk vēsturiski bijušas medību iecirkņu sastāvdaļa. Viens no piemēriem ir Ventspils. Pilsētas teritorijā iekļauti vairāk nekā 1000 hekt-āru meža, kur medības vajadzētu rīkot tradicionālā izpratnē, proti, saskaņojot laikus, kritērijus un nosacījumus, šajās platībās vajadzētu veikt dzīvnieku kontroli, lai novērstu bebru, mežacūku un citu dzīvnieku radītos zaudējumus.
Tomēr bez attiecīgiem grozījumiem Medību likumā iztikt nevarēs, un uz tiem vajadzēs pagaidīt.
Savvaļas dzīvnieki var būt bīstami
Realitāte ir tāda, ka savvaļas dzīvnieks var būt bīstams, tas pārnēsā dažādas slimības un parazītus, bet savstarpēja cieņa starp dzīvnieku un cilvēku nodrošina lielisku pamatu līdzāspastāvēšanai. Lapsas, lai arī skaisti un viltīgi dzīvnieki, izplata kašķi un ehinokokus. Tāpat lapsas var uzbrukt mājputniem un kaķiem. Kamēr cilvēks pa nakti guļ, lapsa, neviena nemanīta, var pārbaudīt suņu un kaķu barības trauciņus kādas mājas pagalmā. Ja lapsa slima ar kašķi, tā var aplipināt mājas mīluļus – suņus un kaķus, turpat staigā arī bērni, bet neviens nezina, ka sētā viesojies naksnīgais ciemiņš. Mežacūkas uzrušina mauriņus, aļņi var izraisīt satiksmes negadījumus, bebri superātri likvidē kociņus, savukārt stirnas demolē kapsētas, noēdot ziedus no kapu kopiņām. Nemaz nerunājot par to, ka savvaļas dzīvnieks ir neparedzams un var uzbrukt. Šī ir realitāte, ar ko jārēķinās, ja pilsētā ienāk savvaļas dzīvnieks. Ir situācijas, kad pilsētā dzīvnieku kontrole ir vienīgais risinājums, bet pagaidām šī iespēja ir ierobežota.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
