Īsi pirms skaistākajiem vasaras svētkiem Jāņiem posāmies kārtējam copes braucienam uz Zviedrijas vidieni, lai paspēkotos ar kristāldzidrajos ezeros un upēs mītošajām zivīm. Šoreiz gan mūsu mērķis nav sarkanā gaļa (tā mans Zviedrijā dzīvojošais draugs Lauris dēvē no audzētavu groziem pamukušās varavīksnes foreles un pālijas), bet sportiskās iezemietes strauta foreles un alatas, protams, svētku galdam gribas atvest arī kādu pamukušo skaistuli.
Pēc pēdējās no draugiem saņemtās informācijas noprotams, ka pamukušo skaits lielajos ezeros Storumanā un Malgomajā krietni vien gājis mazumā lielā makšķernieku presinga dēļ, diemžēl jāpiemin arī tas, ka ir daudz negodīgu copmaņu, kuri neievēro noteikumus, lomā patur vairāk zivju, un dzirdēts arī par gudrīšiem, kuri pamanījušies pat tīklus likt. Vēl jāpiemin arī tāds faktors, ka nebrīvē turēta zivs dabiskajā vidē izdzīvo ar grūtībām, jo barības sagāde milzu baram ir problemātiska, līdz ar to zivis uzturas audzētavas grozu tuvumā, bet lielā platībā ap groziem noteikts makšķerēšanas liegums līdz divdesmit trešajam jūnijam.
Pirmo copes dienu sākam ar straujas un krāčainas upes apmeklējumu, tuvējā benzīna tankā iegādājamies licences, un aiziet. Piebraucot pie upes, esam nedaudz vīlušies – vietās, kur citu gadu vēlās pamatīgas ūdens masas, šopavasar ūdens vardei līdz potītēm, izrādās, ka kalnos bijis maz sniega un līdz ar to upes patukšas.
Skaistā vietā virs nelielas krācītes laižu darbā vobleru un jau otrajā metienā sajūtu belzienu pa kātu. Pēc īsa brīža jau turu rokās skaistu, visās varavīksnes krāsās mirdzošu strauta foreli, brokastīs būs gardas maizītes. Pirmā panākuma iedvesmoti, virzāmies gar upi, pārbaudot katru kaut cik cerīgu vietu, bet ķeras tikai zīmulīši, kurus saudzīgi atkabinām un laižam atpakaļ dzimtajā stihijā. Jā, līmenis ļoti zems un acīmredzot foreles upē vēl nav ieceļojušas. Dodamies uz upes lejteci, kur nodrošinām vakariņas ar pārdesmit alatām.
Divas nākamās dienas pavadām gleznainajos Malgomaja krastos cerībā svētku galdā celt kādu varavīksneni, bet nekā, es tieku pie glītas strautenes un alatas, Arnim otrā numura “Mepu” pagrābj iznārstojusi sešus kilogramus smaga līdaka, pie jaunākas māsas tiek Imants, darbodamies ar mikrodžigu. Līdaku gardā maltītē, liekot lietā savas kulinārās zināšanas, pārvērš Arņa kundze Anita, kura gluži kā labais virtuves gariņš rūpējās par mūsu vēderu labsajūtu, bet pie ūdeņiem nenieka neatpalika no vīriem.
Klusē arī kalnu purvu ezeriņi. Kad mums līdz ekspedīcijas beigām atlikušas vairs tikai divas dienas, pienāk ziņa no kolēģiem – šie Malgomajā atraduši līci, kurā patvērušās tīkama izmēra varavīksnenes. Neko darīt, mums iegādātas licences uz kalnu ezeru, dosimies atkal ciemos pie strautenēm. Kabinām mašīnai klāt piekabi ar laivām un dodamies kalnos, ap ezeru paveras fantastiski skati, tālumā esošajos kalnos vīd sniega cepuru paliekas, rodas sajūta, ka ezers gluži vai klintī izkalts.
Laikam jau šo dienu mēs visi atcerēsimies kā jaukāko visa brauciena laikā, sportojām, ķērām graciozās un sportiskās strautenes, varēja gan būt labāks izmērs, ķērās zivis svarā līdz kilogramam, bet arī tās izrādīja ļoti cienīgu pretestību, lieliski garšoja krastā vārītā kafija un pusdienas, bet Anita tika pie savvaļas pālijas, kura, ķerta kalnu ezerā, esot ļoti vērtīga un lielā cieņā.
