Pieminot četrus gadus kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, visbiežāk runājam par izpostītām pilsētām, sagrautām mājām un cilvēku dzīvēm. Un pamatoti. Taču līdzās šai redzamajai traģēdijai notiek vēl viena, klusāka, bet ne mazāk smaga. Karš iznīcina arī dabu, un šo postījumu sekas būs jūtamas vēl ilgi pēc tam, kad sprādzieni beidzot apklusīs.
Sprādzieni, ugunsgrēki, militārās tehnikas pārvietošanās, ierakumi, piesārņojums un appludinātas teritorijas burtiski pārraksta ainavu. Vietas, kas iepriekš bija dzīvotnes putniem, zīdītājiem, abiniekiem, rāpuļiem un kukaiņiem, kļūst par bīstamām zonām, kur dzīvais iznīkst ne tikai vienā triecienā, bet arī pakāpeniski — piesārņojuma, trokšņa, uguns un cilvēku klātbūtnes dēļ. Tieši šī lēnā sabrukšana ir viena no nežēlīgākajām kara sejām. Ekosistēma sāk brukt pa posmiem, un dažkārt to pamana tikai tad, kad jau ir par vēlu.
Eiropas Komisijas Kopīgais pētniecības centrs (JRC) 2025. gada pavasarī norādīja, ka karš skāris aptuveni 1,7 miljonus hektāru Ukrainas mežu, kas ir ap 15% no kopējā valsts mežu seguma. Tajā pašā laikā JRC dati rāda, ka 2024. gadā Ukrainā izdega 965 000 hektāru, kas ir vairāk nekā divreiz lielāka izdegusī platība visā ES kopā attiecīgajā laika periodā. Savukārt saskaņā ar Pasaules Dabas fonda (WWF) datiem karadarbība skārusi vairāk nekā trīs miljonus hektāru mežu, tostarp miljonu hektāru aizsargājamās teritorijās. Skaitļi atšķiras, taču tie norāda uz to, cik postījumu mērogs ir milzīgs.
Šī gada februārī publicētajā iniciatīvas GHG Accounting of War novērtējumā secināts, ka četros pilna mēroga kara gados ar karadarbību saistītās siltumnīcefekta gāzu emisijas sasniegušas 311,4 miljonus tonnu CO₂ ekvivalenta, un tikai ceturtajā kara gadā tās pieaugušas vēl par 75 miljoniem tonnu. Tajā pašā novērtējumā uzsvērts, ka 2025. gadā Ukrainā reģistrēti 1,39 miljoni hektāru dabisko ainavu ugunsgrēku — rekords, ko veicina gan karadarbība, gan karstuma un sausuma periodi.
Bioloģiskās daudzveidības zaudējumi kara laikā bieži netiek pilnībā uzskaitīti uzreiz, jo:
– daudzām teritorijām nav drošas piekļuves;
– monitoringa kapacitāte ir sagrauta vai novirzīta citām prioritātēm;
– trūkst pirmskara bāzes datu konkrētos punktos;
– sekas (piem., populāciju sabrukums, invazīvo sugu izplatība, reprodukcijas traucējumi) parādās ar nobīdi laikā.
Īpaši postošs bija Kahovkas HES dambja uzspridzināšanas gadījums 2023. gada jūnijā. Milzīgs ūdens daudzums appludināja apdzīvotas vietas, iznīcināja dzīvniekus un zivju saimniecības, bojāja unikālas ekosistēmas. Vēlāk piesārņojums Seimas un Desnas upēs izraisīja masveida zivju un bezmugurkaulnieku bojāeju – vietējie šo upi pat nodēvēja par “Eiropas pirmo pilnībā mirušo upi”.
Karš izpostījis nozīmīgus biotopus un apdraudējis retas sugas. Piemēram, pēc Kahovkas applūšanas tika iznīcinātas retās marmora seska populācijas vairošanās vietas. Piekrastes rezervātos un mitrājos izveidotas militārās bāzes, traucējot putnu migrācijas ceļus.
Vienlaikus eksperti atzīst – daļu postījumu nebūs iespējams atjaunot. Ukrainas teritorija ir viena no visvairāk mīnētajām pasaulē, un atminēšana prasīs desmitiem gadu. “Mēs esam zaudējuši daļu dabas uz visiem laikiem,” norāda WWF pārstāvji.
Tomēr dabā parādās arī pārsteidzošas atjaunošanās pazīmes. Vietā, kur agrāk atradās Kahovkas ūdenskrātuve, pēc ūdens aizplūšanas izveidojies jauns mežs – vairāk nekā 140 000 hektāru platībā. Tur atgriezušies putni, dzīvnieki un kukaiņi. Ekologi to sauc par unikālu dabas atjaunošanās piemēru.
Galvenais secinājums
Dominējošā ietekme ir negatīva (dzīvotņu iznīcināšana/degradācija, piesārņojums, mīnējums, ugunsgrēki, hidrologisko sistēmu sagraušana), lai gan atsevišķās vietās īslaicīgi novēroti arī “paradoksāli” pozitīvi efekti (piemēram, mazāka zveja/kuģošana dažos piekrastes posmos). Šie lokālie ieguvumi nekompensē kopējos zaudējumus.
Bioloģiskā daudzveidība cieš ne tikai frontes līnijā. Kara sekas paliek augsnē, ūdeņos un mežos vēl ilgi pēc tam, kad apklust sprādzieni. Piesārņoti ūdeņi ietekmē zivis un citus ūdens organismus. Izdedzinātas vai izpostītas teritorijas vairs nespēj pildīt savu lomu kā patvērums dzīvniekiem. Mīnētas un bīstamas vietas kļūst nepieejamas ne tikai cilvēkiem, bet arī dabas normālai atjaunošanās norisei.
Tieši šī ir viena no kara nežēlīgākajām sejām — tas iznīcina ne tikai tagadni, bet arī nākotni. Jo kopā ar mežiem, upēm un mitrājiem tiek iznīcinātas arī iespējas dabai atjaunoties pilnvērtīgi un cilvēkiem nākotnē dzīvot drošā, veselīgā vidē. Daba spēj atjaunoties, taču tai vajag laiku, mieru un apstākļus, kādu kara zonās vienkārši nav.
Tāpēc, runājot par kara gadiem Ukrainā, ir svarīgi atcerēties ne tikai cilvēku sāpes, bet arī to, cik postošs karš ir bioloģiskajai daudzveidībai. Kad karo cilvēki, cieš viss dzīvais — arī tas, kas nespēj lūgt palīdzību.
Vilki ir tur, kur to nav bijis. Saruna ar Jāni Ozoliņu un Valteru Lūsi. “Šauj garām!” #323 epizode
👉 Abonē 10 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 10 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības februāra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
