Piedzīvojums ir neatņemama makšķerēšanas sastāvdaļa. Reizēm tas ir liels un spilgts, reizēm pavisam mazs un gandrīz nemanāms, bet tas vienmēr ir klātesošs. Patiesībā piedzīvojums sākas jau daudz agrāk, nekā pirmais māneklis ielido ūdenī. Tas sākas brīdī, kad tiek plānots copes izbrauciens – kad kartē tiek pētītas upes līknes, skatītas pieejas vietas un domāts, kas varētu slēpties aiz nākamā krasta vai līkuma. Reizēm piedzīvojums kļūst par galveno notikumu visā izbraucienā. Citreiz tas paliek kā fons pašai copei. Bet arī tad tas piešķir makšķerēšanai to īpašo garšu, kuras dēļ mēs atkal un atkal dodamies pie ūdeņiem. Makšķernieka dzīvē piedzīvojumu netrūkst. Daži no tiem paliek atmiņā uz ilgu laiku. Katrs makšķernieks savā dzīvē redz simtiem saulrietu un simtiem saullēktu, un tas noteikti atstāj iespaidu uz viņu. Šajā rakstā būs daži pilnīgi nesaistīti un dažādi copes piedzīvojumi, kas izbaudīti dažādos laikos. Ar šiem piedzīvojumiem mēģināšu atbildēt uz jautājumu, kāpēc makšķernieku vispār velk ārā no mājas?
Mazie stāsti
Pirmā burvības pieredze
2012. gads, ziema. Brīvdienā piecēlos jau gandrīz pusdienlaikā. Tajā dienā jutos slikti, bet tāpat biju nobriedis aiziet uz pāris stundiņām līdz ezeram un padarboties ar bļitkām. Padzēru tēju, kaut ko nedaudz ieēdu, tad saģērbos un devos uz ezeru. Pa ceļam droši vien kaut ko savā galvā prātoju, bet neko ievērības cienīgu, jo atmiņā nekas nav palicis. Tātad nonācu līdz ezeram, un uzreiz aizmirsās sliktā pašsajūta. Te nu tas manā priekšā bija – visā savā ziemas varenībā.
Makšķernieku uz ezera bija diezgan maz. Zundaga kaktā raļļoja trīs mašīnas pa ledu, savērpdamas aiz sevis skaistas sniega vērpetes, bet pie Mīlgrāvja kanāla, Sniķera salas galā, manīju vienu dzeltenu telti, un daži makšķernieki bija sasēdušies uz ezera sēkļa. Pa kādam arī manīju Jaunciema galā, bet viņi izskatījās kā mazi melni punktiņi, kas atrodas kaut kur tālu, tālu. Es slāju pa ezera ledu uz sev zināmu netālu vietu, kur man pagājušajā ziemā tīri labi copēja.
Necik ilgi, es biju tur un izurbu pirmos piecus āliņģus. Pēc šī varenā darba es jau biju piekusis, tāpēc labprāt apsēdos uz kastes un sagatavoju makšķerīti. Dažas minūtes, un laidu bļitku pirmajā āliņģī. Virs ezera skaisti spīdēja saulīte, tāpēc noņēmu cepuri un arī cimdus novilku, jo tā ērtāk ir darboties. Laiks bija tik burvīgs, ka cimdus atkal uzvilku, tikai kad jau gāju mājās. Bet atgriezīsimies pie āliņģa. Kādu laiku es tur padarbojos, bet copes nebija. Tad pārbaudīju pārējos izurbtos āliņģus, bet rezultāta nekāda. Pieņēmu lēmumu doties uz citu vietu. Domāts, darīts! Ātri salasīju savas mantas un devos uz citu vietu. Tur atkal izurbu savus tradicionālos piecus āliņģus. Apsēdos un sāku darboties. Pēc brīža pieteicās pirmā zive. Tas bija ļoti varens un gigantisks asaris… ja uz to skatītos kāds maziņš ūdeņu vēžveidīgais kukainis… Šo asari iemetu atpakaļ āliņģī. Pēc kāda laika trešajā āliņģī atkal pieteicās tāds pats asaris, bet šo es izdomāju uzlikt uz karodziņmakšķeres. Dažas minūtes, un asaris jau peldēja zem ledus, bet ar divžuburu āķi mugurā.
Es atkal urbu jaunus āliņģus, mainīju bļitkas, bet rezultāta nebija. Tiku pie vēl diviem miniatūriem asariem. Tad paņēmu lielāko bļitku makšķeri un sāku darboties ar šķērsenēm. Tas nekādu rezultātu nedeva, tāpēc uzkabināju ziemas vobleru un turpināju darboties ar to. Pēc neilga brīža pa to sekoja ļoti skaists sitiens, bet zivs diemžēl uz āķiem neuzsēdās, tāpēc nezinu, kas bija iekārojis manu ziemas voblerīti. Karodziņš klusēja, galvu nodūris.
Tā urbdams jaunus āliņģus un testējot bļitkas, es pamanīju, ka uz ezera nav neviena cilvēka. Un vispār bija iestājies kaut kāds nereāls klusums, pat ausīs grieza. Noliku makšķerīti blakus un sāku pētīt apkārtni. Es jutos kā pasakā. Tā bija nereāla sajūta. Apkārt neviena cilvēka, debesīs spīd saule, ezera ledus lauž saules gaismu, un apkārt viss spīd un vizuļo, fonā kaut kur noķērcas vārna. Man pretī stāv stalti izslējusies Jaunciema truba, bet tai blakus redzams Mēness. Laiks, šķita, ir apstājies, un es atrodos ārpus laika un telpas. Sajūtas bija burvīgas un neaprakstāmas. Tas bija īsts ziemas skaistums. Un ezers bija nolēmis man to dāvāt. Visticamāk, tāpēc, ka es to pats arī ezeram tiku prasījis. Es gāju ar domu izvēdināt galvu, un tas man izdevās par visiem 100%. Pēc šo burvīgo mirkļu baudīšanas es sajutu, ka mans organisms ir atkopies, un es atkal jutos labi. Es apsēdos uz kastes un turpināju copi, bet visu laiku skatījos pa malām un turpināju baudīt ziemas burvību uz ezera ledus. Ik pa laikam kaut kur nokrakšķēja ledus, izrotājot ezera ledu ar jaunu plaisu. Jāpiemin, ka cope tā arī nesākās, bet pozitīvo emociju lādiņu es biju saņēmis. Manas emociju baterijas atkal bija uzlādētas, un es varēju raitu soli un priecīgu noskaņojumu doties mājup. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka cope sagādā ļoti daudz pozitīvu emociju un loms galīgi nav galvenais!
Kāds izbrauciens uz foreļupi
Upe pasakaina. Man ļoti patika. Bet metienu izpilde bija briesmīga. Mani vizuļi ar apskaužamu regularitāti kārās zaros, saknēs un aizķēra zemūdens čakārņus. Atkal lielu procentu perspektīvo vietu es vienkārši sabojāju ar neprecīziem metieniem. Es pat darīju, kā man mācīja: ja māneklis uzkaras metot perspektīvā vietā, tad apgriezu to, piesēju citu, iemetu precīzi un tikai tad devos pakaļ apgrieztajam māneklim. Kādā momentā pamanīju, ka ap mani lidinās odu bars – apmēram 100 000 odu mātīšu. Rokas arī baigi niezēja. Sākuma azartā tos knišļus nemaz nemanīju. Sapūtos ar pretodu līdzekli. Odi lidinājās, bet ievēroja distanci. Lieliski! Staigāju, metāju. Līdu pa krūmiem, šķērsoju upi, turpināju lidināt savus mānekļus visneiedomājamākajās vietās. Pamatīgi svīdu. Attiecībā uz forelēm sāka zust ticība. Un tieši tajā brīdī, kad to padomāju, vienā perspektīvā vietā manam rotiņam no koka apakšas izskrēja pakaļ mēra forele. Bet nepakampa. Ahā, tātad upes izvēlei nav ne vainas, zivis te ir. Vaina ir manī pašā. Kaut to zināju jau pirms tam. Pamainīju rotiņu pret mazu vobleru, domāju, ka izlīdīs vēlreiz. Nekā. Pamainīju vēl pāris mānekļu. Aizbiedēju, tāds bija mans secinājums pēc vairākām neveiksmēm izvilināt foreli vēlreiz. Nu jau biju ticis līdz vietai, kur netālu no upes bija mana mašīna, bet nolēmu vēl kādu gabalu iet pa straumi, attālinoties no mašīnas pretējā virzienā. Vietas bija skaistas, bet viss turpinājās kā iepriekš. Vienu brīdi man šķita, ka to vien daru, kā rauju nost mānekļus un sienu par jaunu klāt.
Te krasts vienā vietā palika tāds stāvs, kādu pusotru metru virs ūdens, bet ūdens par dziļu, lai ietu pa upi. Izrāpos krastā un gāju pa krastu. Gāju, gāju, te pēkšņi sajutu, ka es kaut kur slīdu. Bladākš! Nepaspēju attapties, kad es ar atdalījušos krasta gabalu jau biju līdz nabai ūdenī. Troksnis tāds, ka, ja foreles te bija, tad tuvākā kilometra apkaimē tās nenoķert. Izrāpties nevarēju. Krasts stāvs, grunts mālaina, slīd. Kaut kā nebūt ar krūmu palīdzību izrāpos. Zābaki pilni, kājās iemeties žļurks. Tfu, šaize! Škrobe, bet pašam nāca arī smiekli par sevi. Gāju uz mašīnu. Diezgan ilgi klausījos skaņu žļurks, pirms nonācu pie mašīnas. Tur novilku zābakus, izlēju ūdeni, izgriezu bikses un zeķes un nolēmu mainīt dislokācijas vietu.
Tumsas mistika
Rudens vēdzeļu cope pie upes vienmēr nes līdzi īpašu atmosfēru. Ir iespēja vērot ugunskuru. Kad ugunskura vērošana apnīk, tad var sākt lūkoties zvaigznēs, to atspīdumā ūdenī. Arī lēni šūpojošās niedru ēnās. Ugunskura sprakstošā skaņa, upes skaņa un tumsas ēnas parasti padara vakaru pat nedaudz mistisku. Sāc aizdomāties par Visumu. Kā tas var būt, ka Visums ir bezgalīgs? Bet, ja tam ir tomēr beigas, tad kas ir aiz tām beigām? Tad saproti, ka ar tavu prātu šādas lietas nesaprast, un vienkārši baudi tumsas mistiku pie ūdens. Kamēr citi sēž, apsegušies ar plediņu mājās pie televizora, tikmēr makšķernieks bauda tumsas mistiku pie upes. Un ir iespēja pavērot, kā saasinās maņas. Redze pierod pie tumsas, un vairs nešķiet nemaz tik tumšs. Sāc sadzirdēt pat klusus fona trokšņus. Tumsa ieslēdz cilvēku citā režīmā. Un arī tas ir piedzīvojums!
Pasaku mežs pie upes
Šis ir stāsts par to, kad pirmo reizi sajutu burvību. Tagad šo stāvokli mēdzu sajust biežāk, un parasti tas atnāk kombinācijā – pastaiga plus daba. Tāpēc visbiežāk makšķerēšanas reizēs man šādu stāvokli sanāk noķert tieši foreļcopes piedzīvojumos. Es to sajūtu saucu par pasaku mežu. Kustēšanās dabā laikam atver organismā kaut ko tādu, ko ikdienā nejūt. Ieiešana pasaku mežā parasti sākas ar to, ka domas paliek klusākas. Tās pazūd kaut kur fonā. Parādās izteikta klātesamības sajūta. Tieši te un tagad! Apkārtne paliek citāda, krāsas spilgtākas. Sevi var gandrīz vērot no malas. Sajūta nedaudz atgādina to, kad tu vadi spēles personāžu datorspēlē. Tikai te tu esi gan tu, gan arī tas spēles personāžs. Uz pasaku mežu var palūkoties gan pa tiešo, gan tā kā no malas. Tajā brīdī iestājas tāda neaprakstāma miera un laimes sajūta. Parasti šī sajūta nav ilga un parasti uzreiz pazūd, tikko sāc par to domāt. Bet kaut vai tie daži mirkļi – tie ir tā vērti, lai tos piedzīvotu! Un, kad tie vēl nāk komplektā ar foršu copes izbraucienu, tad gandarījums par šādu copi ir absolūts! Ne velti man katrs foreļcopes izbrauciens uzreiz asociējas ar piedzīvojumu. Tajā ir viss. Plānošanas daļa, pats izbrauciens, dabas skaistums, upes tecējums, foreles, kustība, un, ja vēl sanāk ieiet pasaku mežā, tad šāds copes izbrauciens tiek ierakstīts atmiņu failos ar boldā izceltiem burtiem.
Nobrauciens pa Abavu līdz Ventai
Sakrita, ka varējām ar Kasparu kopīgi izbrīvēt jūnija dienas. Startējām no Rīgas svētdienas vakarā, un šoreiz pirmā nakts un sagatavošanās bija ieplānota ar ērtībām. Pirmajam vakaram bija aizrunāta pirts pie laivotāja Bebra, bāzē abavaslaivas.lv. Šoreiz atbraucām laikus, pirtiņa jau kūrās, saimnieks sagaidīja un bija ļoti izpalīdzīgs un draudzīgs. Papērāmies pirtī, piepūtām laivas un sakrāmējām visas mantas, lai no rīta viss būtu gatavs. Tad pacepām uz ugunskura desiņas, mazliet padiskutējām par topošo piedzīvojumu un devāmies pie miera. Pirmā nakts komforta zonā. Zem jumta, siltā istabā un ērtā gultā. Šoreiz izgulējāmies kārtīgi, jo nebija kur steigties. Pirmā diena bija saplānota tīri copes režīmā, un jānobrauc mums bija tikai pieci km – līdz tai pašai Platenei, kur palikām arī pagājušajā gadā. No rīta izgulējušies sakārtojāmies, iedzērām kafiju un nesteidzoties sākām savu šī gada ceļojumu. Posms zināms, tāpēc copi šoreiz es sāku ar dropšota sistēmu. Pie pirmā asara arī šogad tika Kaspars. Viņš pārsvarā darbojās ar mikrodžigu. Bet drīz man arī uz dropšotu tika pirmie asari. Lēnā garā laidāmies pa upi un copējām. Es brīžiem ar dropšota sistēmu, brīžiem ņēmu rokās otru spiningu, ar kuru mētāju voblerus un savu mīļo rotiņu. Šoreiz copes bija uz abu veidu spiningiem. Kasparam ar mikrodžiga palīdzību izdevās arī izmānīt breksi, gramus 400–500. Forši! Visas noķertās zivis peldēja tālāk. Tā, lēnā garā laižoties un makšķerējot, pamazām tuvojāmies pirmās palikšanas vietai. Vieta jau zināma, tāpēc diezgan ātri iekārtojāmies. Sapali atkal diezgan aktīvi dauzīja. Kasparam nelika sapali mieru, un viņš mēģināja kādu piemānīt ar mazajiem voblerīšiem, uz dzīvo un pat pludinot burbuli. Bet Abavas sapali tam visam uzspļāva un turpināja regulāri dauzīt mailes. Es atkal uzsēju fīderi un copēju ar to. Šoreiz negāja tik labi kā pagājušajā gadā, bet kaut kādas zivis jau noķēru. Līdz tumsiņai nesēdējām, kad sāka krēslot – gājām gulēt. Naktī uznāca tāds aukstums, kādam mēs nebijām gatavi. Sevišķi es. Gulēju sarāvies guļammaisā embrija pozā, un pat pakustēties bija auksti. No rīta jau aukstums sāka pamazām atlaist, bet tāpat no telts izkāpu klabošiem zobiem un ar steigu iekurināju ugunskuru. Tas palīdzēja. Vēlāk novācām teltis, pabrokastojām, padzērām kafiju un devāmies ceļojuma garākajā un garlaicīgākajā posmā. Jānoairē 15 km. Šoreiz gan nebija tik karsts, kā bija pagājušajā gadā. Airējot nedaudz arī copējām, bet diezgan minimāli. Airējoties pa priekšu bieži lidinājās divi lieli putni. Neesmu liels putnu pazinējs, bet, manuprāt, tie bija ērgļi. Jo vēlāk sastaptais vanags tāds zvirbulēns vien izskatījās salīdzinājumā ar tiem. Vēl diezgan bieži sanāca iztraucēt kādu zivgārni. To laikam Abavā netrūkst. Vēl interesanti, ka visā tajā garajā posmā un arī vēlāk, gandrīz līdz Ventai – visur bija problēmas ar telefona zonu. Šoreiz bija pat labi, ka nebija tāds karstums. Bija vieglāk airēt, jo mēs katrs braucām ar savu laivu. Tas arī bija ērtāk, nekā kad abi vienā un viena velkas līdzi. Dienas otrajā pusē bijām jau tajā vietā, kur pagājušajā gadā ceļojumu noslēdzām. Tagad sākās interesantākais posms ceļojumā, jo priekšā bija vēl nezināmas un neredzētas vietas. Dabas skatus Abavā var izbaudīt pēc sirds patikas, un, ja vēl priekšā skati, kas nav redzēti, – tas priecē!
Upe mainīga. Seklāki posmi mijās ar zāļainiem. Upē parādījās lieli akmeņi. Tā aizairējām līdz 10 km atzīmei no Ventas. Tur atradām foršu vietiņu pie upes palikšanai un tur arī izlēmām palikt. Iekārtojāmies. Kaspars vakara cēlienu mēģināja ķert uz dzīvo – bez rezultāta. Es atkal ar fīderi. Kaut kādas zivis ķērās, bet ne lielas. Mēģināju vakariņās uzvārīt zivju zupu. Kad tā jau bija gandrīz gatava, notika kāzuss – katls noslīdēja no gāzes balona degļa un apgāzās. Tā nācās iztikt bez zivju zupas, bet apliet nūdeļu paciņu vakariņās. Šoreiz gājām pie miera vēl pa gaismu un es satuntuļojos riktīgi, bet, par laimi, nakts nebija tik auksta. No rīta lēnā garā savācāmies un devāmies savā noslēdzošajā posmā – desmit km distancē līdz pašai Ventai. Laidāmies miksētā režīmā – gan copējām, gan laidāmies. Abava tajā posmā ļoti skaista. Fantastiski skati, klintis, bedres. Skaistas copes vietas. Zivis ķērās arī. Nebija nekā tāda mega liela, bet zivis bija. Asari skrēja pakaļ mānekļiem ļoti daudzās vietās, bet ņēma samērā negribīgi. Copēja gan uz mētāšanu, gan džiga metodi. Bez loma nepalikām. Pēdējā posmā vienā vietā krastā manīju jenotu. Brīvā dabā nebiju šamējo nekad redzējis. Pēcpusdienā tuvojāmies savam mērķim – Abavas ietekai Ventā. Vēl pāris līkumu, un klāt bijām. Izmetu līkumu pa savienošanās vietu, tad uzkāpu kalnā nofotografēties uz ietekas fona. Tur mūs sagaidīja draudzīga sunīte. Pati ieteka skaista. Venta tajā posmā diezgan sekla un aizaugusi. Cope apgrūtinoša. Nedaudz pamēģinājām pacopēt pa Ventu un airējāmies pretī ietekai ārā krastā. Tur bija sarunāts, ka mums pakaļ atbrauks no abavaslaivām un aizvedīs atpakaļ uz Rendu. Tikko savācāmies, sāka stipri līt. Labi, ka ne ātrāk. Laiks visu nobrauciena laiku bija ļoti mainīgs – te spīdēja saule, te nedaudz nolija, te bija apmācies. Brauciena laikā paspēju gan papeldēties, gan pasauļoties, gan pasalt.
Pēc kādas pusstundas klāt bija arī cilvēks, kas mūs savāca un aizveda atpakaļ uz Rendu. Ceļojums bija noslēdzies. Šoreiz nebija nepabeigtības sajūtas, posms bija nobraukts līdz galam. Pievārēti visi 30 km, trīs dienas pabūts ārpus civilizācijas pie dabas krūts, zivis arī pacopētas un fantastiskie dabas skati izbaudīti pārpārēm. Tagad varēja atgriezties arī ierastajā pilsētas ritmā.
Noslēgums
Piedzīvojumiem ir sava garša. Un makšķerēšanas piedzīvojumiem ir pavisam īpašs smeķis. Tie nav tikai par noķertajām zivīm. Tie ir par agrām rīta stundām pie ūdens, par neparedzētiem brīžiem dabā, par klusumu, par smiekliem un reizēm arī par nelielām neveiksmēm, kas vēlāk pārvēršas labos stāstos. Varbūt tieši tāpēc mēs atkal un atkal krāmējam somas, ņemam rokās makšķeres un dodamies ceļā. Jo kaut kur tur – aiz nākamā upes līkuma, aiz ezera niedrēm vai meža takas galā – mūs gaida kārtējais mazais piedzīvojums.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
