Vienā īsā materiālā nevar apskatīt visas iespējamās plaušu kaites, kas var piemeklēt savvaļas dzīvnieku, taču par dažiem interesantiem novērojumiem un pieredzi pastāstīt ir vērts.
Pārtikas un veterinārā dienesta rīkotajos kursos apmācītām personām Savvaļas dzīvnieku slimības, medījuma gaļas higiēna un pārtikas drošība Post mortem (lat. pēcnāves) runa bija par daudzām bīstamām infekcijām, tajā skaitā par plaušu parazitārām un citu veidu patoloģijām.
Iekaisums
No pārtikas drošības viedokļa gaļas gabals vai dzīvnieka orgāns, kurā vērojamas iekaisuma pazīmes, nav lietojams uzturā un pavisam noteikti nav pārdodams galapatērētājam. Lai arī meža dzīvnieku imūnā sistēma ir spēcīgāka nekā mājlopiem un cilvēkiem, tomēr arī tiem mēdz būt dažādu iemeslu izraisīti iekaisumi, tajā skaitā arī plaušās, kas var ietekmēt veselības stāvokli, medību produkta kvalitāti un pat kļūt par nāves cēloni. Plaušu iekaisumi var veidoties bakteriālas, sēnīšu vai vīrusu infekcijas gadījumā un kā sekundāra cērmju invāzijas parādība vai traumas sekas. Iekaisums izpaužas kā apsārtumi, septiski veidojumi – strutu pūslīši, plaušu audu izmaiņas. Ja šāviens nav skāris plaušas, būs diezgan viegli atšķirt, kurā daļā ir iekaisums un kurā nav. Ja ir vērojami strutu pūslīši, tad parasti tie būs atrodami visā plaušā. Šādu orgānu brāķē pilnībā.
Savukārt iekaisums parasti skar tikai daļu plaušas. Normāla plauša, kas nav piedzīta ar asinīm, ir gaiši rozā, nedaudz marmorīga, mīksta. Iekaisuma zonā plauša būs dzērveņu ķīseļa krāsā vai sarkanīga, plaušu alviolas būs sakļāvušās vai piedzītas ar šķidrumu, kā rezultātā struktūra būs līdzīga pamīkstai marmelādei. Nebūs viegluma un mīkstuma sajūtas. Iekaisuma vietā pārgrieztas plaušas izskatīsies viendabīgas, bez porainās struktūras, rozā vai sarkanas. Šādu gabalu var vienkārši nogriezt, bet atlikušo veselīgo plaušu daļu izmantot pārtikā. Pārliecināties, vai pieļāvums par iekaisumu ir pareizs, var, novērtējot plaušu limfātisko mezglu stāvokli. Ja tie ir plakani, gaiši, spīdīgu virsmu, tad iekaisuma nav. Šāviena brīdī vai dzīvniekam vēl dzīvam esot elpvados var nonākt asinis, kas piesātinās arī pie trahejas esošos limfmezglus – trīs lielos un virkni mazo, un tie var kļūt tikpat tumši kā iekaisuma gadījumā, bet nebūs palielināti. Šāds limfmezglu stāvoklis arī neliecina par patoloģiju. Savukārt, ja limfmezgli ir sarkani vai atsevišķos gadījumos pat melni, piebrieduši un palielināti, iespējams, marmorizēti, tad runa pilnīgi noteikti ir par iekaisuma procesiem plaušās vai visā organismā.
Patoloģija – neattīstītas plaušas
Ļoti interesantu materiālu uz PVD rīkotajiem kursiem atgādāja kāds mednieks, kurš iepriekšējā dienā bija nomedījis āzīti ar pirmajiem radziņiem. Līdzi viņš atveda buka nierītes, kas izskatījās pilnīgi normālas, bet bija ļoti mazas, kā arī sirdi un plaušas. Kopumā visu orgānu izskats sākumā šķita normāls. Ieskatoties kļuva skaidrs, ka ar plaušām nav labi. Abas kopā izklātas uz galda, tās bija tikai nedaudz lielākas par vidēja auguma vīrieša plaukstu, gaišas un ļenganas. Mednieks, kurš šo buku nomedīja, sacīja, ka tas izskatījās ļoti tievs. “Kauli un āda,” mednieks raksturoja. PVD inspektors Andis Lācis, kurš vadīja Post mortem kursu, uzreiz pavaicāja, vai āzītim nebija piepūties vēders. Mednieks atbildēja, ka bija gan, un pastāstīja: “Kad mēs pacēlām āzīti, lai izlaistu iekšas un veicām pirmo iegriezumu, no vēderdobuma izlija vesels spainis ūdens. Gaļa bija ļengana, bāla un muskuļi izskatījās atrofējušies. Tie bija divreiz plānāki nekā veselīgam tāda paša vecuma āzim. Uzreiz sapratām, ka kaut kas nav kārtībā. Kad ieraudzīju plaušas, nolēmu atvest orgānus un atrādīt tos speciālistam.”
Aplūkojot uz galda izklātās stirnāža plaušiņas, bija redzams, ka krāsa ir nedaudz bālāka, nekā būtu jābūt, apjoms mazāks un arī struktūra neatbilst normai. Tās bija plakanas, lupatveidīgas, sarāvušās. Tauku slānis, kam jābūt pie trahejas pa vidu starp plaušu daivām, bija ļoti neizteikts, līdzīgs plēvei, limfmezgli mazi un grūti atrodami. Plaušās bija redzamas iekaisuma skartas vietas, savukārt to apakšējo galu krāsa bija tuvu smilšu krāsai, bet struktūra gandrīz kā govs tesmenim – blīva un viendabīga, bez alveolām.
PVD inspektors paskaidroja, ka šķidrums vēdera dobumā un plaušu stāvoklis ir cieši saistīti, taču nav veidojušies iegūtās infekcijas ietekmē. “Piedzimšanas brīdī pats svarīgākais ir pirmais elpas vilciens. Ja kaut kas ir traucējis kazlēnam ieelpot gaisu ar pilnu jaudu, tā plaušām nebija iespējas atvērties līdz galam. Par to liecina alveolu trūkums un saistaudiem līdzīgā plaušu galu struktūra. Pateicoties siltajai ziemai, šis kazlēns izdzīvoja, taču šogad tam tik un tā bija lemts iet bojā, jo kardiopulmonālās (sirds un plaušu) nepietiekamības dēļ vēderdobumā sāka krāties šķidrums. Domāju, ka rudeni tas nesagaidītu,” sacīja Andis Lācis.
Šādu patoloģiju, proti, šķidrumu iekšējos orgānos, sauc ascīts. Visbiežākie ascīta cēloņi ir sirds slimības, aknu ciroze, peritonīts, audzēja metastāzes vēderplēvē.
Parazīti
Ir simtiem tūkstošu dažādu veidu nematožu, cērmju, plakantārpu un citādu helmintu. Daļa no tiem parazitē siltasiņu dzīvnieku orgānos, gremošanas sistēmā, muskuļos.
Veltņtārpi jeb nematodes – strongiloīdi (lat. Strongyloides spp.) var parazitēt dzīvnieku tievajās zarnās. Invadēšanās var notikt ar barību, cauri ādai vai ar mātes pienu. Saimnieka organismā notiek kāpuru migrācija cauri plaušām un citiem orgāniem un audiem. Migrācijas rezultātā var veidoties orgānu iekaisums, tai skaitā arī plaušu karsonis, kas var būt letāls jaunam vai novājinātam dzīvniekam. Līdzīgi notiek inficēšanās ar askarīdām (lat. Ascaris), kuru garums var sasniegt 40 cm. Lai pārliecinātos, ka nomedītā dzīvnieka plaušās nav parazītu, it jāpārgriež traheja un divi lielie bronhi, kas aiziet uz katru no plaušu daivām. Tāpat ir jāveic iegriezums plaušu galos, aptuveni desmit centimetrus no apakšas, lai ielūkotos bronhiolās – tievajos elpvados – un pārliecinātos, ka tie ir tīri. Par invadēšanos ar vienu no cērmju sugām var liecināt ne tikai pašu tārpu klātbūtne elpvados, bet arī gļotas. Veselam dzīvniekam traheja un bronhi ir tīri, ar spīdīgu un gaišu virsmu.
Secinājumi
Vienmēr ir vērts rūpīgi apskatīt dzīvnieka iekšējos orgānus, vēdera dobumu un plēves, pievērst uzmanību muskuļaudu stāvoklim, zemādas plēvēm, traumām un citām pazīmēm, kas var liecināt par bīstamām infekcijas slimībām vai patoloģiju. Veselīga izskata dzīvnieks ar tīriem iekšējiem orgāniem, bez redzamiem parazītiem, patoloģijām, audzējiem, sepsēm (sastrutojumiem) un tamlīdzīgām problēmām, kas ir nomedīts, veicot pareizu šāvienu, ir lietojams pārtikā samērā droši. Protams, te nav runa par mežacūkām, kuru gaļa nav nodota trihinellu testam. Šeit vēlreiz ir jāatgādina, ka ar trihinellām slimo tikai cilvēks. Dzīvnieki ir nēsātāji. Lai nesaslimtu ar šo neārstējamo kaiti un neiegūtu iemītniekus muskuļaudos uz mūžu, mežacūkas gaļas paraugi ir jānodod testēšanai vai arī jāgatavo tik ilgi, lai gaļa viscaur sakarstu līdz 70–80 grādiem vismaz uz 15 minūtēm. Ilustrācijai jāsaka, ka uz pannas ceptas kotletes sakarst tikai līdz 60 grādiem! Lai pārliecinātos par temperatūru gaļas iekšienē, ir jālieto gaļas termometrs un vislabāk derēs digitālais ar vadiņu, nevis parastais ar stiletu. Zināšanas par medījamo sugu bioloģiju un izpratne par to, ko nozīmē normāls dzīvnieka veselības stāvoklis, ļaus izvairīties no riska saslimt pašam un nodot inficēto gaļu ģimenes locekļiem, radiem un draugiem.
Lenteņa pūslīši. Kur meklēt?
Lentenis ir plakantārps, kas parazitē siltasiņu dzīvnieku, tajā skaitā arī cilvēka, zarnu traktā. Tas izraisa saslimšanu, ko dēvē par ehinokokozi. Lentenis kā starpsaimnieku izmanto ne tikai suņus, lapsas un jenotsuņus, ko pieņemts uzskatīt par galvenajiem šīs parazitārās infekcijas izplatītājiem, bet arī pārnadžus, kuru gaļu mēs lietojam pārtikā. Lenteņa ehinokoku pūslīši – caurspīdīgi maisiņiem līdzīgi veidojumi ar šķidrumu – ir atrodami uz aknām, vēdera dobuma plēvēs, plaušās un citur organismā. Ja uz medījuma iekšējiem orgāniem ir atrasts kāds lenteņa pūslis, tie ir metami ārā. Lenteņa pūslīši var būt arī muskuļaudos. Visbiežāk tie lokalizējas gremošanas muskulatūrā. Lai pārliecinātos, ka žokļu muskuļos kāpuru pūšļu nav, ir jāveic trīs griezumi. Ar asu nazi sākumā iegriež vaiga muskuļa virsslānī, pāris milimetrus zem virsējās plēves. Nākamais griezums jāveic vidū, bet pēdējais žokļa iekšpusē. Ja muskuļaudos ir lenteņa pūšļi, šādā veidā iegriežot žokļa muskulī, tie noteikti nepaliks nepamanīti.
Apēdi lenteni? Kas notiks? Parazīti medījuma gaļā. “Šauj garām!” #44 epizode
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
