Vieni apgalvo, ka stirnu nomedīt nav nekāda māksla, citi – ka nemaz tik viegli nav, bet ļoti liela daļa mednieku atzīst, ka individuālās stirnu medības viņiem ir vienas no iecienītākajām. Protams, daļa dzīvnieku tiek nomedīti arī dzinējmedībās, taču tikai individuāli, medījot uz gaidi un, ja nepieciešams, ar pieiešanu var izjust to patieso stirnu medību garšu. Tomēr, ja vēlies tikt pie medaļotas stirnāža trofejas, uzdevums kļūst grūtāks.
Ko un kā darīt stirnu gaides medībās. Daiņa Tuča padomi
Latgales reģionālās administrācijas Dabas aizsardzības daļas kontroles un uzraudzības sektora dabas aizsardzības vecākais speciālists, mednieku kluba Murmastiene vadītājs Dainis Tučs ir pieredzējis mednieks. Viņa pārziņā ir aptuveni astoņi tūkstoši hektāru medību platību ar ļoti veiksmīgi apsaimniekotām medījamo dzīvnieku populācijām. Nu, neskaitot mežacūkas, taču to skaitu mūsdienās regulē pati daba vai, precīzāk sakot, Āfrikas cūku mēra vīruss.
Pēc personīgās pieredzes var teikt, ka MK Murmastiene ir viena no labākajām stirnu populācijām, kas ir redzētas Latvijā. Tādēļ pēc praktiskiem padomiem vērsāmies pie Daiņa Tuča.
Kur un kad meklēt stirnas
Stirnu medību sezona Latvijā sākas pirmajā jūnijā un turpinās līdz novembra beigām. Ikviens šī perioda posms ir ar kaut ko īpašs. Pavasara beigās un vasaras sākumā pieaugušie āži gatavo savu riesta arēnu, aizdzenot jaunos buciņus projām. Taču tieši tie interesē medniekus, kas vēlas tikt pie sava Jāņu buka un vienlaikus parūpēties par populācijas pilnveidošanu un trofeju kvalitātes uzlabošanu. Pēc riesta medī trofejas āžus, bet stirnas un kazlēnus rudens beigās.
“Stirnas ir nometnieki, un var teikt, ka tās visu gadu dzīvo aptuveni vienā un tajā pašā vietā. Rapšu lauki, barotavas, kur tās ir redzētas, laucītes ir tās vietas, kur pēc tam konkrēto eksemplāru var mēģināt atrast. Var vērot stirnas vakaros vai no rītiem. Dienas pirmajā pusē var bez ieroča apbraukāt savas platības un paskatīties, kur stirnas nāk ārā, kur pulcējas, lai zinātu, kur kādi āži dzīvo. Būtībā jau ziemas beigās var sākt meklēt savu selektīvo vai, gluži otrādi, trofejas āzīti. Ziemas beigās un pavasarī, kamēr zāle nav izaugusi un krūmi nav salapojuši, stirnas ir vieglāk atrast, izpētīt un saskaitīt. Protams, pūkainie ragi izskatās iespaidīgāki nekā notrītie, taču aptuvenu priekšstatu tie dod,” iesākot sarunu, saka Dainis.
Nereti ir dzirdēts medniekus sakām, ka no rīta dzīvnieki ir mierīgāki un mazāk baidās no cilvēka, jo pa nakti ir atpūtušies. Uz jautājumu, vai ir kāda atšķirība, kas medī stirnu, mūsu sarunas biedrs atbild, ka īsti nav: “Atšķirība drīzāk ir iespējās, ko sniedz rīts. Vakara medību gaitā gaismas kļūst aizvien mazāk un kvalitatīvas vērošanas vai medību laiks ir īsāks. No rīta kļūst tikai gaišāks un var pētīt stirnas daudz ilgāk. Lai gan tas ir arī stipri atkarīgs no platībām un medību prakses. Kaut kur tu brauc, ieraugi stirnas, apstājies un izkāp no mašīnas, lai tās aplūkotu, un dzīvnieki vēro tevi pilnīgi mierīgi, bet citur tā stirna pa kilometru jau pamana mašīnu un metas bēgt. Tas par kaut ko liecina.”
Jāņem vērā arī tas, ka stirnas ir aktīvas teju visu dienu un mēdz gulēt pusdienlaiku pļavās, grāvmalēs un lauksaimniecības kultūru laukos. “Plēsēji arī ietekmē stirnu uzvedību. Ja kluba platībās uz laukiem visu gadu redzams daudz stirnu, tas nebūt nenozīmē, ka populācija patiešām ir liela. Pie mums kādreiz bija labi ja pāris lūšu un nedaudz vilku. Stirnas nāca ārā no meža, kā pienākas, vakarā un no rīta. Teju katrā meža pļaviņā vai izcirtumā bija pa kādam āzītim, ko varēja nomedīt ar pieiešanu. Tagad mežā stirnu nav. Tās visas ir laukos, kur jūtas drošāk, jo lūšu un vilku populācija spēcīgi palielinās,” atklāj mednieks.
Stirnas ir nometnieki. Atkarībā no populācijas blīvuma tās apdzīvo vienu līdz divus kvadrātkilometrus lielu teritoriju. Tēviņu mājas teritorija ir lielāka nekā mātītēm. Zinātnieki uzskata, ka platībās ar nelielu stirnu populāciju šī atšķirība var būt divi pret viens vai par trīs pret viens.
Aktivitāšu grafiks
Cikos gaidīt stirnas parādāmies ganībās, arī ir atkarīgs no vietas, dzīvnieku pieredzes mijiedarbībā ar cilvēkiem, platību tipa un, protams, no laika apstākļiem, bet visvairāk no vietas. Nav vērts braukt meklēt stirnas sešos no rīta, sevišķi, ja ir migla, rasa vai līst lietus. Šie dzīvnieki ir cimperlīgi barības izvēlē un tikpat smalki izvērtē, vai laika apstākļi ir piemēroti, lai dotos baroties. Vakarā tās var iznākt lietus laikā baroties, bet no rīta pēc vēsas nakts tās visdrīzāk parādīsies klajākā vieta tikai tad, kad saule pacelsies gana augstu. Stirnas labprātāk barosies saules apspīdētā mežmalā vai pakalna pakājē, nekā slapstīsies pa piemirkušo mežmalu. Bieži vien stirnas parādās redzamās vietās tikai ap deviņiem vai pat desmitiem no rīta.
Pēc personīgajiem novērojumiem, pēc pirmajām brokastīm stirnas sameklēs vietu, kur atgulties, lai mierīgi atgremotu apēsto barību. Tā var būt grāvmale, krūmu un koku pakāje, tik pat labi rapšu lauka vai citu sējumu vidus, kur dzīvnieki jūtas droši. Dienas laikā stirnas arī mēdz pārvietoties. Medījot ar pieiešanu, tās var sastapt jebkurā laikā, taču visaktīvākās tās ir vakarā un no rīta. Jūnija beigās un jūlija sākumā uz gaidi var medīt no vakara līdz rītam, kas ir viens no skaistākajiem periodiem medību sezonas gaitā.
Kā saprast, vai konkrētajā vietā ir stirnas
Pirmais, protams, ir novērojumi. Stirnas nav grūti pamanīt, un visvieglāk tās atrast un saskaitīt var ziemā, kad tās pulcējas baros. Ņemot vērā, ka vairākums dzīvnieku ir aktīvi arī diennakts tumšajā laikā, var meklēt stirnas, izmantojot termokameru. Ja ir pacietība, var konstatēt arī tās vietas, kur stirnas ienāk un iznāk no meža.
Stirnu tēviņi savu teritoriju atzīmē, kasot ragus pret krūmiem un izkārpot zemi. briežu un buku krūmu kasījumi atšķiras pēc augstuma, kur miza ir noberzta. Jauni stirnu tēviņi izmanto tievākus krūmu zarus un pat citus augus, savukārt lielie nopietnie āži kasa ragus pret koku stumbriņiem.
Pēc tā, cik plata un gara ir izkasītās zemes josla, cik lielā platībā nomīņāta zāle ap kādu krūmu vai koku, var noprast, cik liels āzis ir atstājis šīs zīmes. Šādā vietā var uzlikt meža kameru, lai papētītu, kas atnāks atjaunot teritorijas robežzīmi.
Pēdas, protams, arī palīdz konstatēt, vai konkrētajā vietā medību platībās ir stirnas un cik aktīvi tās pārvietojas. Pētot pēdiņas, var atrast arī pārejas un guļvietas. Protams, ja vides apstākļi to ļauj. Piemēram, ceļš pie kāda labības lauka, grāvja malas, uzbērumi, māla atsegumi mežā un, protams, sniegs saglabās dzīvnieku pārvietošanās ierakstus, un zinošs mednieks pratīs tos izlasīt.
Kāds medību tornis būs veiksmīgāks
Mednieki izmanto dažādus medību torņus: stacionārus, pārvietojamus, kāpnes, luktiņas kokos, slēgta tipa torņus un pat konstrukcijas uz mašīnas vai tās piekabē. Tas gan vairāk ir populāri vecajā Eiropā.
Ar stacionārajiem it kā viss ir skaidrs, bet vai stirnām nav bail no jaunas konstrukcijas – pārvietojamā torņa, ja to uzstāda vietā, kur nekas tāds agrāk nav bijis? “Diži neesmu novērojis, ka stirnas baidītos no jaunām konstrukcijām. Manā praksē ir bijis pat tā, ka es pa dienu atvedu tornīti uz jauno vietu un jau vakarā, sēžot tajā, mednieki nomedī kaut ko vai vismaz novēro dzīvniekus,” atbild medību speciālists.
Pēc personīgiem novērojumiem neviens no medību torņiem īpaši nebiedē stirnas. Ir trīs lietas, kas ir jāņem vērā, medījot no torņa: skaņa, kustība un smarža.
Skaņa
Protams, atkal jau viss ir atkarīgs no platībām, medību prakses un apkārtnes nosacījumiem. Piemēram, ja tornis ir netālu no šautuves, dzīvnieki nebaidās no šāviena trokšņa. Tādā vietā ir labi medīt stirnas un kazlēnus rudenī, jo pēc pirmā šāviena neviens nekur nebēgs un varēs nomedīt nevis vienu, bet divus vai pat trīs dzīvniekus, ja tas ir nepieciešams populācijas vecuma un dzimuma struktūras uzturēšanai.
Ja kaut kur netālu no medību vietas ir viensēta ar jautriem iemītniekiem, stirnas nebaidīsies no cilvēku balsīm, skaļas mūzikas un citiem spējiem trokšņiem.
Tomēr pamatā ir jāatceras, ka, sēžot tornī, ir jāuzvedas pēc iespējas klusāk.
Arī gaides medībām ieteicams izvēlēties klusu un maskējošu apģērbu. Viens no jaunatklājumiem, ar ko sanāca iepazīties šī gada izstādē Outdoor Riga ir Ukrainas Camotec ražotā medību apģērbu līnija – sākot ar visplānāko vasaras termoveļu, kas nodrošina temperatūras un mitruma regulēšanu, un beidzot ar absolūti klusu apģērba virsslāni.
“Jo klusāk tu sēdi, jo vairāk kaut ko dzirdi. Protams, tagad mēs visi esam nobruņojušies kā specvienība. Mednieks sēž tornītī, skatās telefonā, paņem kaut kādas nakts redzamības ierīces, kas ļauj piefiksēt katru balto pleķīti. Labāk ir sēdēt, klausīties dabu. Tu visu vari dzirdēt, un to, ka dzīvnieks kustas, var noteikt pēc putnu uzvedības. Taču medniekam līdz tam ir jāizaug. Jādzird putni, tas, kā mežā zariņš pārlūst, kā dzīvnieka soļi skan. Tāpēc jau tu esi mednieks, lai to visu saprastu un gūtu baudu, klausoties dabā. Man ir bijis tā, ka pavadi viesmednieku. Viņam apģērbs šņarkst, aprīkojums grab, pats trokšņo. Tad man liekās, ko es te vispār daru…” saka Dainis, atzīstot, ka veiksmes moments tomēr paliek spēkā un arī tādā situācijā var paveikties nomedīt savu sapņu buku.
Smarža
Dzīvnieku oža ir daudz labāka nekā cilvēkam. Briežu dzimtas dzīvniekiem tā ir attīstīta daudz labāk nekā mums, un ar to ir jārēķinās. Ko tas nozīmē? Ir jāprot noteikt vēja virzienu, jāņem vērā atmosfēras spiediens un, iespējams, jālieto smaržas maskēšanas līdzekļi.
Vēja virziena noteikšanai var izmantot speciālos pulverīšus, ko var iegādāties mednieku veikalos. Tas ir bērnu talks ar likopodija jeb vālīšu staipekņa (Lycopodium clavatum) sporām.
Likopodiju dzimtas augi ir atrodami it visur Latvijas mežos. Protams, pašam šīs sporas nav jāvāc. Tās var iegādāties aptiekās. Atsevišķi ražotāji piedāvā šo talku mednieku vajadzībām piemērotās pudelītēs ar tievu uzgali. Ja talks ir kārbiņā, to var pārbērt nelielā polietilēna vai plānas plastmasas pudelītē, piemeklēt piemērotu vāciņu, uztaisīt mazu caurumiņu, un vēja noteicējs ir gatavs.
Var izmantot arī kartupeļu cieti vai miltus. Smēķētāji nosaka vēja virzienu pēc cigaretes dūmiem, tikai jāatceras šo testu veikt citā medību platību vietā nevis tur, kur plānots medīt, lai dzīvnieki nesaož.
Vēl viens variants ir plāna zīda vai cita viegla materiāla lentīte, kas piesieta, piemēram, pie ieroča stobra un plandās vējā.
Un, protams, plaukstā saberzta sausa zāle vai smilgas var kalpot par vēja virziena noteikšanas materiālu. Vienkārši izkaisiet tās un skatieties, kur lidos. Vilku vāles vai niedru pūkas ir vislabākās!
Smaržas kontrole
Smaržas maskēšanai var izmantot dažādus dabiskus un mākslīgus līdzekļus. Personīgā pieredze, tiesa gan, medījot mežacūku pievilināšanas vietā, liecina, ka dižskābarža darva ļoti labi maskē cilvēka smaržu un piecdesmit metros kuilītis nesaoda mednieci, lai gan vējš pūta tam tieši šņukurā.
Dažādi ražotāji piedāvā visai plašu līdzekļu spektru. Piemēram, amerikāņu Hunters Specialties izplata produktu sēriju, kurā ietilpst ziepes, dezodorants, ķermeņa un matu putas, dažādi mazgāšanas līdzekļi, speciāli maisi un somas apģērba glabāšanai un pārvadāšanai un pat lūpu balzams.
Amazon piedāvā plašu produktu spektru medniekiem, piemēram, Scent Killer Gold, Unscented Field Spray, Scent Elimination un citus.
Latvijā ir iespēja iegādāties briežu dzimtas mākslīgo urīnu, ko izmantot, lai pievilinātu dzīvniekus vai maskētu savu smaržu. Outdoorexperts.lv klāstā esošo līdzekli var izmantot medību torņa sieniņu, apavu vai apģērba apsmidzināšanai.
Vaicājām mūsu ekspertam Dainim Tučam, vai ir vērts maskēt savu smaržu, izmantojot kaut kādas vielas: “Būtībā ne. Cilvēka ķermeņa smarža ir ļoti specifiska un spēcīga. Nekādi līdzekļi to pilnībā nenomaskēs. Vienlaikus pie pareiza vēja tāda smaržas maskēšana nemaz arī nav vajadzīga. Ne velti ir tie stāsti par medniekiem, kas pīpē tornī un tik un tā sekmīgi medī.”
Mednieks uzsver, ka augsts tornis arī negarantē, ka dzīvnieks cilvēku nesaodīs: “Mēs visi esam kaut reizi redzējuši, kā dūmi no mājas skursteņa iet nevis augšā vai uz sāniem, bet uz leju. Tā notiek, ja atmosfēras spiediens ir zems un taisās migla. Tādos apstākļos arī mūsu smarža līdz ar vēja plūsmu ies uz leju un dzīvnieki to sajutīs. Vējš ietekmē medības ļoti spēcīgi. Īpaši grūti ir medīt meža ielokos un krūmu puduros, kur vējš maldās, virpuļo un var mainīt virzienu pilnīgi neprognozējami. Ja vējš nav liels, var cerēt, ka tas īpaši neietekmēs rezultātu, bet, ja vējš ir stiprs un ar brāzmām, tad gan labāk izvēlēties citu vietu. Lai gan medībās nekad nezini, kas notiks…”
Kustība
Dzīvniekus biedē straujas kustības. Sēžot tornī, gaidot savu buku kādā pakalnā vai maskējoties mežmalā, tas arī ir jāņem vērā. Pareizais medību kostīms ir viena lieta, taču ir svarīgi nomaskēt arī seju un rokas.
Ir tāds mīts, ka, medījot dzīvnieku, tam nedrīkst skatīties tieši virsū un, ja tas paskatās uz mednieku, ir jānovērš seja vai jānoliec galva. Vaicāts, vai tā ir, Dainis atbild: “Runa nav par pašu skatienu acīs. Varbūt plēsēja medībās tam ir kaut kāda nozīme, taču es domāju, ka galvenais ir tā baltā seja, kas spīd pa gabalu, nevis mūsu acu skatiens. Tādēļ tiešām var noliekt galvu, sevišķi, ja galvā ir naģene, kuras nags strādā kā vairogs. Var valkāt maskēšanās raksta šallīti vai izmantot zaļo zīmuli, lai uzkrāsotu uz sejas maskēšanās rakstu. Par rokām arī nedrīkst aizmirst. Ieteicams vilkt laika apstākļiem atbilstošus cimdus.”
Torņa konstrukcijai šajā kontekstā arī ir nozīme. Sēžot trepē vai no brusām darinātā sēdeklī, medniekam jākustas ļoti lēni un uzmanīgi, visu laiku vērojot dzīvnieku. Kad stirna paskatās mednieka virzienā, labāk vispār nekustēties. Savukārt tornī ar sieniņām cilvēkam ir lielāka kustību brīvība. Te gribas piebilst, ka atklātie tornīši ar sieniņām ir jāuzstāda tā, lai ieejas daļa būtu pavērsta pret kokiem, nevis uz pārskatāmo lauka daļu, jo dažreiz stirna var pienākt pavisam tuvu un ieraudzīt mednieku. Ja tā ir noticis, kustēties nedrīkst nemaz.
Kā pareizi pienākt, uzkāpt un nokāpt no torņa
Var likties, ka tam nav lielas nozīmes, taču tā nav. Ir arī tādi stacionārie torņi, kur ir lielāka medību slodze vai mednieks neprot pieiet pie torņa un tur dzīvnieki baidās no šīs konstrukcijas. Ir gadījies medīt tādās vietās, kur visas stirnas, iznākot no meža, vispirms paskatās uz torni un ilgi to vēro, bet, ja kaut kas šķiet aizdomīgi, ieiet mežā un ārā vairs nenāk. Tas nozīmē, ka dzīvnieki ir redzējuši cilvēku, ievērojuši to šāviena brīdī vai kā citādi saskārušies.
Piemēram, uz lauka ir stirnas, bet nav neviena medījama eksemplāra. Mednieks nolemj doties projām un, neņemot vērā dzīvnieku izbīli, mierīgi soļo pāri pļavai, aizbaidot visus pārnadžus. Tas ir traucējums. Dzīvnieki tādas lietas ievēro un iegaumē.
“Ja tu proti pareizi nokāpt no torņa un aiziet prom, dzīvnieki nespēj piefiksēt to lietu un saistīt konstrukciju ar kaut kādiem draudiem. Tad tornis ir un paliek tikai koka veidojums. Arī mūsu praksē ir līdzīgi. Ja es pats lietoju torni, tad dzīvnieki neizrāda nekādas bailes, bet, citā vietā sēžot, ir skaidrs, ka viņi zina. Ja es negribu medīt to stirnu vai ruksi un gribu nokāpt no torņa un doties mājās, es mēģinu dzīvniekus aizbaidīt, atdarinot suņa rejas vai vilka balsi. Kad dzīvnieki ieiet mežmalā es klusiņām nokāpju un dodos projām,” paskaidro Dainis, uzsverot, ka daudzi mednieki to neņem vērā: “Vietās, kur mednieks visu dara pareizi, dzīvnieki droši nāk pie torņa un nemaz nebaidās.”
Raksta autore personīgajā praksē arī izmanto šo pieeju. Ir divi varianti. Vai nu gaidīt tumsas iestāšanos un tās aizsegā kāpt no torņa lejā, vai arī aizbaidīt dzīvniekus, radot kaut kādu troksni.
Vaicāts, kas jāņem vērā, ejot uz un nākot atpakaļ no torņa, Dainis stāsta: “Ir vairākas nianses, kas ir svarīgas. Ir jāņem vērā vēja virziens un tas, no kurienes dzīvnieki parasti nāk ārā uz lauka. Uz torni jāiet pāri laukam, nevis pa mežmalu, gar krūmiem vai gar grāvi, jo stirnām patīk gulēt uz grāvju nogāzēm, krūmu aizsegā, bet mežmalā jau var būt dzīvnieki, kas gatavojas nākt ārā uz lauka. Lai tos neaizbiedētu, jāiet pa lauku un ne pārāk ātri. Prom no torņa, kā jau minēts, ir jāiet tādā brīdī, kad uz lauka neviena dzīvnieka nav.”
Ja gaides medības uz brīdi pārvēršas medīšanā ar pieiešanu
Buku medības nav tas pats, kas mežacūku medīšana pievilināšanas vietā. Loti bieži ir tā, ka no torņa tomēr ir jānokāpj. Protams, liela daļa mednieku tagad pie sevis domā, ka stirnas vispār labāk ir medīt ar pieiešanu, taču situācijas ir dažādas.
Ko darīt, ja no torņa ir jānokāpj? Pēc analoģijas ar nokāpšanu, lai dotos mājās, ir jāizvēlas brīdis, kad stirnas neskatās mednieka virzienā. Kāpjot nost, jākustas lēni, lai straujās kustības nepiesaistītu dzīvnieku uzmanību. Ir visu laiku jāvēro stirnas. Vismaz jācenšas paturēt tās redzeslokā. Ja dzīvnieki barojas, var kustēties. Tiklīdz galva paceļas un gremojošais ģīmis pavēršas pret mednieku, ir jāsastingst un jānolaiž galva.
“Es izvēlos pieiešanai to brīdi, kad stirna pret mani ir ar dibenu vai vismaz puspagriezienā ar galvu prom no manis. Visiem briežveidīgajiem ir ļoti plašs redzeslauks, un tie pamana kustību. Labums ir tāds – ja stirnas nav tramdītas, tās nav pārāk aizdomīgas un nekustīgu mednieku neuztver kā biedu. Galvenais, kas jāņem vērā, ir vējš. Ja saodīs, aizmuks. Citādi veiksmīgos apstākļos var pieiet pat ļoti tuvu. Kādreiz mēs visi medījām ar bisītēm un varējām pieiet dzīvniekam, bet mūsdienu mednieki saķer galvu un netic, ka var stirnām pieiet pa atklātu lauku gludstobra šāviena attālumā. Es domāju, ka jaunajiem medniekiem visiem tas būtu jāapgūst. Tā ir īstā pielavīšanās skola!” saka Dainis Tučs.
Staltbriedis ar slotu dzen prom alni un mednieku kluba sociālā funkcija! “Šauj garām!” #338 epizode
👉 Abonē 6 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 6 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
