Braucot pa Latvijas ceļiem, sastapt notriektu dzīvnieku nav nekas neparasts. Taču ir situācijas, kurās runa vairs nav tikai par ceļu satiksmes negadījumu, bet par dzīvu radību, kas vēl ilgi pēc sadursmes mokās ceļa malā, kamēr cilvēks, kurš mēģina palīdzēt, tiek sūtīts no vienas iestādes pie otras. Tieši šādu pieredzi publiski aprakstījusi sieviete vārdā Dana, aktualizējot jautājumu, kas sabiedrībā izskan atkal un atkal — kam Latvijā patiesībā jāuzņemas atbildība par savainotu vai mirstošu savvaļas dzīvnieku?
Guļ ceļmalā ar salauztu mugurkaulu un mokās, bet vilki gaudo! Meža ziņas #28
Sociālajā platformā Threads Dana Pētersone publicēja emocionālu ierakstu par redzēto uz šosejas Olaines pusē. “Kas ir bezspēcība? Tas ir tad, kad tu centies palīdzēt notriektam, mokās pamestam savvaļas dzīvniekam Olaines pagastā plkst. 6.49…” viņa raksta, īpaši piebilstot: “Alni nenotriecu, ieraudzīju no šosejas!”
Sieviete par redzēto pauž, ka tas bijis emocionāli smagi. Ceļa malā gulējis notriekts alnis, kurš vēl elpojis un acīmredzami cietis lielās sāpēs. Kā vēlāk viņa stāstīja, viena no kājām bijusi lauzta kā makarons. Pirmais solis šķitis pašsaprotams — zvans uz 112. Taču tieši šajā brīdī sākās nevis operatīva palīdzība, bet mulsinoša un lēna atbildības pāradresēšana.
Danai norādīts sazināties ar Valsts meža dienestu, taču ārpus darba laika tas neesot bijis sazvanāms. Tā kā viņa pati nezināja, kuras pašvaldības teritorijā atrodas, nācās zvanīt vairākām vietvarām pēc kārtas, līdz beidzot izdevās nonākt līdz pareizajam novadam. No vienas puses sekoja solījumi, ka informācija tiks nodota tālāk, no otras — skaidras atbildes par to, kas tieši un cik ātri dosies uz notikuma vietu, nebija. Kamēr institūcijas skaidroja atbildību, dzīvnieks turpināja mocīties.
Video sižets pieejams šeit (SPIED ŠEIT!)
Tikai pēc vairākām stundām Dana saņēma ziņu, ka ar veterinārārsta atļauju un mednieka palīdzību dzīvnieks beidzot atbrīvots no ciešanām. Vēl smagāku šo stāstu padara fakts, ka notriektā aļņu govs bijusi grūsna.
Šis gadījums sabiedrībā izraisīja plašu rezonansi. Daļa cilvēku sociālajos medijos diskutēja par to, vai šādus kadrus vispār vajadzētu publicēt, tomēr vēl lielāka daļa norādīja uz ko citu — publiskot šādas situācijas ir nepieciešams, jo ļoti daudzi vienkārši nezina, ko darīt un kam zvanīt. Viena komentētāja atzina, ka viņa nebūtu zinājusi, kā šādā situācijā rīkoties, tāpēc seko diskusijai, lai nākotnē būtu gatava. Citi dalījās līdzīgā pieredzē – vienā gadījumā palīdzība atbraukusi salīdzinoši ātri, citā mednieki meklēti caur paziņām, vēl kādā reizē cilvēks palicis viens ar birokrātiju un mirstošu dzīvnieku.
Tieši šī pieredžu dažādība arī atsedz galveno problēmu — Latvijā nav vienkāršas, visiem skaidri saprotamas un vienādi strādājošas sistēmas, kas šādos gadījumos garantētu ātru reakciju. Vienā vietā pašvaldība rīkojas operatīvi, citur cilvēks tiek pārsūtīts no viena dienesta uz nākamo. Vēl kāds komentētājs raksta, ka agrāk šis jautājums bijis daudz sakārtotāks — mednieki atbraukuši un izbeiguši dzīvnieka mokas bez liekas vilcināšanās. Tagad, pēc viņa domām, daudzi baidās iesaistīties, jo nevēlas nonākt publiskas nosodīšanas krustugunīs.
Valsts meža dienests, skaidrojot normatīvo regulējumu, uzsver, ka saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likumu par bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku nekavējoties jāziņo vietējai pašvaldībai, kurai savukārt jāorganizē šāda dzīvnieka izķeršana, aprūpe vai nepieciešamības gadījumā eitanāzija. Tāpat likums paredz, ka pašvaldība var šo funkciju nodrošināt pati vai slēgt līgumu ar fizisku vai juridisku personu. Savukārt lēmumu par eitanāziju drīkst pieņemt tikai praktizējošs veterinārārsts.
Uz papīra viss šķiet skaidrs. Dzīvē — ne vienmēr. Ja dzīvnieks atrodas pie valsts nozīmes ceļa, vieni norāda uz ceļu uzturētājiem, citi uz pašvaldību, vēl citi uz Valsts meža dienestu. Un brīdī, kad notikums risinās ārpus darba laika vai vietā, kur atbildības ķēde nav iepriekš skaidri sakārtota, rodas tas, ko Danute nosauca vienā vārdā — bezspēcība.
Šis stāsts nav tikai par vienu alni Olaines pusē. Tas ir stāsts par sistēmu, kurā cilvēks, gribēdams palīdzēt, bieži vien paliek viens starp telefonu zvaniem, juridiskām niansēm un atbildības pārlikšanu. Un visaugstāko cenu par to samaksā dzīvnieks, kuram katra minūte nozīmē papildu sāpes.
Tieši tāpēc jautājums vairs nav tikai par to, kam teorētiski jāatbild. Jautājums ir par to, kāpēc Latvijā joprojām nav vienotas, saprotamas un visās pašvaldībās reāli funkcionējošas kārtības, kas šādos gadījumos ļautu reaģēt nekavējoties. Kamēr vienas pašvaldības spēj saorganizēt veterinārārstu un mednieku, bet citās viss balstās uz nejaušību, personīgiem kontaktiem vai konkrēta darbinieka atsaucību, sistēma nav sakārtota.
Sabiedrība šādos brīžos gaida nevis atrunas, bet skaidru rīcības algoritmu. Jo mirstošam dzīvniekam ceļmalā nav nozīmes, kura iestāde formāli ir atbildīgā. Tam ir svarīgi tikai viens — lai palīdzība atnāktu ātri un tikpat ātri ciešanas tiktu izbeigtas.
Skaties vairāk par situāciju Šauj garām! #331 epizodē no 32. minūtes!
Medību likums nav domāts tam, lai katrs medītu kā grib. “Šauj garām!” #331 epizode
👉 Abonē 8 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 8 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības aprīļa numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
