Par Romaldu Ribuzulu (attēlā) mēļo un tenko, viņu apskauž, bet viņš velk uz uzvar. Iespaidīgi lomi, augstākā kaluma medaļas “Mammasdabas” čempionātā, Mērsraga kausā, spiningošanas divcīņā, lieliski rezultāti gandrīz katrā sacensībā ir tas, kas raksturo šo vīru, kurš ar copi uz tu ir jau vairāk kā pusgadsimtu. Par, viņaprāt, svarīgāko un vērtīgāko makšķerēšanā lūdzu pastāstīt viņu pašu, Talsu puses kaislīgo copmani Romaldu Ribuzulu.
“Pirmie soļi ūdens pasaules izpētē man aizsākās jau pirmsskolas vecumā. Atceros, kā toreiz tuvajā dīķī mēģināju noķert karūsas, uz liela trīsžubura katra āķa smailes spraužot pa maizes bumbiņām.
Nākamais pamudinājums uz copi man nāca deviņu gadu vecumā no mammas. Abi ar tēvu viņi atgriezās no peldes Ābeļu ezerā un ar mirdzumu acīs stāstīja, kā īsā laikā viens jauns vīrietis ar spiningu ticis pie divām lielām līdakām. Mammas pacilājošais stāstījums man iespiedās dziļi krūtīs un es nodomāju, ka arī gribu būt labs spiningotājs. Pirmo līdaku izvilku neilgi pēc mammas stāsta tajā pašā Ābeļu ezerā ar drauga spiningu. Spinings bija ar inerces spoli. Katrs metām pa 10 metieniem. Vienā no pirmajiem metieniem aukla samudžinājās. Es atmudžināju, sāku tīt un blāc! Līdaka galā! Diemžēl mammai atrādīt līdaku nesanāca, jo draugs to pieprasīja par spininga lietošanu.
Vēlāk skolas gaitās braucām ar velosipēdu uz tālākiem ezeriem gan makšķerēt, gan spiningot. Lomi bija dažādi. Pēc skolas un studiju gadiem strādāju kolhozā “Draudzība”, kurā bija laba makšķernieku komanda. Lai tiktu izlasē, bija krietni jāpapūlas. Izveidojās veiksmīga sadarbība ar Kuldīgas makšķernieku entuziastu grupu. Rīkojām sacensības gan ziemā, gan vasarā. No šīm sacensībām izveidojās R. Ribuzula spiningošanas festivāls, kas šogad notiks jau 15. gadu.
Daudzus gadus esam braukuši uz BSB “Vārpa” Kurzemes zonas un Latvijas makšķerēšanas sacensībām dažādās ūdenstilpēs. Tas, protams, ir devis milzīgu pieredzi un mirkļus, kurus nevar aizmirst.
Tagad, pateicoties lieljaudas motorlaivām, ūdenstilpes netiek mainītas. Uzskatu, ka no tā cieš sportistu māka orientēties svešos apstākļos, kas visvairāk izpaužas pasaules čempionātā.
Kad braucām uz Kurzemes zonas sacensībām, pat nezinājām, kur tās notiks. Pulcējāmies kādā noteiktā vietā un tālāk devāmies uz vietu N, kur arī notika sacensības. Visiem vienādas iespējas! Tagad tiesnešiem vajag komfortu gulēšanai, bet sportistiem trapus laivu ielaišanai. Daudz ko tagad nosaka ieguldītais laiks vietu atrašanai un iezīmēšanai GPS un nauda laivas aprīkojumam. Tāpēc daudzi talantīgi potenciāli sportisti paliek aiz borta. Es te nebūt negribu noliegt mūsu sportistu sasniegumus. Uzskatu, ka mums ir ļoti daudz labu potenciālu sportistu – makšķernieku.
Tā kā nevaru tik daudz laika ziedot sacensībām LČ, man sirdij ir tīkamākas tās sacensības, kurās iznākumu neizsaka nauda un iepriekš pavadītais laiks treniņā. Es neesmu jaunāko tehnoloģiju pretinieks. Arī man ir eholote, kur reizēm atzīmēju kādu izcilāku copes vietu. Ir arī elektromotors un neliels benzīnnieks ātrākai nokļūšanai copes vietā. Brauc lēnītēm un baudi dabu! Brauc un domā, kur ir tā sapņu zivs? Apstāties te vai citur? Tas nozīmē, ka esmu tuvāk dabai, nekā traucoties ar ātrumu 40 km/stundā.
Gandrīz 40 gadus nodarbojos ar foreļu makšķerēšanu. Atceros koši baltās Kurzemes upes smiltis un tīrus noberztos akmeņus. Tagad tādu vairs nav. Arī foreļu ir maz, jo upes ir bebru piegružotas. Ievērojami samazinājušās nārsta vietas. Tagad vasarā upē peld “puņķi”, ūdens nav čalojošs, ir izveidojušies daudzi dīķu posmi ar nogrimušu koku režģi. Izskatās, ka valstij tas ir vienalga!
Pa 40 gadiem foreļupē neesmu saticis nevienu inspektoru! Toties ievērojami ir pieaudzis upes presings. Esiet saimnieki savā zemē!”
