Domājams, katrs dzīvē ir pieredzējis situāciju, kad acis redz to, ko grib redzēt vai konkrētajos apstākļos sagaida ieraudzīt. Jā, tas nav nedz kaut kas unikāls, nedz slikts. Tieši pretēji – šis dīvainais fenomens ir normālas smadzeņu darbības pazīme, jo cilvēka uztvere nav vienkārša apkārtējās vides replicēšana. Smadzenes nepārtraukti analizē no acīm saņemto informāciju, tad salīdzina to ar iepriekšējo pieredzi, zināšanām, gaidām, tad atbilstoši tām aizpilda trūkstošās informācijas vietas un secina. Medībās šī iemesla dēļ reizēm gadās kuriozi un ne tik kuriozi atgadījumi. Šoreiz ar savu pieredzes stāstu, meklējot nomedītu stirnāzi, dalās Jevgēņijs Riņķis.
Šāviens labs, bet kur tad āzis? Stāsta Jevgēņijs Riņķis
Jūnijā, kad stirnāžu medību sezona beidzot ir sākusies, daudzi steidz uz mežu meklēt savu šīs vasaras āzi. Nesen kolēģis, nupat atgriezies no medībām, atklāja savu bēdu stāstu – cirsmā, sēžot tornītī, raidījis šāvienu uz āzi, bet tas palēcies gaisā un vienkārši pazudis. Šāviens bijis pārliecinošs, drošs, turklāt tēmēts desmitniekā, bet āzis… nu, tā kā būtu gaisā izkūpējis! Aizgājis apskatīt šāviena vietu, izstaigājis krustu šķērsu tuvējo apkārtni, kārtīgi izmeklējies, bet nav atradis nedz āzi, nedz asinis, nedz jebkādas citas ievainojuma pazīmes. Kur gan tas varēja aizskriet? Noklausījies kolēģa stāstu, nolemju tomēr ņemt talkā savu Bavārijas asinspēdu suni un doties palīgā. Kopš šāviena pagājušas apmēram 18 stundas, kuru laikā dzīvniekam, ja tas ir ievainots, vajadzētu jau stāties, taču arī laikapstākļi nav mūsu pusē – ārā ir diezgan sutīgs, pilnīgs bezvējš un arī saule karsē.
Palaižu vaļā suni aptuvenajā šāviena vietā, un tas sāk ostīties, met mazākus un lielākus lokus, bet pēc katra apmestā loka skatās atpakaļ – sak’, te taču nekā nav! Vizuāli šķiet, ka taisnība ir, jo pēdas tiešām nemana. Pēc kāda laika jau taisījāmies doties prom, taču te pēkšņi atpakaļ cirsmā suns kaut ko sajūt. Te deguns gaisā, te pie zemes, te skatās atpakaļ un, vēzēdams asti, aicina mani klāt. Cirsma top vēlreiz cītīgi pārmeklēta, kas šādos bezvēja apstākļos nav viegls uzdevums un… mēs atkal attopamies aptuvenajā šāviena vietā, kur – neticēsiet – guļ nomedītais āzis! Kā tad tā? Vēlāk, liekot stāstu kopā, secinājām, ka mednieks, iespējams, nedaudz pārskatījies un meklēšanu sācis ne gluži pareizajā vietā. Var jau saprast – stāvot uz zemes, apkārtne vienmēr izskatās nedaudz citādi, nekā sēžot tornītī. Savukārt āzis nav bijis pārdabiskām spējām apveltīts un, nespēdams izkūpēt gaisā, pēc precīza šāviena nokritis uz vietas un uzreiz nav bijis pamanāms. Bet, lai nu kā tur būtu, liels prieks par suņa uzcītīgo darbu grūtajos bezvēja apstākļos. Bez tā āzi atrast būtu bijis daudz grūtāk. Šis ir labs piemērs tam, ka biezā veģetācijā vai vietā, kur ir maz vizuālo orientieru, medījumu pazaudēt ir viegli pat tad, ja šāviens ir bijis precīzs. Arī šajos gadījumos suņa deguns ir neatsverams palīgs.
Gadījuma dosjē
Medījums: Stirnāzis
Kas meklē: Bavārijas asinspēdu suns
Tēmēts: aiz lāpstiņas desmitniekā
Trāpīts: aiz lāpstiņas desmitniekā
Meklēšana ar suni uzsākta: 18 stundas pēc šāviena
Asinspēda: nav
Kā asinspēdas meklēšana saistīta ar matemātiku. Praktiskais seminārs #60
Pievienojies Asinspēdu suņu grupai, spiežot uz saites!
Vai noskenē QR kodu!
Grupas noteikumi:
1) ja ievainots dzīvnieks, ieliec info – kur, kas, kad (kontaktējieties personīgi)
2) dod ziņu, vai palīgs atrast
3) pēc meklēšanas visi gaida atskaiti un stāstu, pat tad ja meklēšana neveiksmīga, jo mācāmies no katra gadījuma
4) atļauts publicēts savus meklēšanas veiksmes un neveiksmes stāstus
5) uzdod jautājumu, bet neiegrimstam garās debatēs (grupa ir liela, lai nečakarētu dzīvi grupas dalībniekiem ar bezjēdzīgu retoriku)
6) var publicēt arī noderīgu un interesantu informāciju, kas saistīta ar medību suņiem un asinspēdas meklēšanu
Pamata atziņas no pieredzējušiem meklētājiem:
1) garām ne vienmēr ir garām
2) uzticies sunim, jo ne vienmēr mednieks redz to, kas patiesībā noticis
3) nesačakarējiet pēdu, bet, ja dzīvnieks aizgājis, meklē suni, savādāk ar katru mirkli samazinās iespēja atrast
4) asiņu trūkums nenozīmē “garām!”, ir situācijas, kad asinis parādās pēc 100-300 metriem, citreiz neparādās vispār
5) ja atbraucis palīgs ar suni, piedāvā segt degvielas izdevumus vai pajautā, vai kaut kas saimniekam par palīdzēšanu nav jāmaksā (šis nav maksas pakalpojums, bet tas prasa suņu saimnieku laiku un resursus)
6) Šaujam garām un pārbaudām katru šāvienu!
Kad kā alķīmiķi – no brozas zeltu taisa! Papīra mērķi apēst nevar! “Šauj garām!” #345 epizode
👉 Abonē 5 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 5 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūlija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
< />
