Andris Kairišs dzimis Kuldīgā, bet bērnību pavadījis pie omes Kurmāles pagasta Vilgālē, kur tolaik dzīvoja viņa mammas brālis, kurš bija ļoti kaislīgs makšķernieks. Tieši viņš bija tas, kurš palīdzēja sešgadīgajam Andrim uzmeistarot pirmo makšķerīti no lazdas koka kāta, un puika ar lielu aizrautību ķēra karūsiņas piemājas dīķī.
Ar makšķeri kā lingu
Bet nebija jau miera, zēnu arvien vairāk iedvesmoja onkuļa stāsti par līdaku ķeršanu kilometra attālumā esošajā Vilgāles ezerā, un tā kādu dienu, onkulim nezinot, jaunais censonis, kurš jau bija iekāpis otrajā gadu desmitā, ņēma onkuļa spiningu un devās uz ezeru. Kā jau lielākā daļa tajā laikā esošie spiningošanas rīki, arī šis bija aprīkots ar izturīgu auklu, kas uztīta uz inerces spoles, un pie auklas gala esošajā metāla pavadiņā iesiets pamatīgs metāla šūpiņš. Andris piegāja pie ezera krastā izveidotās peldvietas, kur metienam netraucēja krastā augošās ūdenszāles, un centās ieraidīt vizuli ūdenī.
Bet, ak vai, iemaņu nebija nekādu, aukla uz spoles meta cilpas un likās jau, ka viss pasākums izgāzīsies, bet puika nepadevās, notina krietnu daļu auklas uz krasta smiltīm, ievicināja vizuli ar roku un veiksmīgi raidīja mānekli ūdenī. Kādā no šiem novatoriskajiem metieniem, kad zēns vilka mānekli gar peldētavas malā augošajām ūdenszālēm, viņš sajuta, ka vizulim uzguļas kaut kas smags un sāk izrādīt negantu pretestību, neparko negribēdams tuvoties krastam.
Kāts bija saliecies pamatīgā līkumā, bet Andris paļāvās uz rīka izturību un jau pēc brīža izšļepēja krasta smiltīs pamatīgu līdaku.
Ieraugot lomu, onkulis pat bārties aizmirsa, svari rādīja piecus kilogramus, un onkulis saprata, ka no šī zēna būs lietaskoks. Viņš sāka Andri ņemt līdzi savos copes izgājienos vasarā, bet ziemā ierādīja zemledus makšķerēšanas smalkumus.
Ceļš uz sportu
Kad zēnam apritēja piecpadsmit gadi, viņa zemledus makšķernieka iemaņas pamanīja Guntis Kārkliņš, kurš kopā ar Valdi Kalnmali bija ieradies tajā pašā ūdenstilpē, lai trenētos Latvijas čempionātam. Viņš uzaicināja puisi piebiedroties Kuldīgas komandai, lai startētu čempionātā, jo pēc toreizējā sacensību nolikuma komandā starp vīriem bija jābūt arī vienam jaunietim. Ātrā tempā treniņu laikā tika pilnveidoti zemledus makšķerēšanas smalkumi, Kuldīgas komanda šajā čempionātā izcīnīja uzvaru, bet Andris jauniešu konkurencē – augsto trešo vietu.
Vēlāk Valdis Andrim ierādīja visus makšķerēšanas un spiningošanas smalkumus. Tajā laikā jaunietis saprata, ka, lai labi un veiksmīgi ķertu, gūstot patiesu baudu no ķeršanas procesa, jālieto smalki, jutīgi rīki un jāmācās zivju uzvedība, barošanās paradumi, to atrašanās vietas ūdenstilpēs, un perfekti jāapgūst to ķeršanas tehnika.
Andris ķēris karpas, vimbas, brekšus, līdakas, lašus, asarus un zandartus gūstot labus rezultātus Latvijā un arī biežajos copes izbraukumos Somijā, Ālandu salu arhipelāgā un Zviedrijā. Pēdējā viņš pieveicis trīspadsmit kilogramus smagu zaļsvārci, bet vietējais Vilgāles ezers viņam dāvājis par nieka sešsimt gramiem vieglāku plēsoņu. Viņa kontā 1400 gramu vērts asaris un deviņkilogramīga karpa, un tieši par karpu copi viņam ir atkal kāds īpašs stāsts.
Mannas putra karpai
Kādā makšķerēšanas reizē Andris devies uz karpu copi Skrundas dīķos, tur priekšā jau bijuši daudzi copmaņi, bet zivis smādējušas gan kukurūzu, gan tārpiņus un mušu kāpurus. Andris lūkojies uz nekustīgo pludiņu un sapratis, ka kaut kas jāizdomā, izrevidējis copes somu un atradis tajā aizķērušos kulīti ar mannas putraimiem, uzbriedinājis tos ūdenī un maisījis ar kociņu, līdz manna ieguvusi plastilīnam līdzīgu konsistenci, izveidojis no tās bumbiņu un uzspraudis uz āķa.
Pēc pāris minūtēm sekojusi cope, nodomājis, ka sagadīšanās, bet pēc ceturtās zivs jau bijis citu makšķernieku ielenkumā, bet šiem nekā, tad viņi metuši kautrību pie malas, nākuši klāt un lūguši, lai Andris pārdod kādu gabaliņu šīs brīnumēsmas. Pie zivīm tikuši visi.
Pašlaik Andris visā pilnībā pievērsies džigošanai un ar lielu aizrautību medī dižasarus un zandartus.
Kā saka pats veiksmīgais makšķernieks, viņam galvenais nav zivju ieguve, viņš paņem tikai tik, cik nepieciešams vakariņām, bet, zivis ķerot ar smalkiem un jutīgiem rīkiem, pilnībā izbauda visu makšķerēšanas procesu.
Kā paņemt zandartu
Andris cenšas pilnībā izprast zandartu barošanās ieražas, to uzturēšanās vietas un ņēmienu specifiku. Kaut kur lasījis, ka zandarta kuņģī nokļuvusī barība pārstrādājas ļoti ātri, mailīte sadaloties un uzsūcoties piecpadsmit minūšu laikā, ļoti iespējams, ka tieši tāpēc zandartam ir tik tīra, augstvērtīga un garšīga gaļa.
Makšķernieks uzskata, ka zandarta barošanās intensitāte ilgst no četrdesmit minūtēm līdz pāris stundām dienā, naktīs labvēlīgos laika apstākļos ilgāk, kā piemēru Andris min gadījumu, kad nakts laikā Liepājas ostas akvatorijā ar “Lucky John” “Tiogas” gumiju pieveicis astoņpadsmit zandartus svarā no 1,7 līdz 5 kilogramiem.
Kā uzskata Andris, liels zandarts mīl lielu ēsmu, viņš zandartus ķer ar 16–20 cm gariem mānekļiem, viņa zandarta rekords ir 5,9 kilogrami, bet Andris cer, ka pavisam drīz izdosies to uzlabot.
