Alojas mednieku klubā medī Voldemārs Streļķis. Sirmais omulīgais vīrs ir arī šaušanas instruktors, kurš ikvienu šaut gribētāju sagaida vietējā šautuvē. Voldemārs medībās dodas jau piecdesmit gadus. Tiesa, veselība šoruden viņam neļauj doties stāvēt uz masta, tomēr viņš joprojām ir entuziasma pilns.
Rīgas puika dodas uz laukiem
Voldemārs teic, ka ceļš uz laukiem un savā ziņā uz medībām sācies jau agrā bērnībā, kad vasarās viņu, īstu Rīgas puiku, veda uz laukiem Vadakstē. “Tur, meža ielokā, dzīvoja mežsargs un viņa dēli medīja kurmjus. Tolaik par vienu kurmjādu maksāja veselu rubli. Un noķēra jau ar. Arī mani ieinteresēja medības. Mamma nopirka Meža avīzi – tādu lielu, biezu grāmatu, kurā bērniem saprotamā veidā bija stāstīts par medībām. To izstudēju no viena vāka līdz otram. Bija jākopj arī zirgi – jāved no ganībām uz dzirdināšanas vietu un atpakaļ. Zirgi bija jāuzmana arī no vilkiem – tie laiku pa laikam noplēsa pa kādam kumeļam. Kad bija iespēja, devos līdzi mežsargam. Pirmo reizi bija iespēja izšaut ar bisi. Plecs nebija zils, bet vaigs gan stīvs. Atgriežoties pilsētā, man bija ko stāstīt. Vai citi puikas ticēja tam, ko biju piedzīvojis, vai ne – nezinu…” atceras Voldemārs Streļķis.
Pa īstam medībām pievēršas Alojā
Taču tā pa īstam medībām un arī šaušanas sportam Voldemārs pievērsies, kad ar pirmo sievu atbraucis dzīvot uz Aloju. “Tas bija 1968. gadā, kad sāku strādāt vietējā sovhozā. Biju autovadītājs un sestdienās, svētdienās kādam bija jādežurē. Ja vajadzēja, uz medībām bija jāved vietējie mednieki. Tā vienu reizi, otru, trešo. Sapazinos ar medniekiem un stenda šāvējiem. Un tā 1972. gadā es iestājos medniekos. Šogad vasarā bija jubileja. Mednieka eksāmenā šāvu uz šķīvīšiem. Vismaz piecus vajadzēja, bet sašāvu astoņus. Vienlaikus ar medībām iepatikās arī apaļā stenda šaušana, tad izmēģināju roku tranšejas stendā. Tā nu es visu laiku ar šaušanu nodarbojos. Taču, ja šauj visu, īpašu panākumu nav. Arī sportingu no sākuma nespēju izprast,” stāsta Streļķa kungs.
Uz šautuvi jābrauc regulāri
Voldemārs teic, ka uzreiz var redzēt, kurš no medniekiem ar ieroci rīkojas regulāri, bet kurš to no seifa izņem reizi vai divas gadā. Piemēram, aktīvie mednieki bisi pirms šāviena reti kad iepleco, bet laides galu tur jostas augstumā. Iesācēji iepleco vienmēr. Tiesa, ir šaušanas veidi, kuros vislabāk ieroci ieplecot jau laikus, piemēram, amerikāņu traps.
“Tie, kuri nenāk uz šautuvi, baidās. Un baidās no savas nezināšanas un neprašanas. Lai gan šī ir vieta, kur var apgūt šaušanas prasmes pieredzējuša instruktora vadībā. Vēl daļa ir iegādājušies karabīnes un domā, ka ar bisi vairs nav jātrenējas, bet, šaujot ar vītņstobra ieroci, palīdzēs optiskais tēmēklis. Taču ar karabīni ir jātrenējas vēl vairāk! Un arī tad var nākties aizšaut garām. Mūsu kolektīvā ir jākārto pārbaudījums, šaujot skrejošo alni. Ja medniekam ir sešdesmit un vairāk gadu, viņš var šaut šo vingrinājumu, ieroci un roku atbalstot pret nūju. Pārējiem jāšauj no rokas. Un jāsašauj vismaz piecdesmit punktu. Četri šāvieni jāraida uz stāvošu un seši uz skrejošu mērķi. Ar gludstobra ieroci uz skrejošo cūku nav jāšauj, jo mednieku, kuri medī tikai ar gludstobra ieroci nav daudz. Kāpēc daudziem medniekiem Latvijā šaušana sagādā grūtības? Problēma ir tā, ka daudzi mednieki ieroci seifā ieliek, beidzoties dzinējmedību sezonai un to izņem vien nākamajā rudenī. Lai tā nenotiktu, pie mums šaušana ir divas reizes gadā. Tie, kas var, šauj vasarā, jūlijā, otra reize ir pirms dzinējmedībām. Jāpiedalās vienā no reizēm. Jā, kāds varbūt teiks, ka tās ir papildu izmaksas un patronu cena ir pieaugusi. Lētākās patronas .30-06 kalibra ierocim maksā 1,25 eiro par vienu patronu. Tā nav pārāk augsta cena par prasmi trāpīgi šaut,” spriež Voldemārs Streļķis. “Un šaut ir jātrenējas ne tikai šautuvē, bet arī mājās, atkal un atkal ieroci ieplecojot un tēmējot kādā noteiktā punktā, mācoties ieroci noturēt. Piemēram, vecie stenda šāvēji paņem ieroci rokās un tas ir kā pielīmēts, bet nepieredzējušajiem stobrs šūpojas kā smilga vējā. Tāpat pareiza stāja ir ļoti svarīga. Un arī ieplecot jācenšas katru nākamo reizi tāpat kā iepriekšējo. Mēdz jautāt, cik bieži mājās jātrenējas. Es teiktu, kamēr sieva sāk lamāties… Agrāk jau bija vienkāršāk. Plinte parasti glabājās drēbju skapī. Tagad jāieslēdz seifā. Taču kārtīgam medniekam seifam nevajadzētu radīt šķērsli, kas atturētu no treniņa. Roku muskuļi tikai tad sāks klausīt, kā nākas, ja tos regulāri trenēs.” Šautuve Alojā ir jau sen, tās vēsture ir daudz garāka par pusgadsimtu, jo arī pirmās ziņas par Alojas mednieku klubu atrodamas jau 20. gadsimta sākuma izdevumos. Bija apaļā stenda šautuve, vēlāk tika ierīkota skrejošā mežacūka. Šautuvē pirms gadiem piecdesmit tika uzbūvēta arī mednieku māja, savukārt skrejošais alnis tika izveidots pirms gadiem sešiem septiņiem.
Par veiksmi medībās nesūdzas, ja… nodzīta bārda
Vaicāts, vai medību dieviete viņam bijusi vēlīga, Voldemārs teic, ka sūdzēties nevarot. Lai arī lepnas staltbrieža trofejas viņam nav, ir vien briedis, kuram tie bijuši otrie ragi, viņš neskumst. “Kad sākās aļņu medības, atļaujas bija limbažniekiem un cietiem lielajiem kungiem. Es teicu, ka tādā gadījumā es alni nemaz nešaušu, ja trofeja jāatdod citam, tāpat arī par briežiem. Un tieši tajā reizē uz mani izdzina divus lieliskus briežus. Un es tā arī neizšāvu. Medību dieviete man ir vēlīga, ja no rīta esmu nodzinis bārdu. To ievēroju, vēl ejot zaķu medībās. Ja bārdu nodzinu, medījums bija, ja nenodzinu, tad nekā! Vēlāk esmu nomedījis ļoti daudz aļņu. Bija jāpilda valsts plāns, un kurš tad tādā reizē kaut ko skaita! Tāpat medījums jāatdod. Sezonā valstij bija jānodod 12 aļņi.
Spraigi brīži gadījušies arī mežacūku medībās. Reiz izšāvu uz ruksi un tas aizskrēja. Tad vēl biju jauns un apskrēju mežiņam riņķī, bet pēdas nekur nemanīju. Beigās atklājām, ka cūka ieskrējusī grāvī un ielīdusi caurtekas caurulē.”
“Veči šāva, es meklēju!”
“Kad man bija medību suns – krievu-Eiropas laika, bieži bija tā, ka veči šāva, bet es gāju meklēt. Tas ar laiku sāka nogurdināt. Lai gan, no otras puses, kā es varu neiet palīgā savam labākajam medību draugam? Suns jau neatkāpsies no savainotā medījuma un jāiet klāt, vai tas kuilis vai cūka. Arī dūšu vajag. Bet, kad esi jauns, dzīvei ir cits ātrums,” stāsta mednieks.
Aizšāvu garām… 200 metros
Mūsdienu medību ieroči ļauj medīt ļoti lielā attālumā, taču vai vienmēr jāizmanto ieroča iespēju robeža? Tā tiek zaudēta daļa no medību burvības. Streļķa kungs teic, ka ir mednieki, kuri žēlojas, ka nav trāpījuši dzīvniekam 200 metru distancē. Bet vai tiešām nevar pieiet tuvāk? Stirnāzim, piemēram, var pieiet dažu desmitu metru attāluma. Arī visus bukus viņš nomedījis tikai ar bisi, neizmantojot vītņstobra ieroci. “Jā, nevar, protams iet tā, ka zābaki vien klaudz. Ir jāņem vērā vēja virziens, saule, ēnas. Un arī zeķēs iet nav obligāti. Un vēl var izmantot grāvjus, paugurus, siena ruļļus. Tas viss der, lai slēptos. Galu galā var rāpot un līst uz vēdera. Un jākustas lēnām. Tas viss stirnai liek domāt, ka viss ir droši un cilvēks netuvojas. Reiz gāju uz āžiem. Pārlēcu pāri grāvim, bet āzis turpat mežmalā. Stāv un skatās, bet man plinte plecā. Lēnām, nu ļoti lēnām virzīju šaujamo, kamēr to izdevās ieplecot. Vēl mirklis, un medījums bija mans! Pieejot pie aļņa vai brieža, ir tas pats. Steigties nedrīkst. Man vispār savulaik ļoti patika iet kājām. Tā mežu un medības var izbaudīt vislabāk,” uzskata Voldemārs Streļķis.
Kā apturēt asiņošanu medībās, veikt sirds masāžu un atpazīt insultu. “Šauj garām!” #157 epizode
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
