Igaunijā atjaunotais zīdītāju izplatības atlants parāda būtiskas pārmaiņas valsts savvaļas faunā. Īpaši labi pēdējās desmitgadēs klājies lielajiem plēsējiem – vilkam, lācim un lūsim. Jaunākie novērojumu dati rāda, ka šīs sugas sastopamas teju visā Igaunijas teritorijā, un to izplatības areāli, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, ir ievērojami paplašinājušies.
Atjaunotais zīdītāju izplatības atlants tapis, sadarbojoties Igaunijas Vides aģentūrai un Igaunijas Terioloģijas biedrībai. Tas apkopo datus par visām Igaunijas dabā brīvi dzīvojošajām zīdītāju sugām un salīdzina divus periodus – no 1980. līdz 1999. gadam un no 2000. līdz 2025. gadam. Svarīgi gan uzsvērt, ka šis atlants nerāda dzīvnieku skaitu, bet gan sugu izplatības areālu – proti, kur konkrētā suga novērota un kur tā sastopama.
Igaunijas Vides aģentūras vadošais speciālists Uudo Timms medijam ERR.ee skaidro, ka vislabāk šajā salīdzinājumā klājas tieši lielajiem plēsējiem – vilkiem, lāčiem un lūšiem. Tos šobrīd var sastapt visā Igaunijā. Uz salām lielie plēsēji gan nav tik daudzskaitlīgi kā kontinentālajā Igaunijā, tomēr arī tur tie var nonākt. Lāči spēj pārpeldēt ūdeni, savukārt vilki un lūši ziemās var izmantot ledus ceļus.
Pēc Uudo Timma teiktā, runa ir par sugām, kuru izplatība padomju laikā bija salīdzinoši ierobežota, taču pēdējās desmitgadēs tā ievērojami paplašinājusies — galvenokārt dabas aizsardzības pasākumu un stingrāku medību noteikumu dēļ. Tas gan nenozīmē, ka šo dzīvnieku visur ir vienlīdz daudz, tomēr to klātbūtne Igaunijas ainavā kļuvusi daudz plašāk pamanāma.
Šāds secinājums ir būtisks arī Baltijas kontekstā. Lielie plēsēji nepazīst valstu robežas, un to izplatības izmaiņas Igaunijā vienmēr ir interesantas arī Latvijas medniekiem un dabas apsaimniekotājiem. Vilku, lūšu un lāču pārvietošanās, populācijas struktūra un cilvēku attieksme pret šīm sugām ir jautājumi, kas tieši vai netieši skar visu reģionu.
Vienlaikus atlants rāda arī citas interesantas tendences. Pēdējo 25 gadu laikā Igaunijā konstatētas četras jaunas zīdītāju sugas – šakālis, lielais ūdenscirslis, meža lemings un Eiropas platausis, kas ir sikspārņu dzimtas pārstāvis. Īpaši interesants ir šakālis, par kuru sākotnēji bija šaubas – vai tas Igaunijā parādījies dabiski, vai arī cilvēka darbības rezultātā. Šobrīd pētnieki uzskata, ka šakālis Igaunijā izplatījies dabiski un, visticamāk, ir uz palikšanu. Vislabāk tas jūtas piekrastes reģionos.
Tomēr zīdītāju atlants nav tikai stāsts par sugām, kurām klājas labi. Tas parāda arī nopietnus zaudējumus. Igaunijas murelaps joprojām ir tā pati Eiropas ūdele un lidvāveru izplatība pēdējo desmitgažu laikā turpinājusi samazināties. Lidvāveru gadījumā pētnieki īpaši izceļ mežsaimniecības ietekmi – šai sugai nepieciešami veci apšu meži un savstarpēji savienotas dzīvotnes. Sadrumstalotā ainavā sugām ar vājām izplatīšanās spējām izdzīvot kļūst arvien grūtāk.
Vēl sliktāka aina, pēc pētnieku teiktā, ir ar dažām mazākām zīdītāju sugām. Uudo Timms norāda, ka lielākie zaudētāji ir susuri – lazdu susuris un meža susuris –, par kuriem šajā gadsimtā Igaunijas dabā vairs nav drošu ziņu.
Pētnieki vienlaikus brīdina, ka izplatības kartes jāinterpretē uzmanīgi. Dažām sugām šķietams izplatības pieaugums var būt saistīts nevis ar reālām pārmaiņām dabā, bet ar labāku datu ievākšanu un jaunām tehnoloģijām. Piemēram, sikspārņu izplatības dati mūsdienās ir daudz pilnīgāki, jo tiek izmantoti detektori. Iepriekšējā periodā šādu tehnoloģiju pieejamība bija daudz mazāka.
Tomēr attiecībā uz lielajiem zīdītājiem un medījamajiem dzīvniekiem, kurus cilvēki vieglāk pamana un atpazīst, izplatības pārmaiņas lielākoties atspoguļo reālas izmaiņas dabā. Tieši tāpēc lielo plēsēju areālu paplašināšanās Igaunijā ir nozīmīgs signāls.
Atjaunotais atlants arī atgādina, cik liela nozīme ir iedzīvotāju, mednieku, dabas vērotāju un citu brīvprātīgo ziņojumiem. Jo vairāk novērojumu nonāk datubāzēs, jo precīzāku ainu iespējams iegūt par sugu izplatību. Tas attiecas ne tikai uz retām un aizsargājamām sugām, bet arī uz šķietami parastiem dzīvniekiem. Pētnieki uzsver – pat parasta suga var izskatīties reta, ja par tās novērojumiem neviens neziņo.
Igaunijas piemērs skaidri parāda, ka savvaļas dzīvnieku izplatība ir mainīga. Dažas sugas paplašina areālu un atgriežas vietās, kur agrāk bijušas retas, citas izzūd no ierastajām dzīvotnēm vai kļūst arvien grūtāk konstatējamas. Lielajiem plēsējiem Igaunijā šobrīd klājas labi, taču tas vienlaikus nozīmē arī jaunus izaicinājumus – gan dabas aizsardzībā, gan medību saimniecībā, gan cilvēku un plēsēju līdzāspastāvēšanā.
Kad skaties lācim acīs, palīdzēt var tikai lūgšanas. “Šauj garām!” #340 epizode
👉 Abonē 6 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 6 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūnija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
