Esmu makšķerējis un spiningojis arī citās Latvijas upēs, bet mana lielā mīla un simpātija ir Venta.
Pirmā mīla
Varbūt tas ir tieši tāpēc, ka mana pirmā iepazīšanās ar upi, kas notika pirms daudziem, jo daudziem gadiem, bija Ventā. Varbūt tāpēc, ka tieši Ventā esmu pieveicis savu lielāko lasi un sportiskos taimiņus.
Varbūt tāpēc, ka pie Ventas mani skoloja viens no Latvijas labākajiem makšķerniekiem – Guntis Kārkliņš, un viņš to darīja ar tādu mīlestību, maigumu un saudzējošu attieksmi pret šīs upes bagātībām, ka arī mani pārņēma paliekoša un nezūdoša attieksme pret šo daiļavu.
Te laikam vietā būtu piebilst, ka visas manas aktivitātes pie upēm līdz šim noritēja no krasta, līdz aizgājusī neesošā ziema ieviesa savas korekcijas. Sala nebija, līdz ar to nebija arī ledus un sniega, un, kad apnika tvarstīt Engures zaļsvārces, es kopā ar draugu Valdi bieži devos uz Daugavu, lai pamēģinātu savažot kādu tur mītošu un kulināri ļoti vērtīgu zandartu.
No laivas aizsniegtu tālāk
Uzreiz jāsaka, ka draugam, kurš to darīja pirmo reizi mūžā, veicās krietni vien labāk nekā man, bet abi divi sākām arvien labāk saprast, ka spiningot upē no krasta ir viena lieta, bet darīt to no laivas pavisam cita, ne reizi vien to nodemonstrēja makšķernieki, kuri ar savu laiviņu nostājās vietā, no kuras varēja apmakšķerēt areālu 20–40 metrus tālāk par mūsu iespējām, un mums atlika tikai sērīgi nolūkoties, kā tie laiku pa laikam izcēla no upes dzelmēm pa zandartam.
Ļoti labi sapratām, ka zivi var noķert vietās, kur tā ir, bet ir neiespējami to izdarīt vietās, kur tās nav.
Kādu dienu mājupceļā draugs palūkojās uz mani un pateica dažus teikumus, kuri kardināli izmainīja mūsu copes paradumus: “Vai vari noskaidrot, cik maksā puslīdz normāla makšķerēšanas laiva?
Es domāju, ka mums tādu vajag, tā zivs jau upē ir, tikai mēs viņai netiekam klāt, nevajag jau mums nekādu ātrgaitas kuteri, bet peldlīdzekli, ar kuru var pietiekami raiti pārvietoties, ja jāveic lielāki gabali, velcēt, un, protams, stāvēt uz vietas un makšķerēt.”
Kādai jābūt laivai
Mans iepriekšējais darbs “Latvijas valsts mežos” bija saistīts ar aktīvo atpūtu pie ūdeņiem un makšķerēšanu, pa šiem gadiem biju sapazinies ar labiem laivu un atpūtas pie ūdeņiem infrastruktūras objektu būvniekiem.
Jau nākamajā dienā zvanīju SIA “Dole Marine” izpilddirektoram Valtam Bērziņam, ar kuru jau pirms krietniem gadiem bija izveidojusies lieliska sadarbība. Zināju, ka viņš ir sava darba fanātiķis un to, kas mums ir vajadzīgs, realizēt dzīvē varēs vislabāk.
Sarunā ātri vien nonācām pie secinājuma, ka mūsu laivai jābūt ne pārāk lielai (paredzēta diviem makšķerniekiem), aprīkotai ar gaitas motoru tālākiem pārbraucieniem, nepieciešams elektromotors ar enkura funkciju, jābūt piekabei laivas transportēšanai un nelielai kaudzītei visādu sīkumu, laiva paredzēta lietošanai iekšzemes ūdeņos. Līdz jaunajai zandartu sezonas atklāšanai bija palikuši trīs ar pusi mēneši.
Neiedziļināšos laivas būvniecības sīkumos un detaļās, komunikācija ar “Dole Marine” bija lieliska, Valta ieteikumi perfekti, viņš izdarīja lielisku darbu, ieskaitot laivas, motora un piekabes reģistrāciju, un trešajā jūnijā mēs ar Valdi no slipa Vārvē laidām Ventā pilnīgi jaunu pēc EPO līmes un krāsas smaržojošu laivu “Lotta 430”, aprīkotu ar piekaramo dzinēju “Suzuki 15” ar distances vadību un elektromotoru “Minn Kota”, un kātu turētājiem.
Kur laivu nolaist ūdeņos
Savā garajā makšķernieka mūžā Skandināvijā esmu vadījis daudz un dažādas laivas, protams, tās paredzētas makšķerēšanai jūrā, bet ar šo, tapušu tepat Latvijā, Doles salā, apmierināti esam ļoti, darba zirdziņš, kurš lieliski pilda savas funkcijas. Cena atkarībā no papildaprīkojuma svārstās starp septiņiem līdz desmit tūkstošiem eiro.
Visvairāk mani sajūsmina šīs laivas elektromotors, kurš nodrošina gan precīzu stāvēšanu izvēlētajā punktā, gan piemērotu ātrumu velcēšanai un velcēšanas maršrutu ierakstīšanu, uzticot laivas vadību ierakstītā maršrutā šim motoram, var pilnībā atslēgties no vadīšanas un nodoties zivju ķeršanai.
Diemžēl nav Latvijā tik daudz slipu, kur nolaist ūdenī laivu netālu no izvēlētās vietas, bet šajā gadījumā ar savām funkcijām lieliski tiek galā ekonomiskais 15 zirgspēku “Suzuki” gaitas motors, kurš ātri izceļ (divi cilvēki) laivu glisē, un, netērējot lērumu degvielas, dzen laiviņu ar apmēram trīsdesmit kilometri stundā ātrumu.
Pēc Valta ieteikuma, laivas transportēšanai pa sauszemi izvēlējāmies “Respo” piekabi ar sliedēm, atsperēm un torsioniem, gaita pa sauszemi ir tikpat maiga kā pa upes vilnīšiem, bet LED lukturi pilnībā nebaidās no ieņurkošanas ūdenī laivas ielaišanas brīžos.
