Mednieki bieži stāsta, ka pēkšņi kaut kur parādās liels mežacūku bars. Pēc divām, trim vai četrām nedēļām tas pazūd. Tad dzirdams, ka citā vietā mednieki intensīvi medī mežacūkas. Šādi klejojošie bari var pārvietoties pat cauri vairākiem rajoniem.
„Mednieki domā, ka šis pēkšņais skaita pieaugums nozīmē, ka dzīvnieki jūt briesmas un bēg no slimības, jo ĀCM mežacūkām izraisa lielas ciešanas. Taču patiesībā šie uzplūdi ir tikai izdzīvojušo dzīvnieku kolonijas, kas haotiski pārvietojas. Ja slimība uzliesmo, deviņdesmit vai deviņdesmit pieci procenti populācijas, dažkārt pat visi simts procenti iet bojā. Dzīvnieki nekur neaiziet. Tie vienkārši nomirst savās platībās,“ skaidroja speciālists un piebilda: „Esam novērojuši gadījumus, kad liels bars sadalās vairākos mazākos, kas vēlāk izklīst pa dažādiem rajoniem. Galvenais faktors ir teritorijas pieejamība un, visticamāk, gadalaiks, precīzāk, pēcnācēju dzimšas periods. Ja šāds bars atrod brīvu un drošu teritoriju ar pietiekamu barības daudzumu, tas tur arī apmetas. Un mūsdienās barības mežos netrūkst.“
Interesanti, ka šie klejojošie bari, kas veidojušies no dažādu grupu atlikumiem, labprāt uzturas pie mednieku ierīkotām barotavām, kamēr vien tur ir barība. Kad tā beidzas, dzīvnieki ātri saprot, ka pārtikas vairs nav, un dodas tālāk.
Mednieki aktīvi piebaro mežacūkas, lai tās pievilinātu un noturētu vienā vietā, izmantojot dažādus barības veidus un aromātiskās piedevas. Taču šādus klejojošos barus sagaidīt atgriežamies un noturēt vienā vietā ir sarežģīti, jo tās var nepārtraukti pārvietoties no vienas barotavas uz citu.
Arī Lietuvas dienesta pārstāvji atzīst, ka viens no galvenajiem infekcijas izplatības faktoriem bija un paliek cilvēks. Izbraucot cauri rajonam, kur vīruss ir aktīvs, vai izmetot ēdiena paliekas, bieži vien notiek tā dēvētais lēciens, kas nereti tika novērots epidēmijas sākumā. Arī tagad biodrošības prasības joprojām ir aktuālas un medību intensitāte arī kaimiņvalstī paliek liela.
Šobrīd mežacūku novērošana turpinās, ļaujot zinātniekiem un PVD turpināt sadarbību ar medniekiem, mudinot tos medīt pēc iespējas vairāk mežacūku, jo tikai tā var mazināt iespēju slimībai izplatīties.
Vairāk lasi žurnāla Medības aprīļa numurā vai portālā lasi.lv.
Medību likums nav domāts tam, lai katrs medītu kā grib. “Šauj garām!” #331 epizode
👉 Abonē 8 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 8 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības aprīļa numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
