Turpinās diskusijas par to, vai 16 gadu vecumu sasniegušajiem jauniešiem, kuriem ir mednieka apliecība, ļaut pieaugušo uzraudzībā izdarīt šāvienu uz medījumu. Šaušanas sporta trenere Inese Didže, kura šajā sporta veidā ir trenējusi bērnus un šobrīd vada Dobeles Valsts ģimnāziju, uzskata, ka 16 gadus sasniegušie jaunieši jau ir ļoti atbildīgi un apzinās riskus, kādus rada nepieļaujama rīkošanās ar ieroci.
“Kad mēs ielās redzam 16 gadu vecus jauniešus braucam ar motocikliem, neviens par to īpaši neuztraucas. Motocikli nav zagti, bet gan iegādāti par vecāku naudu, bet vadītāja apliecība iegūta noteiktajā kārtībā. Jaunieši drīkst piedalīties kopējā ceļu satiksmē un neviens neatļaujas bilst, ka jaunieši ir ar aizkavētu attīstību, nenobrieduši, vai vēl kā citādi neattīstīti. Viņus vērtē kā absolūti pieaugušus cilvēkus, ar to pašu atbildību, ar to pašu spriestspēju, reakcijas ātrumu un māku pieņemt lēmumus,” tā Inese Didže.
Viņa arī atzīst, ka patlaban problēma tiek skatīta no pusceļa. “Kad ienāc veikalā un pavēro, kādas rotaļlietas tiek piedāvātas pat divus gadus veciem bērniem, nākas apmulst – bieži vien tie ir ieroču maketi, kas vizuāli neatšķiras no īstiem ieročiem. Ja to parādīs krēslā kādai tantiņai, viņai var nākties lūgt mediķu palīdzību. Kāpēc nerunā par to, ka absolūti legāli var iegādāties lietas, ar ko var nobiedēt nevienu cilvēku vien? Bērni skraidelē ar īstus ieročus atgādinošiem priekšmetiem un draud nošaut. Pieaugušie stāv smaidīdami blakus un neko neiebilst. Bet kā tad ar ieradumiem un atbildību? Vēl trakāk – skolēnu klases var pieteikt peintbolam. Bet tur apzināti cilvēks tēmē un izdara mērķētu šāvienu uz cilvēku! Kāpēc par to neviens neuztraucas!? Tas ir ārpus jēgas un ārpus sapratnes,” tā Inese Didže.
Viņasprāt, diskusija būtu jāsāk nevis par to, atļaut 16 gadus veciem jauniešiem pieaugušā uzraudzībā izdarīt šāvienu medībās uz medījumu, bet gan par to, kā iemācīt atbildību rīkojoties ar ieročiem, lai kādi tie būtu.
Medību situācijā izdarīt šāvienu būs iespēja praktiski tikai apmācības un praktiskās šaušanas iemaņas apguvušam mednieku bērniem. Maz ticams, ka ieroci dos kādam no malas, bet, ja arī šim jaunietim vecāki nav mednieki, prasības tik un tā būs vienādas visiem medniekiem kā jau Medību likums un attiecīgie Ministru kabineta noteikumi prasa.
“Bērni aug kopā ar vecākiem un kopā medījot viņi iemācās daudz vairāk nekā tikai droši rīkoties ar ieroci. Jau piecus, sešus, septiņus gadus vecie mednieku bērni, vērojot vecākus, apzinās, ka ierocis nav rotaļlieta, to nedrīkst nomest, vērst pret cilvēku, ka tas ir rīks, ar ko nejoko. Es strādāju par šaušanas treneri un mani bērni šautuvē nokļuva vēl pirms viņi iemācījās staigāt. Arī šaut iemācījās ļoti agri. Pirmais, ko iemācās, kad rokās ir īsts ierocis, ir jāievēro drošība. Tas ir numur viens! Ja kāds to nezina, tad viņš nav mācījies pie atbildīgiem cilvēkiem. Pieauguši cilvēki, kuriem nav bijusi darīšana ar īstiem ieročiem vieglprātīgi mēdz draudēt citiem, ka nošaus, tie, kuri zina, kāds spēks paslēpts ierocī, to nedarīs.
Esmu izaudzinājusi trīs dēlus. Vidējās Kristaps ir aktīvs mednieks un ļoti pieredzējis sporta šāvējs. Vecākais Mārtiņš arī ir mednieks, taču nav tik aktīvs. Jaunākajam dēlam Jānim vispār neradās par to interese, lai gan iespējas visiem bija vienādas. Arī mednieku ģimenē ar varu nevienu mežā ievilkt nevar. Jaunietim pašam tas jāvēlas un jāiziet ļoti liela dzīves skola. Galu galā medības ir process, kurā šaušana ir tikai neliela tā daļa. Visdrīzāk, jaunietis nemaz nebūs tas, kurš varēs izšaut uz medījumu jau pirmajās medībās. Bet viņš būs iemācījies daudzas citas lietas, kuras viņam noderēs ikdienā. Galvenais – atbildību un rūpību, māku sadarboties,” norāda trenere.
Viņa arī stāsta par pieredzi, kāda gūta, piedaloties jauno mednieku eksaminācijā. Ikviens eksāmena kārtotājs pret to izturas ar ļoti lielu rūpību un atbildības sajūtu. Un jaunietim, lai vispār varētu pretendēt ņemt rokās ieroci, mednieka eksāmens būs jānokārto.
“Domāju, plašākai sabiedrībai līdz šim ir pārāk maz stāstīts par medībām, par procesiem, kas to laikā notiek, par procesiem dabā kā tādiem un mednieka lomu tajos. Kad pēkšņi jautājums pacelts, cilvēki nav gatavi par to runāt. Bet viņi ir uzkāpuši augstā tribīnē un priekšā ir mikrofons. Kaut kas taču ātri jāsaka… Arī presei nebūtu jājautā tiem, par kuriem skaidri zināms, ka viņi nespēj atbildēt, jo par to nav domājuši.”
Katram cilvēkam ieliktas gēnos izdzīvošanas prasmes un medības ir vienas no tām. Bez tām nevarēs izdzīvot ekstremālās situācijās, kad jāglābj sava dzīvība, jāsagādā ēdiens. Taču šīs prasmes ir jāattīsta. Tie, kuri iet medībās, šādām situācijām ir gatavāki par pārējiem.
“Lielbritānijā ir veikts pētījums, ko prot 12 gadus veci bērni. Vairums no viņiem nemāk sasiet kurpju auklas, jo ir taču apavi ar klipšiem, neprot iekurt ugunskuru, jo atklātu uguni nav redzējuši, neprot orientēties dabā, toties māk atrast internetā informāciju. Taču ekstremālā situācijā viņi neizdzīvos, jo būs jāorientējas dabā, jāgūst medījums, jāiededz uguns un tas jāpagatavo, lai izdzīvotu… interneta un mātes Google-s nebūs un elektrības arī nē. Kāpēc mēs vēlamies liegt apgūt svarīgas prasmes tiem, kuriem ir atbilstoša situācija un kuri to vēlas? Viņus šajā procesā pieskatīs vecāki. Kāds apgalvo, ka viņi nav gatavi, bet lidot pa lielceļu ar simtiem kilometru stundā ar motociklu ir? Būtu jāsāk ar to, ka jāmāca atbildība par savu rīcību,” rezumē Inese Didže.
