Reizēm šķiet, ka labs, precīzs trāpījums medībās ir veiksmes garants. Lai to iespēju robežās nodrošinātu, pirms tam izvēlamies atbilstošu munīciju, pārbaudām ieroci, trenējamies šautuvē, izvēlamies atbilstošu distanci. Taču dažreiz Diānas humora izjūta ir melna un pat tad, ja viss līdz šim izdevies daudzmaz veiksmīgi, dzīvnieks pēc šāviena paskrien un… pazūd! Diemžēl daba mūs, cilvēkus, nav apveltījusi ar īpaši spēcīgu ožu, tādēļ palīgā jāaicina saimnieks ar apmācītu suni. Savu piedzīvojuma stāstu, meklējot mežacūkas kopā ar Bavārijas asinspēdu suni Noru, atklāj Mairis Parcis.
Ar savu pieredzi dalās Mairis Parcis
Pirmajā reizē viss sākās, kad vakarpusē cits mednieks man piezvanīja ar cerīgu frāzi: “Klausies, tas tavs suns meklē arī, ja nav asinspēdu?” Bēda tāda – esot raidīts šāviens uz mežacūku, paši jau ir izstaigājuši krustu šķērsu, izmeklējušies, bet tā arī nav atraduši ne asinis, ne pašu ruksi. Kolēģus nelaimē taču nepametīsi – ņēmu manu tobrīd astoņus mēnešus veco Noru līdzi un braucām uz mežu. Pieredzes asinspēdu meklēšanā mums daudz nav, bet darīsim, ko varēsim. Tā nu galā mūs sagaida divi mednieki, kas vēlreiz izstāsta savu bēdu stāstu, parāda aptuveno šāviena vienu. Lai sunim lieki nenovērstu uzmanību, palūdzu abus doties gaidīt pie mašīnas. Tikmēr apskatām tuvējo apkārtni – jā, asinis nudien nekur nemana un situāciju krietni sarežģī apstākļi. Soļoju pakaļ sunim, zāle tā saaugusi, ka stiepjas man līdz padusēm, bet Norai tajā ik pa laikam aizķeras kaklasiksna. Laužamies zālei cauri, līdz nonākam līdz mežam. Domājāt, tur iešana būs vieglāka? Jā, kā tad! Lai tiktu uz priekšu, dažviet gandrīz vai jāmetas rāpus, turklāt arī tumsa strauji tuvojas. Jau pie sevis nodomāju, ka varbūt dziļāk mežā apkārtne kļūs pārskatāmāka, kad suns mani atkal izved atpakaļ aizaugušajā pļavā. Tad atkal mežā… Un te pēkšņi, kas to būtu domājis, apstājas pie rukša, kas palīdis zem krūmu zariem. Ja nebūtu suņa deguna, mēs te varētu daudzas reizes staigāt garām un dzīvnieku pat nepamanīt. Super, prieks pašam un prieks par Noras pirmo atrasto medījumu!
Visu asinspēdas stāstu lasi žurnāla Medības oktobra numurā!
Pievienojies Asinspēdu suņu grupai, spiežot uz saites!
Vai noskenē QR kodu!
Grupas noteikumi:
1) ja ievainots dzīvnieks, ieliec info – kur, kas, kad (kontaktējieties personīgi)
2) dod ziņu, vai palīgs atrast
3) pēc meklēšanas visi gaida atskaiti un stāstu, pat tad ja meklēšana neveiksmīga, jo mācāmies no katra gadījuma
4) atļauts publicēts savus meklēšanas veiksmes un neveiksmes stāstus
5) uzdod jautājumu, bet neiegrimstam garās debatēs (grupa ir liela, lai nečakarētu dzīvi grupas dalībniekiem ar bezjēdzīgu retoriku)
6) var publicēt arī noderīgu un interesantu informāciju, kas saistīta ar medību suņiem un asinspēdas meklēšanu
Pamata atziņas no pieredzējušiem meklētājiem:
1) garām ne vienmēr ir garām
2) uzticies sunim, jo ne vienmēr mednieks redz to, kas patiesībā noticis
3) nesačakarējiet pēdu, bet, ja dzīvnieks aizgājis, meklē suni, savādāk ar katru mirkli samazinās iespēja atrast
4) asiņu trūkums nenozīmē “garām!”, ir situācijas, kad asinis parādās pēc 100-300 metriem, citreiz neparādās vispār
5) ja atbraucis palīgs ar suni, piedāvā segt degvielas izdevumus vai pajautā, vai kaut kas saimniekam par palīdzēšanu nav jāmaksā (šis nav maksas pakalpojums, bet tas prasa suņu saimnieku laiku un resursus)
6) Šaujam garām un pārbaudām katru šāvienu!
Kad lācis stāv kūtiņas durvīs, grūtākās medības un šaušana! Šauj garām! #359 epizode
Ja oktobra numurs vēl nav izlasīts, ir īstais brīdis to izdarīt! Meklē preses tirdzniecības vietās vai lasi elektroniski! Klikšķini šeit, lai iegādātos žurnālu digitāli!
👉 Abonē 2 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 12 mēnešiem līdz ar tematiskajiem pielikumiem.
Iznācis žurnāla Medības trešais pielikums Mednieka gads 2027!
