Avots: Latvijas Avīze (17. jūlija izdevums)
15. jūlijā Latvijā sākās vilku medību sezona. Šogad Valsts meža dienests (VMD) noteicis kopējo pieļaujamo nomedīšanas apjomu – 400 vilki un vēl 10 dzīvniekus nepieciešamības gadījumā varēs nomedīt ārpus šī limita, lai novērstu postījumus vai aizsargātu sabiedrības intereses.
Sabiedrībā šis lēmums ik gadu izraisa diskusijas. Vieni uzskata, ka vilku ir par daudz, citi – ka medības apdraud sugu. Kāda ir situācija patiesībā? Pēc VMD un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava datiem, vilku populācija Latvijā ir stabila un labvēlīgā stāvoklī. Pašlaik valstī dzīvo aptuveni 1400 vilku, un vairāk nekā divdesmit gadu laikā uzkrātie dati liecina, ka līdzšinējā apsaimniekošanas sistēma nav pasliktinājusi populācijas stāvokli.
Atļauts nomedīt 410 vilku. Kas notiek tad, ja par novērojumiem neziņo?
Noteiktais limits ir daudz vai maz?
No malas var šķist – ja Latvijā dzīvo ap 1400 vilku, tad 400 nomedīšana ir ļoti liels skaits. Taču realitātē situācija nav tik viennozīmīga. Pirmkārt, šis skaitlis attiecas uz maksimāli pieļaujamo nomedīšanas apjomu, nevis obligāti nomedījamo dzīvnieku skaitu. Otrkārt, populācija katru gadu atjaunojas – pavasarī piedzimst jauni vilcēni, un tieši pēc mazuļu paaugšanās vasaras vidū sākas medību sezona.
Lēmums par limitu nav balstīts uz pieņēmumiem. To nosaka, analizējot medību statistiku, ģenētiskos pētījumus, monitoringa datus un populācijas tendences vairāku gadu garumā. Šogad secināts, ka populācijas stāvoklis ir pietiekami stabils, lai limitu palielinātu no pagājušās sezonas 370 līdz 400 vilkiem.
Turklāt Valsts meža dienests uzsver, ka situācija tiek vērtēta visas sezonas laikā. Ja monitoringa dati liecinātu par neparedzētām izmaiņām, dienests var samazināt nomedījamo dzīvnieku skaitu vai noteikt papildu ierobežojumus. Mednieki uzskata, ka limits līdz šim ir bijis pārāk mazs, un viena no indikācijām ir tāda, ka pagājušajā sezonā tas tika izsmelts jau trīs mēnešus pirms sezonas beigām.
Divas apsaimniekošanas teritorijas
Arī šogad Latvija ir sadalīta divās vilku apsaimniekošanas vienībās. A vienība aptver lielāko daļu Latvijas teritorijas, kur vilki sastopami pastāvīgi. Tajā atļauts nomedīt 330 vilkus un medību sezona ilgst līdz limita sasniegšanai, bet ne ilgāk kā līdz 31. martam. Savukārt B vienībā, kur vilku klātbūtne ir neregulāra, limits noteikts 70 vilku apmērā un medības beidzas jau 31. decembrī vai agrāk, ja limits ticis sasniegts. Šāda sistēma ļauj elastīgāk pielāgot apsaimniekošanu atšķirīgajai vilku izplatībai Latvijā.
Kāpēc vilkus vispār medī
Vilks Latvijā ir īpaši aizsargājama ierobežoti izmantojama suga. Tas nozīmē, ka to nedrīkst medīt brīvi – medības notiek tikai stingri noteiktā sezonā un limitētā apjomā. Viens no galvenajiem iemesliem ir konflikts ar lauksaimniecību.
Vilki regulāri uzbrūk aitām, kazām, teļiem un arī suņiem. Tas nozīmē ne tikai finansiālus zaudējumus saimniecībām, bet arī būtisku emocionālu triecienu dzīvnieku īpašniekiem. Līdz 13. jūlijam šogad Valsts meža dienests jau bija apstiprinājis 24 vilku uzbrukumus, kuros cietuši 67 mājdzīvnieki.
Salīdzinājumam – visā iepriekšējā gadā tika reģistrēti 82 uzbrukumi, kuros cieta 372 mājdzīvnieki. VMD uzsver, ka tiek uzskaitīti tikai tie gadījumi, kurus dienesta speciālisti pārbaudījuši dabā. Tāpēc iedzīvotāji tiek aicināti par katru iespējamo vilku uzbrukumu ziņot nekavējoties. Šie dati vēlāk kalpo par pamatu gan populācijas novērtēšanai, gan lēmumiem par apsaimniekošanu.
Pēc pamata limita sasniegšanas dienests var atļaut nomedīt vēl 10 vilkus, ja konkrētā teritorijā nepieciešams steidzami novērst atkārtotus postījumus vai aizsargāt sabiedrības intereses. Katrs šāds gadījums tiek izvērtēts atsevišķi.
Var medīt arī zeltainos šakāļus
Vienlaikus ar vilkiem 15. jūlijā sākusies arī zeltaino šakāļu medību sezona. Atšķirībā no vilka zeltainais šakālis nav Latvijas vēsturiskajai faunai raksturīga suga. Tas pēdējos gadu desmitos dabiski izplatījies Eiropā no Balkāniem un Kaukāza reģiona, pakāpeniski sasniedzot arī Baltijas valstis. Ekspertu viedokļi joprojām atšķiras par to, vai zeltainais šakālis Latvijā ienācis dabiskā veidā vai tomēr tā ir invazīvā suga.
Šakālis ir mazāks par vilku, taču lielāks par lapsu. Šakālis ir visēdājs un ļoti pielāgoties spējīgs plēsējs. Tas barojas ar sīkajiem zīdītājiem, putniem, abiniekiem, kukaiņiem, augļiem un arī kritušiem dzīvniekiem. Dažkārt tas var nodarīt ievērojamus postījumus arī mājputniem vai jēriem, taču vienlaikus izmanto arī dabā pieejamo maitu, tādējādi ieņemot savu vietu ekosistēmā.
Latvijā zeltainais šakālis ir nelimitēts medījamais dzīvnieks. To medības ir atļautas teju vai no brīža, kad šakāļi tika konstatēti Latvijā. Nomedīšanas apjomi katru gadu pieaug, kas nozīmē, ka dzīvnieku skaits arī pieaug. Tomēr šakālis ir izteikts nakts dzīvnieks, tādēļ to iespējas ir ierobežotas. Medību termiņš tam ir tāds pats kā vilkam – no 15. jūlija līdz 31. martam, jo abu sugu vairošanās periods ir līdzīgs.
Pagājušajā medību sezonā Latvijā tika nomedīti 43 zeltainie šakāļi, un speciālisti turpina sekot līdzi šīs samērā jaunās sugas izplatībai mūsu valstī.
Raksts sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
Kad galvu saspiež kā riekstu un kad izdveš dīvainas skaņas. “Šauj garām!” #344 epizode
👉 Abonē 5 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 5 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūlija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
< />
