Vēlēšanas tuvojas. To jau var just gaisā – gluži kā pirms negaisa, kad vēl nekas nav sācies, bet pamale kļūst tumšāka un vējš maina virzienu. Pēkšņi politiķiem ir laiks tikties, uzklausīt, diskutēt un interesēties arī par medniekiem. Tiek uzdoti jautājumi, pierakstītas atbildes un izteikti solījumi. Vismaz pagaidām izskatās, ka mednieku viedoklis atkal ir vajadzīgs.
Protams, sarunāties ir nepieciešams. Medniekiem ir jāizmanto ikviena iespēja skaidrot savu darbu, runāt par problēmām un piedāvāt risinājumus. Ja mūs aicina pie galda, tur ir jābūt. Neviens cits mūsu vietā nepaskaidros, kā pieņemtie lēmumi darbojas mežā, nevis uz papīra.
Tomēr pret priekšvēlēšanu solījumiem jāizturas piesardzīgi. Solījums pats par sevi vēl neko nemaina. Rainim piedēvē vārdus: “Kas darbu nedara, tas par darbu runā. Kas darbu nespēj, tas darbu kritizē. Kas darbu dara, tas klusē, un darbs par viņu runā.” Lai arī kam tie būtu piederējuši, doma ir pareiza – jāskatās uz darbiem, nevis vārdiem. Jāvērtē ne tikai tas, ko politiķi sola izdarīt pēc vēlēšanām, bet arī tas, ko viņi ir darījuši līdz šim. Vai viņi medniekus uzklausīja arī tad, kad vēlēšanas vēl nebija pie apvāršņa? Vai aizstāvēja saprātīgus, zinātnē un praktiskajā pieredzē balstītus lēmumus arī tad, kad tas nebija populāri? Un vai pēc vēlēšanām vēl atcerēsies tos cilvēkus, kuri tagad tiek tik uzmanīgi uzklausīti?
Pa šo laiku esam pārlaiduši arī vētru. Brīžiem šķita, ka daļa sabiedrības uzvedas tā, it kā vētra Latvijā un pat pasaulē būtu notikusi pirmo reizi. Protams, postījumi daudzviet bija nopietni, cilvēki palika bez elektrības, ceļus aizšķērsoja koki un ikdiena apstājās. Taču tieši šādās situācijās kļūst redzams, kurš ir gatavs rīkoties un kurš gaida, kad visu izdarīs kāds cits.
Medniekiem lielākoties nebija jādomā, kur meklēt zāģi, ģeneratoru, trosi vai izbraucamu automašīnu. Tas viss jau bija. Ne jau tāpēc, ka mednieki būtu gaidījuši katastrofu, bet tāpēc, ka gatavība neparedzētām situācijām ir daļa no mūsu ikdienas. Mežā nevar paļauties, ka vienmēr būs elektrība, sakari, labs ceļš vai kāds, kurš nekavējoties atbrauks palīgā.
Tie, kuri varēja, devās palīgā līdzcilvēkiem – zāģēja kritušos kokus, atbrīvoja ceļus, vilka ārā iestrēgušas automašīnas, dalījās ar elektrību un palīdzēja kaimiņiem. Klusi un bez īpašas lielīšanās. Arī tas ir stāsts par medniekiem, kurus sabiedrība ne vienmēr ierauga. Mednieks nav tikai cilvēks ar ieroci. Viņš bieži ir cilvēks, kurš pazīst savu apkārtni, prot rīkoties sarežģītā situācijā un kuram ir gan nepieciešamais aprīkojums, gan vēlme palīdzēt.
Vētra ir pāri, un tuvojas septembris. Daudzi mednieki šo mēnesi gaida gandrīz kā Jauno gadu. Atvaļinājumi ir ieplānoti, ekipējums sagatavots, un vakaros arvien biežāk domas kavējas pie meža. Jau augusta beigās dažviet var sadzirdēt pirmās staltbriežu buļļu balsis, bet drīz sāksies bauris – viena no skaistākajām un iespaidīgākajām meža izrādēm.
Tas ir laiks, kad mežs skan citādi. Kad vēsā rītā balss aiziet pāri laukiem un purviem, kad pēc viena buļļa sauciena tālumā atbild nākamais un uz brīdi šķiet, ka visa pasaule ir apklususi, lai klausītos. Daudzi šajās dienās ņem atvaļinājumu ne tikai medību dēļ. Viņi dodas mežā, lai piedzīvotu bauri, vērotu dzīvniekus, klausītos un vēlreiz sajustu to īpašo saikni ar dabu, ko nav iespējams izskaidrot cilvēkam, kurš to nekad nav piedzīvojis.
Priekšā ir skaists un darbīgs rudens. Politiķi runās, mednieki klausīsies un uzdos jautājumus. Taču beigās vērtēsim darbus. Jo vārdi pēc vēlēšanām mēdz ātri noklust, bet labi paveikts darbs paliek – tāpat kā zāģa atbrīvots ceļš pēc vētras un staltbrieža balss septembra rītā.
Šaujam garām!
5289 dienas ar Sirsniņu. Un tomēr par maz
Dzīvē ienāk suņi, kas maina visu. Viņi kļūst ne tikai par mūsu ikdienas, bet arī par mūsu pašu neatņemamu daļu – klātesoši priekos, rūpēs, ceļos, klusumā un tajos brīžos, kurus vēlāk saucam par dzīvi. Sirsniņš bija tieši tāds suns. Nevis vienkārši līdzās, bet dziļi manā sirdī.
Sirsniņš bija arī pirmais un visilgāk žurnālā Medības strādājošais darbinieks – klātesošs jau no pašiem žurnāla pirmsākumiem. Mums kopā bija 5289 dienas – 14 gadi, 5 mēneši un 25 dienas. Tūkstošiem fantastisku dienu kopā ar manu Sirsnulīti, piepildītu ar piedzīvojumiem, ieradumiem, skatieniem un to īpašo saprašanos, kurai vārdi nemaz nav vajadzīgi. Tas ir vesels dzīves posms, taču beigās tik un tā šķiet – par maz. Daudz par maz.
Sirsniņš bija tik dziļi ieaudzis manā dzīvē, ka viņa aiziešanu sajutu fiziski – kā tukšumu vietā, kur vēl vakar bija daļa no manis. Palikušas atmiņas un bezgalīga pateicība par katru no šīm 5289 dienām. Un pārliecība, ka daži suņi neaiziet pavisam. Viņi paliek – mūsu paradumos, atmiņās un sirdī.
Ja dod, tad jāņem! Kad lapsa pī…peli un briežu vietā stirna. Video blogs #106
👉 Abonē 3 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 3 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības septembra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
