Medību saimniecība nekad nav bijusi atrauta ne no lauksaimniecības, ne no mežsaimniecības, ne no sabiedrības drošības. Tā vienmēr ir bijusi daļa no kopējās sistēmas. Mūsdienu cilvēka mainītajā vidē, kur dominē sociāli ekonomiskās intereses, līdzsvara meklēšana starp šīm interesēm un dabu vairs nav teorētisks jautājums. Tā ir ikdiena. Un šajā ikdienā mednieks ir tas, kurš šo līdzsvaru praktiski nodrošina.
Taču realitāte pēdējos gados ir kļuvusi sagrozīta. Mednieks no risinājuma ir pārvērsts par problēmu. Par ērtu mērķi, par vainīgo, par to, kuru var kritizēt no visām pusēm.
Medniekus kritizē par to, ka viņi vēlas medīt lielos plēsējus, tajā skaitā vilkus. Tajā pašā laikā medniekus kritizē par to, ka viņi nemedī pietiekami daudz vilku. Un vienlaikus arī par to, ka dzīvnieku skaits tiek samazināts pārāk daudz. Šī pretruna nav nejauša. Tā ir rezultāts tam, ka publiskajā telpā arvien biežāk dominē nevis fakti, bet skaļi viedokļi un apzināti veidotas kampaņas, kas vērstas pret medniecību.
Šobrīd īpaši spilgti to var redzēt diskusijās par Medību likuma grozījumiem. Aiz skaļiem stāstiem par dramatiskajiem postījumiem nereti slēpjas pavisam konkrētas intereses. Ne vienmēr tās ir saistītas ar pašiem postījumiem. Bieži vien runa ir par medību platībām, ietekmi vai vienkārši par vēlmi panākt sev labvēlīgus noteikumus.
Un šāda pieeja kaitē. Tā kaitē ne tikai medniekiem, bet visai medniecībai kopumā, jo rada iespaidu, ka mednieks nespēj neko izdarīt pareizi. Lai ko viņš darītu, tas vienmēr būs nepareizi. Bet tad rodas pavisam loģisks jautājums – kam ticēt?
Vai medniekiem, kuri ikdienā redz situāciju dabā un piedāvā risinājumus?
Vai tiem, kuri skaļi piemin problēmas, bet vienlaikus virza arī savas intereses, ignorējot piedāvātos risinājumus konkrētām problēmām? Vai tomēr zinātnei?
Mums ir zinātne, kas runā skaidri. Valsts mežzinātnes institūta Silava pētījumi parāda to, ko mednieki jau sen saka – ilgtermiņā postījumu apmērs samazinās. Tas nenozīmē, ka problēmas nav. Tas nozīmē, ka tās nav vienādas visur.
Ir konkrētas vietas, kur postījumi joprojām ir nopietni. Un tieši tur tie ir jārisina, nevis visā valstī ar vienu vienīgu pieeju, jo viena metode neder visiem.
Tas attiecas ne tikai uz postījumiem, bet uz visu dzīvnieku apsaimniekošanu, uz medībām kopumā. Katra teritorija ir atšķirīga. Atšķirīgi ir apstākļi, lauksaimniecība, mežsaimniecība, atšķirīga ir arī cilvēku rīcība.
Un tieši šeit sākas problēma. Šobrīd pie viena galda sēž dažādas puses, bet saruna nenotiek, ir tikai pārmetumi medniekiem. Kāpēc? Jo izrādās, ka mednieks ir ļoti ērts grēkāzis.
Vienā pusē ir mednieki, kuri runā par konkrētiem risinājumiem. Par to, kā samazināt postījumus, kā sabalansēt dzīvnieku skaitu, kā strādāt konkrētās teritorijās. Otrajā pusē bieži vien ir emocijas, ambīcijas un skaļi apgalvojumi bez reāla seguma.
Ar šādu pieeju risinājumu nebūs.
Risinājumi sākas brīdī, kad beidzas kliegšana un sākas saruna. Kad beidz slēpt personīgās intereses aiz vispārīgiem saukļiem. Kad katrs ir gatavs paskatīties ne tikai uz savu problēmu, bet uz kopējo situāciju.
Medniecība nav atrauta nozare, tā ir daļa no sistēmas. Un, ja šī sistēma nestrādā, tad vainot vienu pusi ir vienkārši, bet nepareizi.
Tāpēc cerība ir viena – ka diskusijas par Medību likumu un postījumiem beidzot pāries no emocijām uz faktiem. No pārmetumiem uz sadarbību. No ambīcijām uz risinājumiem.
Tikai tad būs iespējams panākt līdzsvaru. Nevis uz papīra, bet dabā.
Vai tad stirnas nevar medīt, kad gribas, un būt medniekam ir slikti? “Šauj garām!” #334 epizode
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
