Kā otru briedi pa…irsu
Eju uz pirmo mastu. Jopcik, tā sagriež vēders… Ko nu? Nesagaidīs masta beigas… Pie savas stāvvietas atrodu sakni, kur paslēpties no blakus esošiem medniekiem, lai neiesmej. Drošībai noliek plinti atstatus un droši nostiprin.
Nosecin – jopcik, a papīrs ta nav… bet sniegs i. Novelk bikses, visu izdar uz ašo, noslauk ar snieg… Vēl nepaspēj bikses uzvilkt, kā redz – nāk lēnā gaitā brieži. Stāv un apstājas, skatās, ko tas dunduks tur dar, izbolījis acis. Bikses paliek pusratā, mēģin paņemt plint, biks slīd uz lej, cenšos uzraut uz augš… Mēģin pielādēt, tad sakoncentrējos, ievelk elp. Puf! Šāviens. Viens i. Biks vēl paslīd uz lej… Johaidī šie vēl paskrien trīs metr un atkal stāv… Otr patron jakā… Tā aizpogāta, nevar atrast… Satraukums… Nu dabū, taču šie skrien atpakaļ, no kurienes nākuši… Vēl šāviens – garām! Tā padirs otr bried…
Ja nebūtu tik labi ēdis… Stāsts no seniem laikiem
Tā kā no blakus kolektīva, tad nu zinu mazliet smalkāk, kā tas džeks uzrāva veprim. Asinis bija, palaida divas laikas, retos bērziņos egļu pudurītī rēja uz vietas. Cits džeks gāja klāt, laikam par tuvu piegāja, un vepris, kā nāca no eglītēm ārā, tā uzreiz virsu, kur gaisā tik paspēja izšaut. Vepris pamētāja drusku zēnu, pavārtīja pa zemi un iegāja atpakaļ eglītēs. Džeks pats izsauca ātros un izgāja uz ceļa. Tad gāja pats šāvējs, bet tam ar tur viegli negāja. Ārsts esot bijis ar humoru un teicis – ja nebūtu tik labi ēdis, tad nu jau citi zvani zvanītu.
Uz dzīvību un nāvi ar lūsi, vilki mēģina uzbrukt cilvēkiem un milzīgi briežu bari. Meža ziņas #1
Žurnāla Medības marta numurā lasi par mednieku labajiem darbiem
