Alūksnes novada Zeltiņu pagastā klubā Zeltiņu buki medī Helmuts Ūselis. Sirmais kungs medībās dodas jau vairāk nekā piecdesmit gadus un savā garajā mednieka mūžā piedzīvojis daudz. Arī viņa darba gaitas vienmēr bijušas saistītas ar mežu – bijis kolhoza mežkopis, tad strādājis Valsts meža dienestā par mežsargu. Helmuta tēvs tajos tālajos laikos, ko nu klātienē piedzīvojusi vairs tikai vecākā paaudze, bija mežsargs. Protams, arī mednieks, lai arī ne sevišķi aktīvs. Savukārt mežsarga kordons visai nomaļa vieta…
Medības interesē kopš bērnības
“Un interese puikām par ieročiem arī kā saldais ēdiens! Tēvs, cik nu atbalstīja, cik ne, jo reizēm jau parūca ar… Plinti bez atļaujas gan nekad neņēmu. Un tajos laikos jau pietika ar ko ducināt arī man – mežos bija papilnam Otrā pasaules kara ieroču. Vairs neņemos apgalvot – mācījos sestajā vai septītajā klasē, viens pats varēju doties sloku medībās. Disciplīna gan tāda – ja kaut kas ne tā, āda pār kārti, bez versijām! Tā arī tās medību gaitas sākās,” atceras Helmuts Ūselis.
Protams, bez versijām bija arī tas, ka Helmuts mācījās Aizupes Meža tehnikumā un, tā kā tur bija arī medību kurss, kļuva par diplomētu mednieku. Protams, daudz laika kopš tām tālajām dienām pagājis un iemesli, kāpēc tiek spiesta ieroča sprūda mēlīte, ir pavisam citi nekā mednieka gaitu sākumā.
Nospiest vai ne, tas ir prāta jautājums
“Tajā jaunības sparā biežāk gribējās spiest sprūda mēlīti, nekā tas ir tagad. Savulaik bija tā, pīļu sezonas laikā ieraugi divas pīlītes, bet plintes nav līdzi. Sēdos uz motocikla un steidzos mājās padsmit kilometru, lai paņemtu medību ieroci un brauktu atpakaļ un tomēr medītu. Bet kas ir jaunībā ar moci šāds attālums! Taču domas mainās ne tikai vecuma dēļ. Šobrīd mainās arī attieksme. Un ne tikai man, bet arī mūsu kluba biedriem. Nav tā, ka mēģina izšaut par katru cenu. Aizgāja tas zvēriņš, un ir labi! Ja nav drošas situācijas, nav jāšauj, un neviens nevienam neko nepārmet!
Šeit, Zeltiņos, mēs neesam apdalīti ar dzīvnieku daudzumu, pastāv drošas izvēles iespējas, iespējas nomedīt. Patīkami, ka pēdējos gados tiek piešķirts arī pietiekams nomedīšanas limits un sprūda mēlīte nav jāspiež par katru cenu. Un medības notiek pavisam citādi. Ja pārliecības par simt procentu trāpījumu nav, nešaujam, savukārt drošība kā tāda vispār nav apspriežama, tai ir jābūt vienmēr! Var būt runa tikai par trāpījuma kvalitāti,” spriež mednieks.
Medību platības jāpārzina
Vaicāts, kas bijis pats pirmais medījums, esot mednieka kārtā, Ūseļa kungs teic, ka tas bijis zaķis – vēl tehnikuma laikos. Vēlāk tam sekoja stirnu āzis, bebru tolaik vēl nebija. Tolaik arī ar cūkām dikti aizrauties nevarēja, tāpat aļņu bija pamaz.
“Tolaik, strādājot par mežsargu, apgaitā varēju zināt ne tikai katru koku, bet arī katru zaķi un, bez lielīšanās, katra zvēra dienaskārtību, kad un kur tas atnāk. Kārtīgam medniekam tāpat savās platībās zvēri jāpārzina. Pirms kādiem gadiem vaktēju stirnas. Vairākus vakarus tās vaktēju, taču nespiedu, gribēju izpētīt tuvāk. Un Diāna par to atalgoja – ceturtajā vakarā tiku pie zelta vilka… Ja pirmajā būtu paņēmis stirnu, diezin vai būtu medībās gājis ceturtajā vakarā…
Arī Zeltiņu bukos nav gluži tā, ka katram ir sava medību dzimtmuižiņa, bet katram ir sev tuvāka teritorija un lielākā vai mazākā mērā mednieki pārzina tajā mītošos dzīvniekus. Un tad medības ir daudz rezultatīvākas, īpaši dzinējmedību laikā. Un visiem ir vienādas iespējas medīt. Tikai jābūvē tornīši un jādodas medībās,” tā Helmuts Ūselis.
“Es – vecais celms”
Kad tiekamies ar Ūseļa kungu, stirnas jau kādu brīdi ir medījamas nelimitēti. Savs redzējums par to ir arī sirmajam medniekam:
“Es esmu vecais celms. Ja Jānim Līgo vakara cienastam buku vajag, nu, ko tur teiksi! Bet jāņem vērā, ka salīdzinājumā, piemēram, ar Latvijas vidieni un Daugavas kreiso krastu mums ir pāris nedēļu nobīde dzīvnieku dabas ritmos uz priekšu. Sapulcē nolēmām – kas vēlas, no 1. jūnija medī, taču, kamēr izcilnieki nav padarījuši savu galveno uzdevumu, medījami tikai selektīvi atmedījamie āži. Savukārt medaļnieku līdz riesta beigām var tikai vērot.
Stirnu nokļūšanu nelimitēti medījamo dzīvnieku sarakstā vērtēju pozitīvi. Lai gan arī pirms tam, zinot, kādi tika piešķirti limiti, stirnas jau bija nelimitētas. Katrs varēja medīt, cik vēlas, un arī tad limits palika neizpildīts. Bažām, ka ar populāciju varētu notikt kas nelāgs, domāju, nav pamata. Iespējams, būs vieglāk izkopt stirnu populāciju no selekcijas viedokļa.
Šo dzīvnieku populāciju vairāk apdraud lūši, kurus līdz medību aizliegumam medījām katru gadu, un tagad arī vilki. Pats esmu redzējis, kā pelēči gaišā laikā skraida pa pļavām…
Savukārt pašam ar stirnu medībām ir tā – jo ilgāk vēro, jo vairāk sāc šaubīties, vai tiešām tik ļoti vajag…
Jārēķinās, protams, arī ar meža īpašnieku vēlmēm pēc iespējas samazināt savvaļas dzīvnieku radītos postījumus, taču, no otras puses, mednieks ir tas, kuru patiešām interesē, lai tā kūts būtu pēc iespējas pilnāka!”
Aļņi tiek medīti par agru
Attiecībā uz briežu medībām lielākā daļa mednieku ir iemācījušies saprast, kādi ir selektīvo medību principi, toties attiecībā uz alni nezin kāpēc ir citādi. Taču Zeltiņu bukos jau gadus četrus ir citādi – nedrīkst pat skatīties uz 2+2 un 2+3 kategorijas buļļiem, kas nav selektīvi medījami. No sākuma tiem, kuri nespēja to saprast, bija par sodu jāiet dzinējos, tagad noteikums papildināts ar 100 naudiņu iemaksu kluba kasē, jo tomēr daži gadījumi bijuši.
“Vai tas ir daudz vai maz, bet ka tik strādā,” pārliecināts Ūseļa kungs. “Un buļļu limits tiek iztērēts tieši selektīvajās medībās. Ņemot vērā to, ka alnis ir diezgan liels staigātājs, selektīvo medību principus jāapņemas ievērot medniekiem vismaz liela novada platībā. Tad panākumi būs daudz labāki. Mums, piemēram, ir pozitīva sadarbība ar kaimiņiem no Beļavas kolektīva. Viens otru informējam par pamanītajiem aļņu buļļiem, kas būtu saudzējami. Un tas ir sirdij tīkams moments! Tas nav stāsts par gaļu vai trofejām. Tas ir stāsts par aļņu populācijas uzlabošanu kā tādu. Jebkurā populācijā ir slikti, ja ar sugas turpināšanu nodarbojas principā bērni. Ir vietas, kur vadās pēc saukļa: ja nepaņemšu es, paņems kaimiņš. Taču tā nedrīkstētu spriest. Mednieks ir tas, kuram pirmajam ir interese. Ja tā nav, jāsēž uz mūrīša un televīzijā jāvēro filmas par dabu! Un mežā nav ko meklēt!” uzskata Helmuts Ūselis.
“Kā nešaut, ja tāda trofeja aiziet!”
Jautāts, vai medību dieviete Diāna viņam bijusi vēlīga, sirmais mednieks atklāj, ka noteikti! Turklāt kā jau mežsargam viņam bijis jāpiedalās medībās – gribējis vai ne.
“Taču tur augšā, kur mājo lielais Boss, redz, ka savu normu esmu jau nomedījis, un tas sprūda mēlītes spiežamais pirksts jau lāgā vairs nemaz nevēlas to mēlīti spiest. Un man ir ar ko lepoties – zelta medaļas vērta vilka trofeja, ir sudraba un bronzas medaļas vērtas aļņa trofejas, starp daudzajām stirnāžu trofejām ir noteikti kādas, kas ir medaļas vērtas, taču īsti vērtētas tās nav. Piestiprinātas pie dēlīšiem un novietotas goda vietā gan.
Tas sudraba alnis gan bija viltīgs. Dzinām tā saukto Pļēguru purvu. Protams, tolaik valsts sagāde uz aļņiem. Izdzinām uz vienu pusi – nekā. Dzen atpakaļ. Viens no dzinējiem, Juruks – zēns ar skaļu balsi, ņēmās kā traks! Man priekšā piecdesmit metru plats izcirtums, un tad jaunaudzītes malā tas alnis parādījās! Jāsaka atklāti, neskatījos, cik līdz alnim metru! Izšāvu! Izrādījās, veiksmīgi, taču alnis turpināja ieslīpi skriet. Grasījos šaut vēl vienu reizi, bet blakus mednieks skaļā balsī sauca, lai to nedarot! Uz kombinātu taču jāvedot! Kā nešaut, ja tāda trofeja aiziet! Taču izšaut patiešām nepaspēju. Alnis aizgāja līdz izcirtumā atstātai priedei, atspiedās pret to un saļima. Nu, veiksme jau bez prasmēm nerodas!
Par veiksmi runājot, kādu reizi jau izšauju arī uz māla šķīvīšiem. Interesēja tā lieta. Negribu lielīties, bet vienu reizi Ziepniekkalna šautuvē tranšejā 25 dabūju! Vēl šodien patīkami atcerēties!
Sacensībās ir tā – gars ir iekšā un liela vēlēšanās uzvarēt. Pretinieks sāk šaut garām. Taču vinnēt ar labu rezultātu ir daudz patīkamāk, ja cīņa ir līdzvērtīga, nevis pretinieks vienkārši šauj garām. Un tā tas arī medībās,” teic Helmuts.
Tikai pēc šautuves uz mežu
Ne bez Ūseļa kunga līdzdalības Zeltiņos no padomju laikiem saglabāta šautuve. Klubā ir noteikti trīs datumi līdz dzinējmedībām, kuros kluba mednieki šauj mežacūkas mērķī.
“Trīs datumi tāpēc, lai vismaz vienā no tiem būtu iespēja atbraukt uz šautuvi un izšaut. Ir mednieki, kas brauc visas trīs reizes. Ja vismaz vienu reizi neesi bijis šautuvē, dzinējmedībās tu vari piedalīties tikai kā dzinējs, vari virtuvē mizot kartupeļus, darīt citus darbus, bet plinte paliek mājās… Elementāri! No sākuma taustījāmies, domājām, cik punktu būtu jāsašauj. Bet līdz šai dienai punktu limita nav. Ir vienkārši jāatbrauc un jāizšauj. Un sliktu rezultātu nav, ja neveicas, pašcieņas dzīts, mednieks brauc atkal un atkal. Līdz viss izdodas. Un tas strādā.
Sākumā daži teica, ka viņi jau mežā trenējoties, bet, kad atklājās, ka pat stāvošā papīra mērķī nevar trāpīt, kur nu vēl skrejošā, runas apklusa. Tagad mūsu klubā nav neviena, kurš nespētu ja ne ar pirmo, tad ar otro reizi eksāmena normu sasniegt. Nevajag biedēt cilvēkus, tikai sarunāt, lai cilvēks reizi atbrauc un izšauj. Un tad ātri tiek vaļā no vecām patronām, noregulē tēmēkļus un, ja nepieciešams, apmeklē acu ārstu un nomaina brilles. Un to visu var paveikt šautuvē, jo eksperimentiem mežā nav vieta. Un arī pensionāri var atrast naudiņu patronām.
Ja nu tomēr kas gadās, mums ir suņi, kas spēj ievainoto medījumu sameklēt.
Ar gatavošanos pīļu medībām tas pats – pērn dīķi bija sausi. Pīlīšu nebija, bet svētkus gribas. Izvietojām šķīvīšu metamās mašīnas un māla pīļu, cik vēlies. Svētki gatavi un nav pa sausiem dīķiem jāmeklē pēdējā pīle,” stāsta Helmuts Ūselis.
Vilks aiziet gar ugunskuru
Medībās bieži vien gadās arī teju neticami vai ļoti neparasti piedzīvojumi. Kad esot bijis jaunāks un spraunāks, Helmutam vienu savainotu un sasāpinātu ruksi suns izdzina gandrīz virsū.
“Kuilim bija nelādzīgs viedoklis, bet varbūt arī ne. Speciāli kuilis mani nemeklēja, bet, skrienot man virsū, pagriezies tas nebūtu. Nācās steigšus apraut viņa skrējienu.
Vēl tālajos astoņdesmitajos gados mani piemānīja vilks. Man, jaunam medniekam, uzticēja vilku medībās vaktēt lielu izcirtumu – simt metru priekšā un pārsimt metru uz abām pusēm. Rokās bise. Masts garš, rit viena stunda, tad otra. Apģērbs kā jau tajos laikos, un jūtu, ka mitrums un vēsums sāk ņemt virsroku. Bet jāstāv. Kreisajā pusē pēkšņi sākās pamatīgs brīfings un veči vētraini kaut ko apspriež. Sakaru nekādu, man kļūst skumji. Devos pie pārējiem, taču māca nemiers. Mana pozīcija bija pie zaru kaudzes. Lai nodrošinātos, ka vilks te nenāks, kaudzi ar pamatīgām grūtībām aizdedzināju. Aizgāju pie večiem. Masts beidzās. Taču man atkal nemiers. Aizgāju līdz savai zaru čupai. Tā vēl mazliet kūpēja, taču metru desmit no mana ugunskura – lielas svaigas vilka pēdas. No masta ārā, protams! Pelēcis laikam bija vērojis manu darbošanos ar sērkociņiem un aiziešanu. Tad tas vairs nebija kavējies,” stāsta Helmuts Ūselis.
Kad alnis lamājas, sasaluši bebri un lietas, kas kaitina. Video blogs #104
👉 Abonē 9 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē e-izdevumu 9 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības marta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
