Pienācis rudens, un soctīklos sāk parādīties bildes ar noķertām butēm. Ir skaidrs, ka jau gadiem lolotā ideja par bušu copi ir jāpiepilda un jārealizē dzīvē. Tad nu ķeros klāt pie šīs idejas realizācijas. Pieņemu, ka es nebūt neesmu vienīgais, kam šāda doma nozib prātā, tad nu centīšos izklāstīt šo piedzīvojumu, padalīties, ar ko būtu jāsāk. Kāds inventārs nepieciešams, sistēmas, ēsma, ko likt uz āķa, un galu galā – ar ko rēķināties, esot jau jūras krastā.
Par inventāru
Sāksim ar pašu svarīgāko, kas mums ir nepieciešams, – makšķeres. Ņemot vērā, ka butēs dodos pirmo reizi, visu sāku no nulles. Protams, pirms doties uz veikalu iepirkties, palasīju internetā rakstus par butēm, kā ķer, uz ko, un mēģināju iegūt vismaz virspusēju informāciju. Tagad tāda iespēja būs arī jums. Var izvēlēties veikalos specializētus makšķerkātus un jūras spoles, bet pastāv iespēja arī izmantot jau jums esošos makšķerkātus. Var izmantot tautā zināmos fīderkātus, tikai jāņem vērā, ka tiem ir jābūt ar samēra lielu testu – noteikti no 150 līdz 200 gramiem. Jo sviniņi, ko liksim, būs 100 grami un vairāk. Ja jums ir kāts ar testu līdz 100 gramiem, pastāv ļoti liela varbūtība, ka pie iemetiena to salauzīsiet. Izmantot var arī parastās spoles, bet rēķināmies ar to, ka tās nav paredzētas sālsūdenim. Uztinot auklu uz spoles kasetes, tomēr kādas ūdens piles tiek pašā spolē un tās mehānismos, plus, protams, smiltis, kuras ir visur. Ja pēc copes jūrā kārtīgi neizmazgāsi spoles, tad pēc kāda laiciņa tās sāk švīkstēt, grūti griezties un vispār iziet no ierindas. Nevēloties riskēt ar jau esošo ekipējumu, es devos uz veikalu un iegādājos divus komplektus tieši jūrai un butēm. Šāds jūras komplekts ar makšķerkātu ar testu līdz 200–250 g maksā, sākot no 28 eiro, cik novēroju, meklējot dažādos veikalos. Es savā gadījumā izvēlējos mazliet dārgākus kātus un spoles. Viens makšķerkāts 4,2 metri un tests līdz 200 g man izmaksāja 31 eiro, un spole 28 eiro ar jau uztītu monofīlo auklu 0,4 mm un 180 m. Ir samērā ērti, ka spoles jau ir gatavas un nav jātērējas vēl auklai. Un atceramies svarīgu lietu: lai cope nebeigtos pie pirmā iemetiena, nepārslogojiet kātus ar smagākiem sviniem, it īpaši, ja mēs runājam par budžeta kātiem. Ja tests ir 200 g, tad šaubos, ka vajag likt smagāku sviniņu par 150 g. Ir redzēti daudzi salauzti kāti, un bieži vien tieši tādēļ, ka pārslogoti. Makšķerkāti un spoles ir, vajag tā saucamās sistēmas. Protams, ja jau esi piešāvies šim copes veidam jūrā, tad sistēmas var taisīt mājās, pats likt pērlītes pie āķiem un kombinēt, bet pašā iesākumā izmantoju veikalā nopērkamās gatavās sistēmas: viena sistēma ar trīs āķiem, pavadiņām, pērlītes un pret savērpējiem izmaksā no 1,50 līdz 2,50 eiro gabalā. Tiešām forša cena, izvēlos trīs veidus ar dažādām pērlītēm un no katra veida pa diviem. Lai, ja kāda sistēma strādā labāk par citu, tad abus kātus varu aprīkot ar vienādām sistēmām. Tad pēdējā lieta – sviniņš, lai iemetot tas viss turas jūras dzelmē. Sviniņu ir ļoti daudz un dažādi, bet, cik novēroju, liela daļa izmanto tādus kā piramīdas veida ar svaru no 90 g līdz pat visiem 200 g. Piramīdas sviniņam bonuss, ka var tālu iemest – labi lido, diezgan labi turas uz grunts. Sviniņu cenas vidēji no 1 līdz 2,50 eiro. Paņēmu dažādu svaru – 90 g, 100 g un 120 g, mazums, ja ir liela straume, lai turas uz grunts. Statīvus izmantoju ļoti vienkāršus – celtniecības veikalā nopērkamā pelēkā kanalizācijas caurule viena metra garumā, cena ap eiro gabalā. Cauruli iesprauž zemē, var mazliet slīpi vai vertikāli, un kātu liek iekšā. Tā instrumenti sarūpēti, kopā divi pilni komplekti ne no lētā gala man izmaksājuši gandrīz 150 eiro, bet ir arī lētāki, tur nu katram pašam jāskatās, kas patīk, nepatīk, grib tērēties vai negrib. Ir arī dārgāki komplekti, bet par tiem pat nerunāšu. Protams, pirmajā reizē var jau izmantot un pielāgot esošo copes ekipējumu, bet es jau nojautu, ka šī man nebūs pirmā un pēdējā došanās pēc butēm, tādēļ viss tam tika nopirkts.
Ēsmu dažādība
Tagad ķeramies klāt pie ēsmām, ko likt uz āķa. Variantu ir tiešām daudz un dažādi, es laikam gāju tādu standarta ceļu, plus piemetu klāt vienu odziņu, bet par to visu pēc kārtas. Devos uz Rīgas Centrāltirgu iepirkties, jo pastāv iespēja, ka tur lētāk, un lietas, ko tieši vajag, īsti netirgo standarta pārtikas veikalos. Uz copi devos kopā ar draugu un attiecīgi ēsmu pirku kā priekš diviem. Sāku ar garnelēm: vārītas netīrītas garneles – viens kilograms, svaigas reņģes – divi kilogrami, svaigas raudas – viens kilograms, un odziņa bija iepriekš ķerts zandarts un tika izmantota zandarta fileja. Protams, šim visam var vēl pievienot klāt svaigas tīģergarneles, brētliņas un gan jau vēl kaut ko. Man pirmajā reizē viss pa vienkāršo: garneles, reņģes, raudas un zandarts. Un tad kā kuram patīk: iepriekšējā dienā pirms došanās uz jūru var visas zivtiņas safilēt, sagriezt gabaliņos un uztaisīt divus veidus – parasti gabaliņi un gabaliņi, kuriem ir piespiesta klāt kāda ķiploka daiviņa, jo tautā runā, ka butei patīk ķiploka
aromāts. Mājās iepriekš šo uzdevumu nepaveicu, jo uz jūru devos caur Centrāltirgu un visu šo procesu veicu pie jūras, arī tā to var darīt.
Ērtību sīkumi
Ko ņemt līdzi pie jūras, arī līdz šim es nonācu. Rēķināmies ar to, ka visu dienu kājās nestāvēsim, vajag kur pasēdēt – ņemam līdzi saliekamo krēsliņu. Kur likt noķertās zivis – maisiņš vai spainītis. Protams, nazīši un obligāti garās standziņas. Kāpēc garās – pie pašas copes aprakstīšu. Mēs arī ņēmām līdzi galdiņu, lai ērtāk būtu darboties. Zemē iespraužamos kātu statīvus, lai būtu kur nolikt kātus, kad liek ēsmas uz āķa, bet to katrs sev individuāli aprīko, kā labāk tīk. Vēl ļoti svarīga lieta ir silts apģērbs, pat neskatoties uz laika prognozi: ja būs par siltu vai pat karsti, vieglāk būs novilkt nost, nekā brīdī, kad ir auksti, nav ko uzvilkt. Jūra ir mainīga. Ņemam līdzi lietus mēteli, vienalga, kādu – plēves, drēbes, galvenais, ka nelaiž cauri ūdeni. Ja uznāk lietus uz stundu vai divām, izmirksiet cauri, un būs jādodas mājās. Ja vēl ir braukts pāris stundu, tad būs ļoti žēl, ka viss tā izjūk. Tāpēc atceramies par drēbēm un lietus drēbēm. Man pašam līdzi bija samērā labs un silts dalītais kombinezons, kā arī rezerves drēbes – otra jaka, džemperi, zābaki, zeķes, krekli. Jābūt gatavam, ka mēro tālu ceļu, un labāk ar rezervi
līdzi, lai pēkšņi cope neaprautos. Protams, termoss ar kafiju vai tēju, maizītes, bulciņas, končas, tikai tad paņemam līdzi kādu maisiņu miskastei, jo pie jūras nevajadzētu atstāt atkritumus, tas pats par izsmēķiem. Runā, ka jūra to atcerēsies un nākamreiz butes neķersies.
Beidzot starts
Laižam butēs! 8. oktobris, piektdienas rīts. Sakrāmēju mantas mašīnā, iebraucu Centrāltirgū pēc ēsmām, tad vēl pakaļ draugam, kurš arī nolēmis pirmo reizi doties butēs, un dodamies ceļā. Arī es pirms tam domāju, uz kurieni braukt. Iespēju daudz – no Kolkas līdz pat Liepājai, ja ļoti grib, kaut līdz Lietuvai. Mazliet papētīju tādas populārās vietas internetā – Kolka, Miķeļtornis jeb Miķeļbāka, Lūžņa, Ovīši, Ventspils, Užava, Jūrkalne, Pāvilosta, Liepāja. Es domāju, ka tikai dažas esmu minējis, uz butēm var doties gar visu atklātās jūras piekrasti. Var mēģināt arī līcī, bet tur butes mazāk pulcējas. Iztiekam bez eksperimentiem un nolemjam, ka sāksim copi Miķeļtornī jeb Miķeļbākā. Ceļš aptuveni trīs stundas no Rīgas. Esam klāt, pēc navigācijas atrodam it kā tuvāko vietu, kur var piebraukt pie jūras. Atbraucam, dzirdam jūras šalkoņu, pārģērbjamies, atveram mašīnas bagāžnieku un saprotam, ka mums tās līdzpaņemtās iedzīves ir par daudz: maisi, mantas, spaiņi, lieli krēsli. Nav gluži tā, ka var piebraukt pie pašas jūras 10 metru attālumā. Kādi 300 metri tomēr tas viss ir jānes. Nākamreiz domāsim, kā visu kompaktāk salikt somās un optimizēt, lai nav pāris reizes viss jānes līdz jūrai un pietiek ar vienu piegājienu. Paiet kāds brītiņš, un esam jau jūras krastā.
Tālumā redzēju kādu makšķernieku, bet pašā Miķeļbākā neviena. Tikai pēc tam sapratām, kāpēc esam tur vienīgie. Sagriežam zivju filejiņas, sagatavojam zivīm zaceni, un aiziet. Saspraužam caurules smiltīs, saliekam ēsmas, uzliekam lielākos svingiņus, un aiziet, metam, cik nu tālu var iemest. Nepaiet ne minūte, aukla nostiepjas, un sviniņš tiek nonests tuvāk krastam. Jāvelk ārā. Pats jau pa krastu tuvāk eju pie svina, lai mazāk jāvelk uz savu pusi. Kad jau izvelku ārā, ieraugu, ka visa sistēma ir vienos matos jeb zālēs, un tad es saprotu, par ko daudzi runā, raksta. Skatoties pēc vēja virzieniem, straumēm jūrā, ir vietas, kur pie krasta sanes zāles, mēģināt tur copēt var, tikai jāapbruņojas ar milzīgu pacietību jeb tik ilgi, kamēr nervi tur visu laiku ņemt zāli nost no auklas. Vēl ir variants vilkt brienamos zābakus, tad iet jūrā un mest jau aiz otrā sēkļa, kur zāles mazāk. Man brienamo zābaku nebija līdzi, kājās bija parastie gumijnieki. Mēģinu tikt pāri pirmajai peļķei, jo aiz tās ir pagarš seklums. Mēģinājums ir labs, tikai nedomāju, ka būs tāds dziļums pie paša krasta, un sanāk piesmelt gumijniekus. Labi, ka ir citi zābaki un zeķes līdzi, aizeju uz mašīnu pārģērbties. Atnāku atpakaļ uz krastu, un sākas lietus. Pazūd viss copes prieks – lietus, vējš un vēl tā zāle. Parunāju ar pārinieku, un nolemjam, ka jāmaina vieta un jāpārbrauc. Rodas jautājums, uz kurieni. Šeit laikam ir tā māksla pētīt vēja prognozes, internetā var atrast arī jūras straumes karti, paisumu–bēgumu. Arī iepriekšējā pieredze, ka ir būts dažādās vietās un jau zini aptuveni, kas, kur, kā. Mēs tā kā pirmo reizi, esam bez iepriekšējām zināšanām un sākam to visu pētīt jau uz vietas. Sastiepjam visu uz mašīnu un domājam, kur doties tālāk. Pulkstenis jau rāda ap trijiem vai četriem dienā, mums bija plāns, minimums, uz vienu nakti palikt, un nu jāsaprot, kurp doties, kamēr vēl gaišs.
Iekšējās balss nosacītais triumfs
Nolemjam, ka dosimies uz Jūrkalni. Izbraucot cauri Ventspilij, atceros, ka ir arī Užava, un tad nostrādā tāda kā iekšējā balss, kas saka priekšā, ka jādodas uz Užavu. Tā arī nolemju darīt, un ap pieciem jau esam Užavā. Ar mašīnu sanāk pat piebraukt tuvāk jūrai nekā Miķeļbākā. Aizejam līdz jūras krastam un redzam, ka būsim uzminējuši, – tur jau ir vairāki copmaņi. Pieeju pie viena onkulīša apjautāties, kā klājas, vai ir zāles, kā butes ķeras. Viņš izrādās ļoti laipns, visu uzreiz pastāsta – butes esot, nav jāmet tālu, tikai kādi 15 metri no krasta, un lai tik mēs mēģinām. Sacīts, darīts, iekārtojamies krastā. Uz āķiem lieku dažādas ēsmas, uz viena garneles gabaliņu plus klāt reņģes filejas gabaliņš, uz cita āķīša tikai raudas gabaliņš, uz cita – zandarta filejas gabaliņš, arī miksējot raudu ar reņģi, garneles gabaliņu ar zandartu. Domāju, ka ar liekamo uz āķa var izpausties, un tad jau tikai skatās, uz ko labāk ķeras. Iemetu ūdenī un gaidu. Cik ilgi jāgaida, grūti pateikt, bet laikam tāds standarts būtu 15 minūtes, un velk ārā vai arī skatās, kas notiek ar makšķeres kāta galu – spicīti. Ja tur redz, ka kaut kas ir pieķēries, tad velk ātrāk ārā. Un, jā, ir, pirmais metiens, paiet kādas piecas minūtes, un redzu, ka kātam gals sāk raustīties. Pieceļos, pieeju pie paša kāta, kas stāv vertikāli ar nostieptu auklu, un redzu, ka tiešām būs kaut kas galā. Visu daru bez nekādiem piecirtieniem, ja būs, tad būs, un ir. Izvelku, un manā pirmā bute ir krastā, samērā liela – ap 30 cm gara. Āķi ierijusi nu ļoti dziļi, tad ņemam garās standziņas un mēģinām āķi dabūt ārā, grūti, tad ņemam nazīti un veicam iegriezumu, lai visu vieglāk izdarīt. Sākumā ir tāda maza ņemšanās, bet, kad piešaujas, viss notiek ātri un raiti. Līdz ar tumsas iestāšanos jau esmu kādas trīs noķēris. Cik novēroju, blakus esošie makšķernieki arī ik pa brīdim kaut ko izvelk. Process notiek. Prieks, ka ir atbraukts. Iestājas tumsa, un notiek negaidītais: jūra mazliet atkāpjas, un butes kļūst neaktīvas, iespējams, daļa aiziet dziļumā. Jau iestājusies tumsa, kātu galos saliekam spīgulīšus un turpinām baudīt nakti. Ik pa brīdim izvelkam makšķeres, gan pa tukšo, gan ar kādu buti galā uz āķa. Mazliet tuvāk uz rītu ar draugu maiņās aizejam uz mašīnu pāris stundas nosnausties. Neiesaku nevienam atstāt jūras krastā savus copes rīkus bez pieskatīšanas, jo ir gana dzirdēts, ka, kamēr mašīnā guli, kāds tavus rīkus aizstiepj uz mājām. Būsim uzmanīgi un piesardzīgi! Protams, neaizmirstam, tumsā vajag kādu lukturi, cik ir mēģināts, tad visērtākie ir uz galvas liekamie lukturīši, ļoti ērti un parocīgi. Sestdienas rīts pienāk ātri, kļūst gaišs, un turpinām jau darboties pa gaismu. Mēs darbojamies, bet butes joprojām ir ar muti ciet vai vienkārši nav starp pirmo un otro sēkli. Stundā varbūt viena, bet tas skaitās nu ļoti švaki. Spainītis ar butēm nu ļoti gausi pildās, bet mierinājums, ka esam pirmo reizi un ne pa nullēm, tomēr kāda ir noķerta. Pasēžam līdz kādiem vieniem dienā un sākam domāt, ka varbūt jādodas meklēt to buti. Nolemjam, ka aizbrauksim līdz Jūrkalnei. Sacīts, darīts, un esam Jūrkalnē. Neesam vēl iemetuši makšķeres, kad jau cilvēki, kuri ir atbraukuši atpūsties un pastaigāties, jau nāk mums klāt jautāt, kā ķeras, pētīt rīkus un rādīt bērniem, kā izskatās butes, jo spainītis ar tām mums ir līdzi. Tā ir tāda forša sajūta, ka cilvēki nāk klāt, apjautājas, pafotografē, protams, kad sāk uzdot specifiskos jautājumus, ir jāpasmaida un jāatzīst, ka mēs paši pirmo reizi ko tādu darām. Bet tas dod papildu pozitīvas emocijas. Iemetam un skatāmies, kas būs. Neesam vienīgie copmaņi, bet situācija kā Miķeļbākā – ļoti daudz zāles un straume. Kādu brītiņu pacīnāmies ar zālēm un sākam domāt, ko darīt tālāk. Izlemjam, ka laižam atpakaļ uz Užavu, tur vismaz nebija zāļu un ik pa brīdim kāda bute arī pieteicās. Aizbraucam atpakaļ uz Užavu, izkrāmējamies un turpinām, nu jau mēs tur esam vienīgie, kaut gan, kad braucām no turienes prom, bija viena kompānija, kas tieši atbrauca. Sametam ūdenī ēsmas un turpinām atpūsties. Paiet kāda stunda, un debesis nomācas, sākas mazs smidzeklis, kļūst mazliet drēgni, un vakars jau arī vairs nav tālu. Skatāmies laika prognozi, ka sola lietu, aptuveni četru stundu garu. Tad nu ir jāizlemj, paliekam uz otru nakti, neskatoties uz lietu, vai tomēr pirmajā reizē netrakojam. Esam veiksmīgi butes saķēruši apmēram 20 gabalu, kas pirmajā reizē pat liekas ļoti labi, un vai vajag sevi mocīt vēl otro nakti. Nolemjam, ka dosimies atpakaļ uz Rīgu. Velkot pēdējo makšķeri ārā, ir arī pēdējā smukā bute galā. Pozitīvs copes noslēgums. Stūrējot jau atpakaļ uz Rīgu, smaids ir līdz ausīm. Milzīgs gandarījums, ka saņēmos un devos pēc butēm, pat esot bez pieredzes un zināšanām. Galvā arī salikās tāds kā kopsaucējs. Vai vajadzēja pirkt visu ekipējumu, domāju, ka varēja pirmajā reizē iztikt ar to, kas jau bija. Bet nopirkts ir, braukšu vēl, un noderēs. Vai vajag vēl kaut kādas ēsmas – liekas, ka ne, bet eksperimentēt var un vajag. Šoreiz nostrādāja pilnīgi viss, pat zandarta fileja. Pateikt, kas butēm garšoja visvairāk, nevarēšu, jo tika noķertas uz visu. Vai vajag kļūt par dabas jeb laikapstākļu pētnieku – mazliet jā, bet nevajag aizmirst, ka jūra ir mainīga, viss mainās pa stundām, un var sanākt tā, ka, izbraucot cauri pusei Latvijas, var aizbraukt uz vietu, kur nekas nesanāk, un nākas pārbraukt, un pat ne vienu reizi vien. Bet vietu ir daudz, un kas meklē, tas noteikti atrod. Vai var braukt ar ģimeni – jā, protams, vairākas tādas ģimenes satikām, ar bērniem, suņiem, līdzpaņemtiem griliem. Tā ir fantastiska atpūta visai ģimenei, ja, protams, laikapstākļi atļauj. Vai es braukšu vēl – jā, noteikti. Tagad došanos uz jūru pēc butēm es ievietoju rudens darāmo lietu sarakstā un jau tagad plānoju nākamo nedēļas nogali pie jūras, jo runā, ka, paliekot vēsākam laikam, butes ķeras aktīvāk. Vai ķert butes nozīmē vienkārši sēdēt jūras krastā – gan jā, gan nē. Tas tomēr ir samērā aktīvs pasākums, sākot ar pārbraukšanām un vietas meklēšanu un beidzot ar to, ka ir aktīvi jāstrādā arī pašā krastā, ik pa 15 minūtēm vilkt ārā, mainīt ēsmas, pārmest. Kustēties vajag un nav garlaicīgi. Iesaku visiem pamēģināt un, galvenais, nebaidīties no kaut kā jauna. Šis makšķerēšanas veids ir samērā vienkāršs un pa spēkam jebkuram.
Ne asakas, pilnu spaini ar butēm, un līdz nākamajai reizei pie ūdens!
Lasi un abonē žurnālu Lielais loms šeit!
