Vēl pagājušā gadsimta otrajā pusē stirnu piebarošana bija neatņemama medību saimniecības sastāvdaļa. Daudzi mednieki vasarās pļāva sienu, gatavoja lapu un zaru slotiņas, ierīkoja barības lauciņus un rūpējās par ziemas barības rezervēm. Tas bija pašsaprotams darbs, jo bargas ziemas ar ilgstošu salu un dziļu sniegu nebija retums, un bez cilvēka palīdzības stirnām izdzīvot bija ievērojami grūtāk.
Laikam ejot, situācija mainījās. Ziemas kļuva īsākas un maigākas, dziļa sniega periods daudzviet saruka līdz dažām nedēļām vai pat dienām. Līdz ar to daudzos medību kolektīvos pakāpeniski izzuda arī tradīcija gatavot ziemas barības krājumus. Arvien biežāk valdīja pārliecība, ka Latvijas klimata apstākļos stirnas spēj veiksmīgi pārziemot, izmantojot dabiskos barības resursus.
Tomēr aizvadītā ziema atgādināja, ka daba joprojām spēj sagādāt pārsteigumus. Ilgstošs sals un dziļa sniega sega daudzviet būtiski apgrūtināja dzīvnieku piekļuvi ierastajai barībai. Šādi apstākļi liek no jauna uzdot jautājumu – vai neesam pārāk ātri atteikušies no zināšanām un prasmēm, kas gadu desmitiem palīdzēja uzturēt stirnu populāciju sarežģītos apstākļos?
Stirna ir viena no nozīmīgākajām medījamo dzīvnieku sugām Latvijā, tāpēc diskusija par piebarošanu nav stāsts par pagātnes tradīcijām vien. Tā ir saruna par to, cik gatavi esam palīdzēt dzīvniekiem periodos, kad dabiskie apstākļi kļūst īpaši nelabvēlīgi, un kādus secinājumus spējam izdarīt pēc ziemām, kas atgādina – bargais sniegs un sals Latvijā vēl nav kļuvuši par pagātni.
Vai ar piebarošanu vien pietiek?
Runājot par stirnu piebarošanu, kvalitatīvu ziemas barības rezervju sagatavošanu un pārdomātu medību saimniecību, arvien biežāk izskan jautājums par plēsēju ietekmi. Daļa mednieku uzskata, ka atsevišķās teritorijās vilku spiediens ir sasniedzis tādu līmeni, ka par tradicionālu stirnu un īpaši selektīvu buku saimniecību vairs ir grūti runāt.
Ja medību saimniecības mērķis ir uzturēt stabilu populāciju, veidot kvalitatīvu vecuma un dzimuma struktūru un veikt pārdomātu trofeju atlasi, tam nepieciešams pietiekams dzīvnieku skaits. Taču mednieki norāda, ka vietām vilku klātbūtne ir kļuvusi tik izteikta, ka plānot saimniecību pēc līdzšinējiem principiem vairs nav iespējams. Šādos apstākļos diskusijas par piebarošanu, selektīvajām medībām un trofeju kvalitāti zaudē savu nozīmi, jo galvenais jautājums kļūst par pašas stirnu populācijas saglabāšanu.
Mednieku vidū nereti izskan viedoklis, ka diskusija par stirnu piebarošanu un medību saimniecību nav atdalāma no diskusijas par plēsēju populācijām. Jo kvalitatīvāk tiek apsaimniekota barības bāze un uzlaboti dzīves apstākļi stirnām, jo svarīgāk kļūst saprast, kādu ietekmi uz šiem centieniem atstāj vilku skaits un to izplatība. Tāpēc, runājot par stirnu saimniecību, arvien biežāk tiek uzdots jautājums, vai atsevišķos reģionos galvenais izaicinājums joprojām ir ziemas barības pieejamība vai tomēr pieaugošais plēsēju spiediens.
Kad gatavot barību?
Par stirnu piebarošanu visbiežāk sāk domāt līdz ar pirmo sniegu, tomēr patiesībā tās pamati tiek ielikti jau vasarā. Tieši šajā laikā tiek sagatavotas ziemas barības rezerves – siens, lapu un zaru slotiņas, kā arī uzturēti barības lauciņi. Bargās ziemās, kad dziļš sniegs nosedz brūklenājus, mellenājus, viršus un citus dabiskos barības avotus, iepriekš sagatavotajai barībai var būt izšķiroša nozīme.
Siena sagatavošana. Pļaušanu ieteicams sākt laikā, kad dominējošā zāles suga sāk ziedēt vai jau zied. Laikus nopļautam sienam ir būtiski augstāka uzturvērtība nekā pāraugušai zālei.
Vairāk lasi žurnāla Medības Jūlija numurā!
Lai nebūtu sūdi ventilatorā! Tehnoloģiju lielie noslēpumi! “Šauj garām!” #343 epizode
👉 Abonē 5 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 5 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūlija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
< />
