Ar pārsteidzošu piedzīvojumu savā Facebook kontā dalījusies Jana Magone no Kalsnavas. Sieviete raksta: “Guten Morgen manā dārzā! Es jums saku, sāciet rītu, atverot acis pie loga. Es sākumā uztvēru šo kā ēnu. Novērsos, tomēr, nē, kas tas bija? Skatos otrreiz. Aļņu mamma ar bebi manā dārzā mierīgi čillo, bebis gremo manā dārzā tikko svaigi nograuztās plūmju atvases. Es baidos izkustēties, bet tomēr zibensātrumā nesos pēc telefona, lai šos retos mirkļus nofotografētu. Alnis ir manīts manas sētas tuvumā, pie dīķa, piemēram, bet tā, ka pagalmā.., vēl nekad. Un turklāt divi! Pēc kāda laika aļņa mamma izlemj iet pastaigāties un ir prom – mežā. Mēs ar sīko paliekam. Es tomēr neticu, ka viņa ir pavisam prom. Un tā arī ir. Pēc kāda laiciņa mamma, apmetusi elegantu loku ap veco kūti, atgriežas un kā kuģis nopeld gar manu logu. Mēs ar Hugo pie loga pilnīgi sastinguši. Nez, ko Hugo padomāja, par govīm viņš nav īpaši priecīgs. Pēc kāda laiciņa alņa mamma, pārbaudījusi, ka viss kārtībā, devās atkārtotā pastaigā.
Pēc ilgākas gulšņāšanas bebis beidzot piecēlās un sāka mieloties ar vecā ķirša jaunajiem dzinumiem. Gāju skatīties. Kamēr uzvelku zābIkus un fufaiku, izeju ārā – bebja nav. Skatos, skatos… izrādās, aiz lielās plūmes viņš arī uz mani skatās…
Tad panesās bēgt. Lec pāri sniega krāvumiem, ko traktors sanesis un … tālāk viņu neredzu. Eju skatīties, bet zinu, cik tas ir bīstami, ja aļņa mamma mani no kāda skatu punkta vēro, skries aizstāvēt savu viesu namā pamesto bērnu. Eju, bezmaz vai lienu pa sniegu… Ieraugu bebi. Tas guļ sniegā, sapinies elektriskā gana drātīs. Johaidī. Jāglābj, bet man drusku bail. Labi, glābšu. No attāluma bebis mani vēro ar stāvus saslietām ausīm… aha, interesējas par mani. Eju tuvāk, ausis pieglauž. Skaidrs signāls – nenāc man klāt. Aber, kā lai izglābj? Eju tik tuvāk un šis neko man vairs nesaka, tikai ausis pieglaudis. Kāja smaga un milzonīga. Šis guļ kā plācenis. Izvilku drāti, izritināju visu to, kas bija aptinies ap viņa kāju, bet bailes man lielas. Ja aļņu mamma nāks man virsū, tad īsti nav, kur sprukt, sniegs ļoti dziļš. Līdz mājai apmēram 50 metri. Tomēr viss beidzās laimīgi. Bebis atbrīvots un nu jau pie maniem horizontiem nav manāms.”
Medības + pielikumi!
