Droši vien siltajā gadalaikā ne vienmēr tiekat pie zandartu loma, un ziemā tas ir vēl grūtāk, jo šajā laikā ūdens iemītnieces ir vēl mazāk aktīvas. Turklāt ļoti maz ir redzami orientieri, pēc kuriem meklēt šīs izcilās asaru dzimtas zivis. Makšķerniekam jābūt teicami saga-tavotam inventāram, labi jāpārzina ūdenskrātuve un zivs raksturs, kā arī jābūt labi attīstītai intuīcijai.
Intereses dzīts, jautāju kādam vecam ihtiologam, kurš zivis pētījis vēl pirmajos Ulmaņlaikos. Viņš teica, ka zandarts ziemā uzņem tikai trīs procentus no savas gada normas, savukārt pavasarī – 60 procentus, vasarā – 15 procentus, bet rudenī tikai 22 procentus, tāpēc nav nekāds brīnums, ka ziemas makšķernieku lomos zandarti trāpās visnotaļ reti.
Par zandartu bļitkošanu ziemā
Šajā laika posmā zivis ir mazāk aktīvas nekā siltajā laikā. Parasti zandartus piekrāpt cenšos, slaidu žibulīti paceļot par 30–40 cm no gultnes, tad ieturu pauzīti – piecas sekundes, tad atkal ātri atlaižu apmēram 5 cm no gultnes, un atkal pauze, tikai jau nedaudz garāka – desmit sekundes. Šāda mānekļa spēle pievērš zandartu uzmanību, bet vienmuļās kustības rosina apetīti. Ātras un pārlieku raustītas kustības zandartu tikai atbai-da, jo, kā jau minēju, ziemā zandarts ir par slinku, lai strauji peldētu pēc barības.
Daži makšķernieki uzskata, ka pauzes ir veltīgas, bet nereti zivs kampiens seko tieši tajā brīdī, kad žibulis nomierinās. Atmiņā palicis kāds copes izbrauciens, kad trīs zandarti pieteicās tieši pauzēšanas brīdī.
Droši vien nācies ievērot, ka, bļitkojot raudas vai kādas citas mazvērtīgas zivis, pēkšņi cope norimst pilnībā, tas nozīmē, ka tuvumā parādījusies kāda plēsīga zivs.
Šajā gadījumā nekavējoties jāmaina māneklis vai mazmakšķerīte, uz kuras kaujas gatavībā piesiets žibulis. Pilnīgi iespējams, ka pēc dažām minūtēm būs ilgi gaidītā cīņa.
Parasti, kad dodos tikai plēsoņu meklējumos, pie viena āliņģa žibulēju ne ilgāk par desmit minūtēm. Ja zandarts ir, tad tas ir pietiekams laiks, lai tas apliecinātu savu klātbūtni. Ja copes nav, tad vienkārši jāpāriet uz citu āliņģi. Pieredze liecina, ka vairāku āliņģu ie-priekšēja sagatavošana bieži vien nedod vēlamo rezultātu, īpaši ne pārlieku dziļās vietās, jo zandartu laikam biedē nepierastā gaisma. Labāk doties dažus desmitus metru tālāk un gatavot jaunu āliņģi, bet pie tukšā atgriezties pēc kādas pusstundas, ne agrāk.
Par pašu copi
Ziemā zandartu cope krasi atšķiras no vasaras copes, tā nav tik pārliecinoša, dažkārt aukla vienkārši ir kļuvusi smagāka, it kā kāds auklas galā būtu iesējis svina gabalu. Tad nekavējoties vajag asi piecirst, kaut nedaudz nokavēts vai slikts piecirtiens var zivi neaizķert, jo zandartam ir ļoti kaulaina mute, kurā ir grūti iecirst āķi. Ir bijuši gadījumi, kad zandarts, jau pievilkts pie āliņģa, vienkārši atpleš muti un aizpeld. Lai kas arī neatgadītos, vienmēr ir jābūt sagatavotai sniega kaudzītei, ar ko apbērt āliņģi, tas ir jādara tādēļ, lai zandarts mazāk bītos un mierīgāk tuvotos makšķerniekam. Tas varbūt ir viens no tiem iemesliem, kāpēc uz pirmā ledus makšķernieku lomos zandartu ir tik maz vai nav vispār. Tie visu redz un nepazīstamiem siluetiem netuvojas.
Vēl noteikti gribētu ieteikt makšķerniekiem iegaumēt dziļumu, kādā zandarts pieteicies, tas noderēs pat dienās, kad zivīm ir īpaši laba ēstgriba (tādu dienu gan nav daudz), jo zandarti nav tās zivis, kas tālu aizklīst no savas apmešanās vietas. Tāpat ir vērts atgriezties atpakaļ savos iepriekšējos āliņģos, jo tieši tajos var sekot zandarta cope.
Makšķerēšanā sīkumu nav, piemēram, žibuli pie auklas ieteicams pievienot ar griezulīša palīdzību, jo nereti, gan mānekli nolaižot, gan to paceļot, tas griežas ap savu asi, bet tas savukārt ļoti nepatīk zivīm. Esmu dzirdējis pat tādu sistēmu, kam ir dots nosaukums “Gredzens gredzenā”. Visa pamatā ir divi gredzeni, kas savā starpā salodēti kopā. Līdz ar to uzlabojas mānekļa spēle, jo aukla ūdenī ir daudz brīvāka.
Noteikti par mānekļa spēli ir jāpārliecinās jau mājās, lai, laižot to darbā, varētu variēt ar to jau copē.
Visus savus eksperimentus izdaru vannā un uz pirmā ledus, kad ir laba redzamība. Nedrīkst paļauties tikai uz to, kā māneklis strādāja vannā, jo dabiskos ūdeņos mainās blīvums, temperatūra, dziļums un augstums, no kāda nolaiž žibuli. Tas viss nav mazsvarīgi.
Kādi tad ir īstie zandartu žibuļi?
Tas ir jautājums, ko bieži vien uzdod nepieredzējuši makšķernieki. Galvenā atšķirība ir tā, ka zandartu žibuļi ir slaidi un samērā gari.
Zandarti, un līdz ar to arī es, priekšroku dodam matētiem mānekļiem. Hromēti un niķelēti mānekļi, turklāt vēl pulēti, zandartus dara uzmanīgus vai pat liek tiem bēgt prom. Darbo-joties ar ļoti spīdīgiem mānekļiem, rodas iespaids, ka ūdenī vispār nav nevienas dzīvas radībiņas, izņemot zirgzobu asarīšus.
Auklu izmanto parasto monofilo 0,25 mm diametrā. Resnāku neliek, arī pīto neizmanto, jo tad žibulis zaudē savu spēli, nav jau arī vajadzības. Parasti trāpās zandarti līdz 1,5 kg, lielie zandarti gadās tikai ļoti retos izbraucienos. Pārlapojot pērnā gada copmaņa dienasgrāmatu, noķerti tikai divi zandarti, kuru svars pārsniedza 1,7 kg. Toties 12 gabali bija ap 1,3 kg. Ar pērnā gada rezultātu varu būt apmierināts, bet varbūt tas ir pat teicams, jo zivis taču tagad ir stipri vien gudrākas, bet varbūt to vispār vairs nav tādā daudzumā.
Atceries!
– Zandartu atbaida ātras un pārlieku raustītas kustības
– Nokavēts vai slikts piecirtiens var zivi neaizķert, jo zandartam ir ļoti kaulaina mute, kurā ir grūti iecirst āķi
– Zandartu žibuļi ir slaidi un samērā gari
– Žibuli pie auklas ieteicams pievienot ar griezulīša palīdzību
– Priekšroka dodama matētiem mānekļiem
– Auklu izmanto 0,25 mm parasto monofilo
Raivo Āķītis
Avots: portāls www.lielaisloms.eu
Kad mednieki dodas makšķerēt. Ķeram asarus
Abonē komplektā! Žurnāls “Medības” + žurnāls “Lielais loms”
