Vai jūs zināt, kāds ir populārākais TV raidījums? Nē, tas diemžēl nav par makšķerēšanu. Reitingi rāda, ka popularitātes topā pastāvīgi atrodas raidījums Superbingo. Simt tūkstoši mūsu līdzpilsoņu aizrautīgi seko līdzi ekrānā notiekošajam cerībā beidzot izcelt savu mūža laimestu. Daži izvēlas skaitļus, kā saka, uz dullo, citi ir izveidojuši savu īpašo laimes formulu, kas, iespējams, tuvākā vai tālākā nākotnē tiem varētu nest kāroto lielo naudas žūksni. Vēl pāris vārdi par veiksmi naudas lietās. Izredzes kļūt par miljonāru, vinnējot loterijā, protams, pastāv. Slavenais finansists Roberts Kijosaki raksta, ka tās ir 1:10 miljoniem. Vislielākās izredzes kļūt par miljonāru ir, uzsākot savu uzņēmējdarbību – 1:1000. Labi gan, ka makšķerēšanā tikt pie lielā loma izredzes ir lielākas. Tāpēc kļūsim uzņēmīgāki un papētīsim, vai un kā tās var izskaitļot.
Pēdējos desmit gadus veicu regulārus pierakstus par makšķerēšanā pieredzēto, jo, tos ik pa laikam pārcilājot, ataust atmiņā iepriekšējo gadu veiksmes formulas vai Oblomova hronikas. Šo informāciju var izmantot, izvēloties rītdienas makšķerēšanas vietas un rīkus, kā arī izdarīt dažus tālejošākus secinājumus.
Gan jau būsiet ievērojuši dažādos makšķernieku izdevumos publicētos copes un necopes dienu kalendārus. Salīdzinot tos savā starpā, gan rodas iespaids, ka to izstrādātāji dzīvo ja nu ne gluži uz dažādām planētām, tad pie dažādām ūdenstilpēm jau nu pilnīgi noteikti. Izskatās, ka noteicošais faktors to sastādīšanā ir Mēness fāzes ietekme uz zivs apetīti, bet, kaut arī Mēness fāzes mums visiem ir vienādas, kalendāri tik un tā krietni vien atšķiras viens no otra. Diez vai būtu prātīgi, balstoties tikai uz tiem, pieņemt lēmumu braukt uz copi vai palikt mājās.
Mēness ietekme
Viss būtu vienkārši, ja vien copes kalendāru varētu izskaitļot, pamatojoties uz Mēness fāzēm. Diemžēl tas tā nav. Visvairāk apspriestā tēma šajā sakarā ir pilnmēness pretrunīgā ietekme uz zivīm (kā arī uz dažiem ne tik līdzsvarotiem mūsu līdzpilsoņiem, nedod Dievs, pat priekšniekiem). Pieredze rāda, ka pilnmēness dienās bieži vien ir bijusi tik tiešām lieliska vakara cope. Leiputrija turpinājās līdz pat brīdim, kad norietēja saule un skaidrajās debesīs pacēlās pilnmēness. Iestājās pilnīga un absolūta necope.
Reiz pilnmēnesī bija arī pavisam citāds gadījums. Ar domu par vēdzelēm novembra vidū ar draugu ieplānojām braucienu uz Ventu pie Skrundas. Nesen bija uzsnidzis un tad strauji nokusis pirmais ziemas sniega blāķis, bet mēs negaidījām, ka tas būs nesis tik katastrofālu ūdens līmeņa celšanos un saduļķošanos. Skatoties no tilta lejup, kādu brīdi apsvērām domu par braukšanu mājup, nemaz neuzsākot tārpa mērcēšanu kakao krāsas straumē, tomēr pēc īsa brīža azarts ņēma virsroku, un pēc stundu ilgiem meklējumiem izdevās atrast atstraumi, kurā bija izredzes noenkurot gruntenes atsvaru.
Pirmais zvana džinkstiens atskanēja gaišā dienas laikā jau pāris minūtes pēc iemetiena, un kilogramīga vēdzele lika mums saprast, ka viss nemaz nav tik slikti. Ar nelieliem intervāliem tai sekoja vēl divas kilo līdz pusotra vērtē, un vakars jau bija izvērties pat labāks, nekā gaidījām. Tad iestājās tumsa, noskaidrojās debesis un uzlēca pilnmēness. Es jau paspēju iedomāties, ka tas nav uz labu un mūsu veiksmes mērs šodien ir cauri, kad atskanēja vēl viens, ļoti apņēmīgs gruntenes zvana džinkstiens. Piecērtot zivs nemaz nešķita tik ļoti liela. Slinki gāzelējoties, tā lēnām sekoja manis norādītajā virzienā – uz uztveramo tīkliņu. Tikai pie krasta mēs sapratām, ka tīkliņa izmērs diemžēl īsti neatbilst vēdzeles kalibram. Draugs ar mazo ķeseli kādu brīdi smalstīja ūdeni ap zivi, vienlaikus mēģinot kaut ko saskatīt trūcīgajā mēnessgaismā un nesabiedēt zivi, iespīdinot tai acīs pārāk spilgtu luktura staru, paturot prātā upes krasta mālu slideno, nodevīgo dabu, kuras dēļ ne viens vien makšķernieks nokļuvis daudz tuvāk zivīm nekā sākumā vēlējies. Pēc kāda brīža šie pūliņi tiešām vainagojās ar panākumiem un krastā tika izcelta 3,5 kg smagā vēdzeļu skaistule. Vēders tai bija jau pieslānīts ar sīkajām zivtelēm, bet apetīte bija tik liela, ka zivs nespēja atteikties no vēl viena naktstārpa.
Atkārtošos, ka tas viss bija skaidrā pilnmēness naktī, kad vēdzelēm it kā jau nevajadzētu ķerties. Te gan jāpiebilst, ka ūdens bija tik duļķains, ka zivīm ne visai tīkamā mēnessgaisma ūdenī iespīdēja labi ja pārdesmit centimetru dziļumā. Uz grunts bija tumšs kā nēģera kabatā.
Laikam jau zivju apetīti negatīvi ietekmē ne tik daudz kāds mistisks pilnmēness pievilkšanas spēks, kā neparastais tā radītais apgaismojums.
Tāpat makšķernieki bieži saka, ka necopē, kad divas saules debesīs, t.i., vienlaikus Saule un Mēness. Tik tiešām, šādas dienas arī man parasti nav bijušas tās veiksmīgākās. Te gan vajadzētu noprecizēt – divas saules debesīs, kad mēs tās redzam. Ja Saule un Mēness ir aiz mākoņiem un turklāt makšķerniekiem talkā nāk vecais labais draugs – dienvidrietumu vējš, manuprāt, zivis sauļu skaitīšanu pārtrauc un sāk meklēt, ko uzkost.
Laika apstākļi
Ir pieredzējuši makšķernieki, kuri no rīta apostīs gaisu, pavēros koku galotnes un ar 90% precizitāti prognozēs šodienas zivju apetītes intensitāti. Uz to ir jātiecas, bet līdz tam var nonākt soli pa solim, ņemot vērā savu un copesbiedru pieredzi. Ja gribat ieskatīties nākotnē un saprast, vai būs laba copes diena, noteikti vajadzētu pasekot laika prognozēm. Ja laiks nav mainījies vairākas dienas, tad tas jau ir cerīgi. Ja kādu laiku ir pieturējies apmācies laiks ar nelielu dienvidrietumu vēju, tā parasti ir ļoti laba zīme. Savukārt laika apstākļu, atmosfēras spiediena un temperatūras maiņas, kā arī ziemeļaustrumu vējš nevēsta neko labu. Bet nenokārsim degunu – arī šādās dienās cope mēdz ieslēgties uz kādām 40 minūtēm ap saullēktu un saulrietu. Ja esat pareizajā vietā ar īstajiem rīkiem, tad ir izredzes.
Zivju migrācijas paradumi un ūdenstilpes hidroloģiskais režīms
Apzinos, ka tā ir plaša tēma, un šis virsraksts izklausās pēc ihtiologa diplomdarba nosaukuma. Pamēģināšu no savas pieredzes atzīmēt dažus aspektus, ko vajadzētu ņemt vērā zivju atrašanai un laba loma gūšanai.
Laba cope parasti ir neilgi pirms, kā arī nedēļu pēc nārsta. Daudzas zivis, ejot uz nārstu, pulcējas lielos baros un badīgi ķer visu, kas pagadās tām ceļā. Lai gūtu skaidrību par nārstojošo zivju trakumu, ir jāredz maluzvejnieku tīkls, kas ielikts nārsta vietā. Zivis tādā bieži vien ir saspraukušās pilnīgi visās tīkla acīs. Pieklājība man neatļauj rakstīt vārdus, ko es domāju par zvejniekiem, kuri zvejo nārsta laikā, tāpēc saukšu viņus vienkārši par barbariem.
Nārsta laikā zivīm galvā ir citas, ar barošanos nesaistītas domas, tāpēc nevajadzētu tām traucēt.
Uzreiz pēc nārsta tādi plēsoņas kā līdakas un zandarti mēdz ļoti labi ķerties, bet ne tik daudz izsalkuma dzīti, kā izrādot agresiju pret visu, kas pietuvojas viņu nārsta ligzdai.
Drusku vēlāk, iesilstot ūdenim, jau mostas īstā zivju apetīte, tad viņas vērts meklēt vietās, kur vējš sadzinis silto ūdeni.
Ir gadījies, ka arī austrumu jeb bada vēja dienā pavasarī ir izdevies gūt lieliskus lomus, makšķerējot gar ezera rietumu krastu.
Ūdens līmeņa kritumam upēs var būt dažāda ietekme – pavasarī tas mēdz uzlabot copi, bet vasarā – pasliktināt. Par šo tēmu runājot, jāsaka, ka reiz Alūksnes pusē pa Jāņiem tik tiešām lija kā pa Jāņiem. Aizbraucu uz copi 25. jūnijā un konstatēju, ka Gaujā ir pavasara līmenis, metrus divus virs vasaras normas. Ūdens temperatūra, kā jau pēc lietiem, bija zema, tāpēc mana pēcjāņu pelde nebija nekāda ilgā. Ne visai ilgā nakts cope nesa pārsteigumu – divas vēdzeles! Jūnija beigās!
Vēl viens stāsts par vēdzelēm, pareizāk sakot, par neveiksmīgu mēģinājumu tās iekārdināt laikā, kad saimnieks suni ārā nedzen. Droši vien arī jūs būsiet dzirdējuši nostāstus, ka vēdzeles vislabāk ķeras ļoti sliktā laikā. Ir tikai viens veids, kā to pārbaudīt.
Pirms dažiem gadiem novembrī Latvijai gāja pāri diezgan briesmīgs ciklons, nesot līdzi slapju sniegu un krusu. Nodomāju, ka tā ir lieliska diena, lai apstiprinātu vai apgāztu šo mītu. Laiks tik tiešām bija ārkārtīgi nejauks, konkurences pie upes arī nebija, tā ka visām zivīm bija jābūt manām. Nosēdēju pie upes stundas sešas no pēcpusdienas līdz dziļai tumsai un pa to laiku piedzīvoju divas copes. Interesanti, ka tas notika tieši tajās 40 minūtēs, kad man pāri gāja ciklona acs – vējš bija noklusis, lietus pierimis un debesis noskaidrojušās. Kamēr plosījās vētra, tikmēr zivīm nebija ne mazākās intereses par manis piedāvāto ēsmu. Uzskatu, ka ar to šis mīts ir iznīcināts.
Lietus var ietekmēt zivju apetīti – siltā vasaras dienā lietus nolīstot paaugstina skābekļa saturu ūdenī, kā arī nogādā tajā dažādus kukaiņus un tārpus, tāpēc cope mēdz uzlaboties. Rudenī ir gluži otrādi – aukstais lietus atdzesē jau tāpat pavēso ūdeni, un zivju aktivitāte samazinās.
Ziemā ilgstošs atkusnis bieži vien ir nesis lieliskus copes rezultātus, tas varētu būt sakarā ar skābekļa daudzuma palielināšanos un barības vielu ieskalošanu ūdenī. Ja ūdens zem ledus par kādu grādu atkušņa ietekmē uzsilis, tad vispār ideāli.
Jūra – tā jau cita republika
Nevaru atturēties, nepiebilstot dažus vārdus par sev īpaši mīļu tēmu – jūru un butēm. To makšķerēšanai parasti vislabākais ir rietumu un ziemeļrietumu vējš. Mēdz būt dienas, kad stiprā rietumu vēja dēļ makšķerēšana jūrā nav iespējama, tad daudzi makšķernieki dodas Kolkas virzienā un makšķerē līča pusē, aizvējā. Bieži vien viņiem izdodas arī tur gūt labus lomus.
Butes jūras piekrastē ir visu gadu, bet labākā sezona to makšķerēšanai ir no septembra līdz decembrim.
Sākot ar februāra vidu, butes gatavojas nārstam. Pēc tā zivis ir zaudējušas trešdaļu no ķermeņa masas un līdz ar to arī gastronomisko vērtību.
Vasarā butēm piekrastē ūdens šķiet par siltu. Pa kādai noķert gadās, bet parasti tās piekrastē nav tādos baros kā oktobrī.
Lielākā koncentrācijā butes piekrastē parādās pēc pirmajām rudens vētrām. Jūra izmet krastā pa vasaru sazēlušās jūraszāles un cilvēku radītos atkritumus, kā arī pārbīda tuvāk piekrastei bušu barības bāzi – gliemežus. Svarīga butēm ir arī ūdens temperatūra piekrastē. Rudenī un pavasarī tā jūras augšējos un apakšējos slāņos izlīdzinās. Esmu novērojis, ka butes vislabprātāk uzturas +5 līdz +11 °C temperatūrā.
Reņģes nāk nārstot krasta tuvumā, sākot ar aprīļa otro dekādi, kad pienāk bars, tad pāris stundās var pievilkt, cik tik vajag, neatkarīgi no Mēness fāzēm un ceļu šķērsojušiem melniem kaķiem.
Lašiem un taimiņiem arī tīk vēss, bet ne gluži stindzinošs ūdens. Tie lielā mērā seko savai komforta temperatūrai, kas ir ap +7 līdz +9 °C.
Septītās dienas avantūristu kalendārs
Zivju atrašanās vietas izvēli un apetītes intensitāti ietekmē ne vien Saule un Mēness, bet arī daudzi citi faktori, par kuriem mums būtu vērts aizdomāties – ūdens temperatūras, dzidruma, līmeņa, straumes, barības pieejamības u.c. Gan jau jums arī ir bijis tā, ka visu dienu bez rezultāta izmētājāt pa visu ezeru visus savus veiksmīgos voblerus, paspējāt necopes izraisīšanā apsūdzēt nepareizo Mēness fāzi, laika apstākļus un melnu kaķi, kas gadījās pa ceļam, bet dienas beigās izrādījās, ka šodien ezerā zivis uzrunā parasts rotiņš.
Daudzi pieredzējuši makšķernieki dienās, kad prognozējama slikta cope, paliek mājās, bet, tā kā pēc ticības esmu septītās dienas avantūrists, tad noķert zivi neperspektīvā dienā, kad citi jau padevušies, man ir lielisks piedzīvojums.
Felikss Klagišs
Kad mednieki dodas makšķerēt. Ķeram asarus
Abonē Lielo Lomu 2022.gadam līdz novembra beigām ar 30% atlaidi ievadot atlaižu kodu SUPERLOMS!
Abonē komplektā! Žurnāls “Medības” + žurnāls “Lielais loms”
