Jau nedēļu pēc tam, kad igauņu robežsargi deva atļauju zemledus makšķerniekiem doties Peipusa dižzivju meklējumos, copes forumos un makšķernieku sarunās tika saklausīta sajūsma par lielisku copi šajā kaimiņzemes dižezerā. Asari ķeroties vareni, un to izmēri esot krietni vien iespaidīgāki par iepriekšējās ziemas sezonās pieredzētajiem. Lielākos krapānus varot izmānīt ar bļitkām, vai “velniem”, esot manīti eksemplāri virs kilograma, bet vidējais svars svārstoties no 250 līdz 350 gramiem. Protams, ka tas neatstāja vienaldzīgu ne mani, ne manu draugu loku, un ātri vien pieņēmām lēmumu apciemot Peipusu un pakaitēties ar tā dižasariem.
Digitālās atļaujas
“Pilet.ee” nopirkām makšķerēšanas atļaujas. To izdarīt nav īpaši grūti, lapa pieejama trīs valodās, jāpiereģistrējas, jāatver sadaļa “amatierzvejas atļaujas”, jāizvēlas konkrēta perioda atļauja (pieejamas četru veidu atļaujas – 1, 7, 182 un 365 dienām). Vispopulārākā – septiņu dienu atļauja – maksā trīs eiro. Kad atļauja izvēlēta, jāizvēlas maksāšanas veids ar karti (protams, ka tai jābūt reģistrētai drošiem pirkumiem internetā). Ja, ievadot kartes informāciju, norādīsiet savu e-pasta adresi, uzreiz pēc maksājuma veikšanas saņemsiet apstiprinājumu, bet biļeti apskatīt un izdrukāt varēsiet sadaļā “derīgās biļetes”.
Diemžēl dienu pirms izbraukšanas mūs sasniedza ziņa no draugiem, kuri jau bija tur, ka asariem laika apstākļu ietekmē apsāpējies vēders, dzelžus ņemt galīgi negribot, bet kaut ko varot izmānīt, darbojoties ar mormiškām, un arī tad tikai ar lielu lūgšanos. Atļaujas nopirktas, mājiņa un sniega mocis ar kamanām rezervēts, nebraukt nevar, ar steigu iepirkām motiļus un nākamajā naktī devāmies ceļā.
Zivīm nav intereses par mānekļiem
Kad no rīta ezera krastā kāpām kamanās, acīm pavērās pelēks ezers ar vietām salauzītu ledu, plaisām, sniega un ledus krāvumiem, gandrīz caurspīdīgu, slapju un līdz ar to arī superslidenu ledu. Jau pāris stundas pēc iebraukšanas šis ledus izspēlēja ļaunu joku ar vienu no maniem draugiem, kurš, balstoties uz iepriekšējo gadu pieredzi, apaviem paredzētos dzelkšņus bija atstājis pagrabā uz plaukta, rezultātā smags kritiens. Pirmā dienas daļa pagāja izmisīgos zivju meklējumos, šeit lieliski noderēja zemledus eholote “Praktik 6”, kuru testēt vēlēja Mārtiņš Balodis no “Eholotes.lv”.
Bet, lai cik tas interesanti arī būtu, pat vietās, kur eholote uzrādīja zivis, tām nebija gandrīz nekādas intereses par mānekļiem, nestrādāja ne “velns”, ne igauņu ražojuma, ne arī slavenā Buma bļitka, virs kuras trīsdesmit centimetru augstumā divu centimetru garā pavadiņā piesieta mākslīgā muša ar beigta asara aci uz āķa. Te vietā būtu piezīmēt, ka bļitkošanai paredzēto makšķerīti būtu lietderīgi aprīkot ar elastīgu smago mānekļu svaru izturošu sardziņu, jo, makšķerējot ar bļitku, asara ņēmienu var sajust arī ar roku, bet, darbojoties ar “velnu”, asaris slīdošos āķīšus grābj brīdī, kad māneklis atrodas uz grunts un tikai sardziņš ir tas, kas signalizē par copi.
Kad man mānekļu raustīšana beidzot apnika, bet vēlme salasīt kaut pāris pannas asaru nebija zudusi, kādā, pēc eholotes domām, zivīgā vietā pārgāju uz mormišku ar 0,12 mm aukliņu, kurai galā slavenā misiņa diskobumbiņa. Uz tās āķīša uzspraudu četrus motilīšus, nolaidu mānekli līdz gruntij, sekoja sīka copīte, piecirtu un izvilku durstīgu ķīsi, tam sekoja vēl divi sugas brāļi, bet tad, kad es jau grasījos doties uz nākamo āliņģi, sardziņš divreiz sīki noraustījās un nedaudz pacēlās uz augšu, ar domām par kārtējo ķīsi, piecirtu un sajutu galā patīkamu smagumu.
Pēc brīža uz ledus spārdījās glīts Peipusa divsimtnieks, nākamais ēsmu pagrāba jau pusmetru virs grunts, pēc piektā cope apstājās. Pārgāju uz nākamo āliņģi, kur atkārtojās līdzīgs scenārijs. Gribēju ieurbt pāris metru no āliņģa esošajā vecajā, salauzītajā, no piekrastes atdzītajā ledū, bet pamanīju, ka tas ir ļoti smilšains, nu īsta urbju asmeņu kapsēta. Atlikušo dienas daļu pavadīju smagā darbā, teju vai katru asari izmānot ar lielu lūgšanos, arī netālu sēdošie igauņi meta kaunu pie malas un nomainīja savas bļitkas pret mormiškām, lai krastā neatgrieztos pilnīgi bez loma. Stundu pirms copes beigām tiku pie bonusiņa – 326 gramus smaga asara.
Zivis guļ apakšā
Dodoties uz kamanām, satiku pāris igauņu zvejnieku, kuri stāstīja, ka vēl pirms nedēļas tīklos bijis ļoti daudz prāvu asaru, bet tagad nekā, zivis apakšā esot, bet galīgi nekustoties un nebarojoties, viņi gan domājot, ka, iestājoties aukstākam laikam un mainoties atmosfēras spiedienam, cope atsākšoties.
Arī es domāju, ka viss vēl priekšā, sinoptiķi sola palielu vēsumu, cerams, ka ledus noturēsies, jo februāra beigas, marta sākums slavens ar lielo brekšu laiku, un kur tad vēl dižās un garšīgās Peipusa vēdzeles, kuru saudzēšanas laiks šogad beidzas desmitajā februārī. Ja esat nolēmuši doties uz kaimiņzemi pamakšķerēt, igauņzemes likumus iesaku ievērot gan uz ūdeņiem, gan ceļiem – sodi bargi, gribēsiet atpirkties, maksāsiet pieckārtīgi!
