Četras minūtes klusuma iestājās pēc tam, kad vietējā kolektīva mednieki pēc dzinējmedībām Rēzeknes rajona Gaigalavas mežniecībā purva sūnās ieraudzīja Antona Šveda nomedītā aļņa izcilos ragus. Visiem bijis skaidrs, ka tas ir augstākās proves zelts! Trofeja novērtēta ar 351,7 punktiem un kopš 1985. gada ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā joprojām nav pārspēta.
“Man jau neticēja, kad pēc medībām atnācu pie vīriem un teicu, ka esmu skaistu alni nomedījis! Mednieki prasa – cik tad, Anton, ir žuburu? Saku – vienā pusē 12, otrā – 11. Vai tikai nav viens un divi? – šie pajoko. Aicinu, ejam skatīties,” tagad smiedams stāsta mednieks. Daži vīri devušies lūkot, un, ieraugot aļņa dižo rotu, iestājies, kā Antons tēlaini saka, nāvējošs klusums. “Kurš teica – viens un divi žuburi?” ne bez lepnuma viņš atceras savu triumfu par nomedīto izcilnieku.
Viktors Reblis toreiz bijis medību vadītājs un apstiprina Antona teikto: “Viņš teica, ka nomedījis alni ar 23 žuburiem. Mēs negribējām lāgā ticēt, taču, kad ieraudzījām, tas patiešām bija iespaidīgi – viens rags sūnās, otram milzīgā lāpsta izslējusies gaisā.” Pat pēc 27 gadiem viņš spēj restaurēt medību gaitu. Vietu, kur notikušas medības, vietējie sauca par pakavu, jo teritorijas vidusdaļa bijusi plikāka, bet gar malām auga mežs. Vispirms vienu alni suņi sāka dzīt pa pakava kreiso flangu. Pēc pieciem, septiņiem šāvieniem dzīvniekam mūža skrējiens bija beidzies. Taču otrs – ar zelta ragiem – devās atpakaļ mežā, kā saka Viktors, uz aizmuguri, kur viņu pamanīja jaunais mednieks Ēvalds. Alnim dižie ragi ieķērušies bērziņos, dzīvnieks sācis stumdīties, bet medniekam gluži vai sirds pa muti lēkusi ārā, redzot tādu izcilnieku. “Kamēr viņš ķīķerēja, pieskrēja suņi un sāka riet. Alnis ieslēdza atpakaļgaitu, bet tur priekšā bija Antons Šveds,” atmiņās dalās medību vadītājs. Turpina Antons: “Alnis, nevarēdams izlauzties cauri jaunaudzei, griezās atpakaļ uz purvu. Viņam bija pilni ragi ar zariem, es pat sākumā nevarēju saprast, kas par zvēru nāk! Attālums apmēram 60 līdz 70 metru, alnis iet aulēkšiem. Pirmo šāvienu rāvu pa centru, bet aizgāja pa skaustu. Ar otro es viņu piezemēju. Piegāju klāt un skatos – lielās lāpstas ar 24 žuburiem! Izvilku galvu no dūņām un noguldīju sūnās.”
Piecpadsmit vīri alni aizvilkuši līdz ceļam, taču dzīvnieks nebūt nav bijis tik liels, kā varētu domāt pēc ragiem. “Krūtis tam bija masīvas, taču pats tāds pasīks,” stāsta mednieks, tāpēc nolemts, ka Antons sev paturēs trofeju, bet pašu dzīvnieku nodos valstij, kā tolaik bija noteikts, savukārt medniekiem paliks otrs, augumā lielākais alnis, lai pašiem vairāk gaļas.
“Pēc tam taisījām lielu svinēšanu!” stāsta Viktors. Antons ar savu žigulīti laidis pēc atspirdzinošiem dzērieniem: “Man lika braukt uz veikalu. Polšs par katru ragu!”
Vēsts par izcilo ragaini vēja spārniem aizlidojusi līdz Rīgai, un pēc nedēļas pats meža ministrs ar helikopteru bijis klāt, lai partijas funkcionāru uzdevumā izpētītu Latgales aļņu bagātību. “Paldies Dievam, tik lielu vairs neieraudzīja,” latgalieši atviegloti uzelpojuši, zina stāstīt Viktors, tiesa, arī vietējiem medniekiem tādu skaistuli vairs nav izdevies redzēt, kur nu vēl nomedīt.
1990. gadā zelta ragi pirmo reizi tika parādīti izstādē Lietuvā, Kauņā, taču īpašnieks lielo pārmaiņu laikā gandrīz palicis bez trofejas. “Knapi dabūju ragus atpakaļ, jo sākās visas jukas. Lieli vīri tomēr palīdzēja!” satraucošo laiku atceras Antons. Tolaik uzradušies arī ciemiņi no Rīgas, kas par trofeju piesolījuši mersedesu, stāsta mednieks: “Tā viņi mani trīs nedēļas spieda. Ko es darīšu ar to mersedesu, ja man jau bija jauns žigulītis, un tā taču ir mana trofeja! Tā arī pateicu – draugi mīļie, īsti mednieki trofejas nepārdod!”
Antons Šveds var lepoties ar cienījamu mednieku stāžu – dzinējos sācis iet septiņu astoņu gadu vecumā. “Nav tādu zāļu, kas mani varētu izārstēt no zvejas vai medībām, viņš nosmej, tikko atgriezies no Lubāna ezera.
Par cilvēkēdājiem, bebru medību kāzusiem un kaut ko garšīgu. “Šauj garām!” #119 epizode
Reportāža no Jaunmokām. 600 trofejas un galvenie secinājumi
Medības + pielikumi!
