Ikdienas steigā bieži vien neiedomājamies, cik ļoti mūsu sabiedrības dzīve, arī dzīvība un veselība atkarīga no medībām, no tā, cik labi attīstīta un funkcionējoša ir medību saimniecība. Lauksaimniecība un mūsu pašu drošība uz autoceļiem ir tikai daļa no jomām, kurās mednieks ir vienīgais, kurš spēj nodrošināt sabiedrības ierastās vajadzības. Kā tas darbojas ikdienā? Par to saruna ar pieredzējušu mednieku, medību platības Babītes pagastā un nelielu Valgundes pagasta daļu apsaimniekojošā kluba Tīreļi vadītāju, Babītes novada medību koordinācijas komisijas priekšsēdētāju, vietējās pašvaldības deputātu Nikolaju Antipenko.
Medības ir saimniecisks pakalpojums, ko mednieki sniedz lauksaimniekiem un mežsaimniekiem, lai pasargātu viņu biznesu no meža dzīvnieku postījumiem. Kāda loma šajā procesā ir medību koordinācijas komisijai?
Es biju iniciators, lai šādu komisiju izveidotu arī Babītes novadā. Babītes novads, starp citu bija viens no pēdējiem Latvijā, kur šo komisiju izveidoja. Šāda komisija ir dzīves nepieciešamība, jo tas ir instruments, kas palīdz rast līdzsvaru starp mednieku iespējam, lauksaimnieku un mežsaimnieku vajadzībām, pašvaldību un Valsts meža dienestu.
Piemēram, aizvadītajā medību sezonā saņēmām iesniegumu no zemes īpašnieka, kurš pats apsaimnieko 500 hektārus. Saimnieks bija iesējis kukurūzu un saskārās ar mežacūku radītiem postījumiem. Apsekoju situāciju uz vietas un konstatēju, ka patiešām katru nakti uz lauka iznāk ap 20–30 mežacūku. Medību koordinācijas komisijā pieņēmām lēmumu par nepieciešamību situāciju atrisināt un Valsts meža dienests piešķīra nepieciešamo nomedīšanas atļauju.
Tomēr, izvērtējot situāciju kopumā uzskatu, ka medību koordinācijas komisijai līdz šim ir bijis pārāk maz pilnvaru tieši juridiski. Jā, šī komisija ir starpnieks starp virsmežniecību, zemes īpašnieku un medību tiesību lietotāju, kas palīdz iegūt nepieciešamās medību atļaujas situācijās, kad nepieciešams ierobežot medījamo dzīvnieku radītos postījumus. Tomēr varētu darīt vēl vairāk, ja šīm komisijām būtu vairāk iespēju un tiesību.
Latvijā ir dzirdēti gadījumi, kad zemes īpašnieki un mednieki sūdzas par komisijas gausu darbošanos. Tas, kāpēc tā notiek, ir ļoti atkarīgs no konkrētajiem cilvēkiem, kuri šajā komisijā darbojas, no viņu izpratnes un kompetences. Normatīvie akti nosaka, ka šīs komisijas vadītājs ir domes darbinieks, kurš tad arī organizē komisijas darbu. Bet, ja šis cilvēks nav mednieks, viņš neizprot situāciju, viņam nav intereses šajos jautājumos iedziļināties. Babītes novadā ir paveicies, jo es esmu mednieks, medību vadītājs, kolektīva vadītājs un arī Babītes novada domes deputāts.
Ir arī situācijas, kurās konflikti rodas tāpēc, ka lauksaimniekiem ne vienmēr ir taisnība un ne vienmēr problēmas var risināt, dzīvniekus nomedījot. Piemēram, pērn bija situācija, kad mežacūkas pavasarī sāka postīt nule iesētu kukurūzas lauku. Pēc pirmajiem ziņojumiem tika norīkoti mednieki apzināt notiekošo. Taču atklājās, ka uz lauku nāk trīs sivēnmātes ar tajā pavasarī dzimušiem sivēniem. Ko darīt? Sivēni vēl ļoti mazi, un mednieka ētika šādā situācijā neļauj medīt ne tikko pasauli ieraudzījušos sivēnus, ne viņu māti. Mednieks nav briesmonis, kuram viss vienalga, kā to mēdz pasniegt medību pretinieki!
Saimnieks, protams, kliedz, lai visus dzīvniekus šauj nost, savukārt medniekam to darīt neļauj sirdsapziņa.
Taču ir veidi, kā tīrumus pasargāt, iztiekot bez medībām. Kādā citā saimniecībā, kur audzē dārzeņus, laukus bija iesākuši postīt brieži. Iedevu nepieciešamos kontaktus, un saimnieks iegādājās repelentus, kas atbaida meža dzīvniekus. Pagājušajā sezonā viņš vairs ne reizi nežēlojās, ka ir postījumi! Repelenti palīdz, tikai, protams, tās ir papildu izmaksas, ar ko jārēķinās. Mednieks ir galējais līdzeklis, kad citi paņēmieni izmēģināti un nepalīdz vai ir mazefektīvi.
Savukārt gadījumā ar kukurūzu saimniekam jautāju, ko viņš pats ir darījis, lai postījumus novērstu? Nevar būt tā, ka meža vidū iesēj desmit hektāru kukurūzas vai iestāda kartupeļus nerēķinoties ar riskiem un neveicot aizsardzības pasākumus, bet pēc tam vaino medniekus, ka lauks izpostīts un raža nav iegūta.
Ir arī citas situācijas, kad medību koordinācijas komisijai jāspēj risināt radušās problēmas, piemēram, palīdzot noskaidrot konkrētu zemes gabalu īpašniekus. Lai to paveiktu, jābūt pieejai datubāzēm.
Vai mednieki spēj ietekmēt nelaimes gadījumu skaitu, automašīnām uz autoceļiem notriecot savvaļas dzīvniekus?
Protams! Caur mūsu kluba medību platībām ved trīs ļoti noslogoti autoceļi: Rīga–Liepāja, Rīga–Ventspils un Rīgas apvedceļš. Tas, vai uz ceļiem ir daudz nelaimes gadījumu ar dzīvniekiem, ļoti atkarīgos no tā, kā kolektīvs apmedī savas platības. Pirms pieciem sešiem gadiem tikai uz šosejas Rīga–Liepāja vien gadā notika 150–160 sadursmes ar meža dzīvniekiem, lielākoties stirnām. Tad mums palielināja nomedīšanas limitus (sāka strādāt jauns virsmežzinis, un savu artavu ieguldīja arī medību koordinācijas komisija). Stirnu limitu palielināja trīs reizes, un tagad gadā notiek ne vairāk kā 20 nelaimes gadījumi, kad tiek notriektas stirnas…
Tāpat akciju sabiedrība Latvijas valsts ceļi pie ceļa stabiņiem bīstamākajā posmā izvietoja speciālas ierīces meža dzīvnieku atbaidīšanai. Posmā, kur tās izvietotas, noticis tikai viens nelaimes gadījums, kurā iesaistīts meža dzīvnieks. Ierīces labi darbojas.
Kāpēc šis jautājums uztrauc medniekus? Tāpēc ka vietējie mednieki ir tie, kuri pēc dzīvnieka notriekšanas fakta fiksēšanas Valsts meža dienestā atbrīvo brauktuvi no notriektā dzīvnieka. Ja nepieciešams, izbeidz smagi savainotā dzīvnieka ciešanas.
Klaiņojošie suņi. Kādas ir mednieka iespējas risināt šo problēmu?
Šobrīd spēkā esošie normatīvie akti principā neparedz iespēju medniekiem cīnīties ar klaiņojošajiem suņiem. Turklāt ne jau suns ir vainīgs, bet suņa īpašnieks, kurš savu mājdzīvnieku palaiž izskrieties, nekontrolējot, ko suns dara. Tā ir policijas kompetence. Šogad ir bijuši četri gadījumi, kad kārtības sargi mūs aicinājuši uz vietām, kur suņi nokoduši vai smagi savainojuši stirnas. Turklāt ne jau klaiņojoši suņi, bet mājas mīluļi, kas ir palaisti brīvsolī…
Pats esmu novērojis, kā suns dzen cūku. Pamanījis mani, suns nekavējoties aizbēga. No kurienes suns bija atnācis, neizdevās noskaidrot. Arī pierādīšanas fakts ir sarežģīts, ka tieši konkrētais suns, kas pieder konkrētam cilvēkam, ir pie vainas. Vienīgā iespēja – filmēt notiekošo. Taču šādā situācijā ir jāpalīdz cietušajam dzīvniekam atbrīvoties no plēsēja, nevis jāfilmē… Tāpat neviens adekvāts mednieks suni medību platībās nešaus.
Ir vēl kāda problēma, ko radījusi Covid-19 pandēmija. Cilvēki biežāk dodas uz mežu pastaigās un ņem līdzi suņus, kurus mežmalā vai parkā palaiž brīvi skriet. Bet mežā pašlaik lielākā daļa dzīvnieku gaida mazuļus… Kazas un govis tiek nevajadzīgi trenkātas. Tāpat mežā ir citi cilvēki, kurus tāpat šie suņi apdraud. Piemēram, nūjošanas piekritēji. Šāds gājējs pavicina spieķus, un suns to var noturēt par agresiju un uzbrukt. Lielākā daļa suņu īpašnieku nespēj kontrolēt savu suni pat tad, kad viņš ir pie pavadas, kur nu vēl palaists brīvībā!
Lasi un abonē žurnālu Medības!
Nikolajs Antipenko par Lubānas trofeju izstādi 2019
