Tas ir tikai viens no nosacījumiem, lai veiksmīgi ķertu vimbas ar pludiņmakšķeri. Jāmāk lasīt upe, jāvēro ūdens līmenis, temperatūra, pludināšanai labvēlīgs vējš, jāpārzina gultnes reljefs.
Pašreiz Ventā pludiņmakšķerēšanai izveidojušies labi apstākļi, straumes ātrums mazinājies, upē esošie dabiskie šķēršļi izveidojuši skaistas atstraumes, kur ļoti labprāt no garā skrējiena pirmsnārsta periodā uzturas un barojas skaistā, sportiskā un kulināri augstvērtīgā vimba.
Pirms dažām dienām arī es agrā rīta stundā jau biju pie Ventas. Lielais akmens izbāzis savu mici no ūdens, ar savu radīto atstraumi gar nelielas gareniskas bedres kranti vilināt vilināja nepaiet šai vietai garām. Atvēru “NG MIX”, vimbām paredzēto barības paciņu, izbēru spainī, samitrināju un atstāju uz 15–20 minūtēm, lai uzbriest. Saridāju makšķeri, aprīkoju dzēlīgo āķi ar sešiem motiļiem un pāris baltajiem kāpuriņiem un raidīju našķi upes dzelmē uz straumes un atstraumes robežas.
Vietā, kur iepriekšējos gados parasti bija ņēmiens, gandrīz līdz nullei samazināju pludiņa skrējienu.
Piektajā reizē bedres izejā pludiņš nedaudz iegrima, zibenīgi piecirtu un krasta zālē spārdījās prāva rauda, tai sekoja vēl divas, bet ceturtā cope bija krietni niknāka un nelielu gabaliņu tuvāk. Piecirtiens, kāts līkumā, zivs ātri ieiet straumē un pumpē, izbaudu mirkli un lēnām vadu skaistuli pie krasta, tā pagurst un teju vai pati uzguļas uz krasta sērītes. Novērtēju lomu, lieliska vimba, gandrīz pie kilograma, šādu makanu vilkt ar vieglo kātu – bauda neaprakstāma.
Ķeros pie iebarojamās ēsmas, ūdens temperatūra knapi pieci grādi, barībai pievienoju mālainu zemi attiecībā 1:3 (kļūstot siltākam ūdenim, zemes daudzums jāsamazina), pieberu simt gramus krāsoto mušu kāpuru (pinkus), visu rūpīgi samaisu un nedaudz vēl samitrinu, lai no barības izveidotā bumba upes dibenā straumes ietekmē lēnām sadalītos. Uztaisu trīs apelsīna lieluma bumbiņas un salidinu upē metrus sešus septiņus pirms copes vietas.
Nedaudz iepauzēju un ar svaigu ēsmu laižu pludiņu pa jau zināmo trajektoriju, visu laiku bremzējot tā skriešanas ātrumu. Pirmajai vimbai pievienojas divas dvīņumāsas, divas raudas, tad cope pieklust, bet pāris iebarojamās ēsmas bumbiņas to atkal atsvaidzina.
Kārtējo reizi sajūsminos par šī lieliskā izgudrojuma – iebarojamās barības – ietekmi uz copes rezultātiem, atmiņā ataust saruna ar “NG” barību izstrādātāju un ražotāju Gunti Andersonu, kurš ar lielu aizrautību stāstīja par to, ka barības tapušas ilgu testu un pētījumu rezultātā un to radīšanā izmantotas videi draudzīgas, no dabas nākušas sastāvdaļas. Tās visas ir zivīm pazīstamas, jo lielākā vai mazākā mērā sastopamas jūrās un okeānos, daļa no sastāvdaļām cēlusies no ūdeņiem, daļu ūdeņos ieplūdinājušas upes vai piekrastes straumes, daļa ienesta ar vēja spēku.
Guntis uzskata, ka mūsu upju mikroflora ļoti cietusi no minerālmēsliem, sadzīves ķīmijas un maliķu elektriķu darbībām, tāpēc viņš savos ražojumos arvien vairāk cenšas izmantot ekoloģiskus produktu, šobrīd “Dobeles dzirnavnieks” ražo eko rudzu miltus, drīz būs pieejami eko kviešu milti. Barības gatavošanas procesā “NG” lieto rapšu eļļu, cep margarīnā, aizdara ar jūras sāli, aromātu piedod ar dabiski identiskiem aromātiem, pilnībā tiek izslēgtas e-vielas, piesātinātās taukskābes, palmu eļļa. Gunta moto: eko produkti, veselas zivis, vesels patērētājs un tīra vide!
Vai arī mums nevajadzētu aizdomāties, ko ieplūdinām ūdeņos no trauku, veļas mašīnām un tīrīšanas līdzekļiem?!
