Romāns Dzalbs ir otorinolaringologs. Šīs profesijas ārstu tautā vēl kopš padomju laikiem sauc par loru, lai gan šis saīsinājums ir absolūti nepareizs un nav pat ne tuvu tam, kā šo medicīnas specialitāti sauc. Taču ikdienā viņš ir pasniedzējs Rīgas Stradiņa universitātē. Iepriekš strādājis Latvijas Onkoloģijas centrā, kur bijis Galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs un operējis pacientus, kas sirgst ar galvas un kakla rajona onkoloģiskajām saslimšanām. Taču Romānam patīk sevi dēvēt arī par visai kaislīgu mednieku, lai gan šim dzīvesveidam var pievērsties tik, cik atliek laika pēc darba un ģimenes. Viņš medī Tērvetes apkaimē.
Vai arī ceļš uz medniecību tavai ģimenei bija pārsteigums?
Esmu viens no tiem, kam ceļā uz medniecību ir paveicies – medību klubā izdevās tikt ar pašu viltīgāko gājienu – apprecot mednieka meitu. Un klubs jau pats vien vainīgs bija – paši aicināja un mani par mednieku arī padarīja tajā jaukajā draudzēšanās laikā.
Viss sākās, protams, ar iešanu dzinējos. Vēlāk jau pievienojos topošajam sievastēvam gaides medībās un līdz apliecības iegūšanai bija vairs tikai viens solis. Tajā brīdī, kad teicām viens otram jāvārdu, jau biju pilntiesīgs mednieks!
Kluba mednieki taču nenožēlo, ka tevi pieņēma?
Domāju, ka ne. Arī mūsu klubā, tāpat kā daudzos citos Latvijā, ir daudz mednieku ļoti cienījamos gados un katrs, kurš jaunāks, ir zelta vērtē. Mums, kas ir jaunāki, ir arī cits skatījums uz medībām. Jā, reizēm viedokļi īsti nesakrīt, taču ir jau labi. Kādam, iespējams, pēc daudziem gadiem arī šķitīs, ka kaut kas ir jāmaina. Visgrūtāk seniorus ir pārliecināt ievērot selektīvo medību principus. Pats tos cenšos ievērot, cik vien atļauj pieredze un zināšanas.
Kāpēc, tavuprāt, selektīvo medību principus senioriem ir tik grūti pieņemt?
Tam ir divi iemesli: viens no tiem – mednieku aktivitāte. Iešanas uz mežu vairs nav tik daudz un līdz ar to, kad tu beidzot esi saņēmies un medījums iznācis no biezokņa, kā tu nespiedīsi to sprūda mēlīti! Otrs faktors, kas man ārkārtīgi nepatīk, – pārliecība: ja nenomedīšu es, nomedīs kaimiņš! Tieši šo kā pretargumentu selektīvajām medībām min visbiežāk.
Un vēl ir jāmācās! Vai medniekam septiņdesmit gadu vecumā ir vēlme mācīties? Tikai retajam. Lielais vairums apgalvo, ka visu māk un visu zina. Bet jāmāk saprast, kāds ir selektīvi medījams briedis, šādi pat medījama stirna un alnis.
Turklāt stirnāži dzimumgatavību sasniedz ātrāk nekā brieži un ātrāk spēj piedalīties riestā. Medniekam jāpaspēj selekciju paveikt līdz tam mirklim, kad tas ir noticis.
Romāns Dzalbs: “Es pats esmu izaudzis mežā”
Un kā ar biežu un aļņu selekciju?
Tas ir mācīšanās jautājums. Ir jāiemācās vismaz aptuveni pateikt, kuri pēc kārtas ir šie ragi, kas notiek ar rozetēm, ragu resnumu, garumu. Jā, mums pirmgadniekiem nav spīlītes pirmo radziņu galos, kā tas ir Kurzemē. Taču par špīseri jau var spriest pēc šo ragu garuma. Un, ja tas ir divgadīgs ar spīli galā, tas ir viens stāsts, ja trīsgadīgs vai četrgadīgs – pavisam cits stāsts. Un te jāaizdomājas tiem, kuri pavasara pusē plāno izmantot iespējas, ko sniedz grozījumi Medību noteikumos. Ir jābūt ļoti zinošam, lai nekļūdītos!
Tāpat jāmāk noteikt vecumu arī alnim. Man pašam gan ar šo dzīvnieku pieredzes nav. Iespējams, būtu vajadzīgas korekcijas 3. pielikumā, lūdzot precīzāk norādīt nomedītā dzīvnieka vecumu. Taču, lai to saprastu, atkal ir jāmācās. Lai ierakstītu vidēja vecuma, daudz nav jādomā, bet aizdomāties vajadzētu. Un ikvienam vajadzētu noteicēju, kas palīdzētu vecumu saprast pēc zobiem. Arī man šāda noteicēja nav.
Bet, ja neesi pārliecināts, nespied sprūda mēlīti!
Protams! Un, ja esi gana investējis medību infrastruktūrā un vari novērtēt dzīvnieku populācijas pirms medīšanas, lēmumu pieņemt ir daudz vieglāk. Tu zini, kad dzīvnieks atnāks un kurš tas būs. Tev nav jāizlemj tajā īsajā brīdī, kad dzīvnieks iznācis klajumā.
Savukārt dzinējmedībās burtiski lidojošu briežu bulli var novērtēt tikai ļoti pieredzējuši mednieki un arī tad pastāv ļoti liela iespēja kļūdīties. Šajās medībās ar selekciju nodarboties ir teju neiespējami. Protams, situācijas var būt dažādas un, iespējams, dzīvnieks kādu laiku mierīgi stāv un ļauj sevi novērtēt.
Kad tu tikko kļuvi par mednieku, ko iemācīties bija visgrūtāk?
Universitātē mani iemācīja mācīties. Sagatavoties eksāmenam man nebija problēmu. Taču tās pīles… Iemācīties tās atpazīt bija izaicinājums. Tā arī bija mana vienīgā kļūda eksāmenā. Kad ieraudzīju šo jautājumu eksāmena biļetē, uzreiz sapratu, ka viena kļūda būs…
Atceros, eksāmenu kārtoju Talsos. Kā ierasts, eksāmenu pabeidzu pirmais. Eksaminatori smaidīja un prasīja, vai esmu pārliecināts, ka nolikšu un cik tad kļūdu būšot. Teicu, ka esmu pārliecināts – eksāmenu noliku un būs viena kļūda. Viņi novīpsnāja un intereses dēļ aizgāja rezultātu pārbaudīt. Mēs tikmēr ar Jaunbērziņa kungu pasēdējām un pagaidījām. Visu cieņu! Viņš bija teicams skolotājs! Arī man viņš iemācīja šaut piecu minūšu laikā būtiski labāk nekā līdz tam. Pēc brīža pārbaudītāji iznāca no eksaminācijas telpas un teica: “Klau, tev ir taisnība! Eksāmens nolikts ar tādu kļūdu skaitu, kā tu teici.” Kad kārtoju medību vadītāja eksāmenu, tas šķita pavisam vienkārši. Šim eksāmenam gatavojos attālināti mednieku skolā Taurs. Viņiem ir sagatavots lielisks materiāls un šo skolu visiem iesaku. Tajā arī attālināti ir lieliska apmācība.
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
Par ko tu kā otorinolaringologs lūgtu aizdomāties medniekiem?
Dzirde ir tas, kas jāsaudzē īpaši. Pats reiz muļķīgi izšāvu uz lapsu ar ieroci bez klusinātāja situācijā, kad ļoti tuvu bija virsma, no kuras atbalsojās skaņa un arī gaisa triecienvilnis. Tas bija ļoti nepatīkami! Arī šim ierocim pēc tam ļoti ātri tika ierīkota vītne un iegādāts klusinātājs.
Diemžēl dzirde un redze ir tās, kuras šūnas neatjaunojas… Ja pēc šāviena ir dzirdes traucējumi, ir troksnis ausīs, kas neizzūd dienas vai divu laikā, nekavējoties jādodas pie speciālista. Laika loks, kurā var ārstēt un reāli palīdzēt, ir ļoti neliels. Laiks, kad vēl var glābt daļu šūnu, kas mokās un iet bojā. Ideāli ir sākt agresīvu ārstēšanu nedēļas laikā, līdz divām nedēļām ir ok, trešajā nedāļā ir nu tā, mēnesis ir limits. Pēc mēneša neko vairs palīdzēt nevar.
Tad paliek tikai dzirdes aparāts… Un tāds, kurš pilnībā apmierinās visas vajadzības, būs pieskaņots konkrētajam cilvēkam, maksā tikpat, cik kvalitatīvs termotēmēklis…
Arī šautuvē, lai arī tiek lietots klusinātājs, obligāti jālieto austiņas, tāpat šaujot ar gludstobra ieroci. Tās vēlamas arī medībās, piemēram, aktīvās austiņas, kas ļaus saklausīt apkārtnes skaņas, bet pasargās dzirdi šāviena brīdī.
Visu interviju ar Romānu Dzalbu lasi žurnāla Medības Decembra numurā
Kā mednieki vēl mēdz bojāt savu veselību?
Tā ir smēķēšana. Mana ikdienas nodarbošanās ir galvas un kakla onkoloģija, kuras viens no cēloņiem ir smēķēšana. Redzot sekas, esmu kaislīgs smēķēšanas ienīdējs!
Un vēl – noteikti jāpārbauda arī gaļa, ko vēlamies lietot pārtikā. Īpaši trihineloze mežacūkas gaļā. Lai arī tur, kur medīju, trihineloze nav konstatēta jau sen, tomēr ikvienu cūku pārbaudām. Savu trihinellas kāpuru tu nesajutīsi, kamēr tas nebūs radījis neatgriezeniskas sekas… Slimība ir pietiekami mokoša, lai no tās censtos izvairīties.
Man nav saprotams, kāpēc nevar nodot Āfrikas cūku mēra analīzes un, saņemot par to atlīdzību, no šīs maksas uzreiz segt trihinellas izmeklējumus. Abas analīzes veic vienā un tajā pašā iestādē.
Vai medību dieviete Diāna kādreiz par tevi ir pasmaidījusi?
Bet loģiski! Šoruden uz bauri tiku reti. Taču bija zināma vieta, kur dzīvo kāds pavecs briežu bullis. Tāpat bija zināms, ka tam uz galvas ir pietiekami interesants ragu kronis un ka tas mēdz turēties starp lielajiem kokiem.
Tā nu iekārtojos pie koka piestiprinātā tornītī un sāku gaidīt. Briedis lēnām tuvojās un meta loku ap mani. Jau sāku skatīties, kur tas parādīsies. Pēkšņi briedis apstājās… Centos piebaurot. Un briedis tā vietā, lai iznāktu ārā no lielajiem kokiem, pienāca manam tornītim no aizmugures… Tā, lai es neko nevarētu izdarīt. Pienāca desmit metru attālumā no muguras, apstājās. Saoda mani un manus nodomus un aizgāja visai straujā gaitā. Tā nu viņš joprojām staigā. Esam trīs četri, kas viņu cenšas nomedīt, un nav izdevies nevienam.
Tāpat mūsu pusē bija kāda ļoti gudra sivēnmāte. Tas bija vēl pirmsmēra laikā. Tu vari dzirdēt, kā viņa ar savu saimi nāk uz barotavu. Taču pie meža malas nošņācās, un visi apklusa. Viņa klusu atnāca zem tornīša un ilgu laiku mēģināja saprast, vai tajā nesēž mednieks. Mazāko aizdomu gadījumā atskanēja varens šņāciens, un bars bija projām. Ja izdevās palikt nepamanītam, viņa atļāva baram tuvoties barotavai, bet pati palika uzmanīt situāciju zem tornīša vēl minūtes divdesmit. Bija nepieciešam milzu pacietība, lai no viņas bara nomedītu kādu sivēnu.
30-06 kalibrs opīšiem, 6,5×55 – pilsētas švītiņiem. “Šauj garām!” #162 epizode
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
