“Kāpēc es esmu mednieks? Domāju, tas ir likumsakarīgi. Es piedzimu ģimenē, kur mamma strādāja Ziemeru mežniecībā Alūksnes pusē, bet tētis bija mežniecības šoferis. Man, tādam puikam, bija iespēja dauzīties turpat pa mežniecību. Gan mežzinis, gan mežziņa vietnieks un arī mežsargi bija un ir ļoti spēcīgas personības, kuras spēja mani visā šajā medību procesā ievilkt un aizraut,” tā par savu ceļu uz medībām teic Arnis Purs, kurš uzņēmuma Latvijas valsts meži Austrumvidzemes mežsaimniecībā ir vecākais plānotājs.
Arnis atzīst, ka ne jau tikai mežs un medības vien viņu interesējušas. Viņu interesējis arī sports, taču mežs un medības guvušas virsroku.
Klasisks sākums – sloku medības
“Daudzi no tiem, kuri man mācīja pirmos mednieka soļus, jau medī citos medību laukos, taču ar daudziem vēl šobaltdien ejam kopā medībās. Pirmās medības – klasika, mani paņēma līdzi uz sloku medībām. Slokas – tas tobrīd bija pastarpināti, taču pats piedzīvojums bija neaizmirstams,” atceras Arnis Purs.
“Pavasaris, daba pēc ziemas mostas un smaržo, un dzied putni. Bet mēs pievakarē dodamies iekšā mežā… Man bija arī lielisks medību skolotājs – Ziemeru mežniecības mežziņa vietnieks Imants Auseklis. Vīrs gados, taču spēja ne tikai aizraut ar saviem stāstiem, bet arī parādīt piemēru, kādam tad īsti medniekam ir jābūt, kā jārīkojas un kā jāizturas, kādi lēmumi mežā jāpieņem, turklāt bieži vien dažās sekundes daļās. Tas arī man izveidoja pašam savu redzējumu par medībām.
Bet jau pirmajās medībās viņš ierādīja, kā likt slokai nobremzēt lidojumu, kad gaisā tiek pasviesta cepure. Cepure palika vesela, un putns bija rokā. Taču vēlāk gan, kad puika bija apmācīts, cepurei tik viegli neklājās… Tas darbojas. Arī tagad, kad slokas medī tikai rudenī, pavasarī, medījot bebrus, kad sloka tuvojas, metu cepuri gaisā. Interesanti vērot, kā putns teju apstājas gaisā un strauji laižas lejup. Daba taču sauc… Protams, arī pirmais medījums man bija sloka. Atnesu mājās, un putniņš tika sašmorēts krējuma mērcītē. Ir jau gardēži, kas cienājas ar slokas zarniņu. Arī es to esmu pamēģinājis. Slokai ir tā saucamā mākslinieka spalva – spārnu galos ir spalva, kas atgādina otu. Arī to izņem, un man bija sakrātas vairākas. Spalva ir pacieta, un ar to savulaik esot pat zīmēts un rakstīts.”
Leģendāri pasniedzēji
Arī vēlāk, mācoties Ogres Meža tehnikumā, Arni medību lietās skoloja atzītas personības – leģendārais Modris Grantiņš. Viņa lekcijas Arnis, tāpat kā citi audzēkņi, gaidīja ar nepacietību.“Viņš ar savu pieredzi un stāstiem no dzīves mācēja aizraut. Bija jādarbojas medību saimniecības ierīkošanā – jābūvē torņi, jāierīko vārnukājas. Tās visas ir lietas, kas būtu jāzina ikvienam medniekam. Modris Grantiņš vienmēr bija klāt, un vienmēr viņam bija ko teikt. Tas iedeva ļoti daudz. Par to paldies, Modri!
Pēc Ogres Meža tehnikuma studijas Jelgavā, kur atkal bija priekšā autoritāte – profesors Andrejs Dreimanis. Speciālie priekšmeti mums, tehnikumiešiem, bija daudz vieglāk apgūstami nekā tiem, kuri nāca no vidusskolām. Savukārt augstākā matemātika, fizika un ķīmija nedevās tik viegli. Atceros, tehnikumā bija pasniedzējs Gundars Atelbauvers. Viņš mums vaicāja, vai mežā būs nepieciešama matemātika. Mēs centāmies pamatot, ka būs taču jāskaita tas un šitas. Viņš teica, ka tomēr ne. Domāt gan būs jāmāk, un matemātika ir labākais veids, kā iemācīties domāt… Tas gan nenozīmē, ka šie priekšmeti nebija jāmācās. Tie bija jāpārzina uz urrā!”
Foto:Pēc veiksmīgām mežacūku medībām
Pirmais lielais medījums – alnis
Arnis joprojām medī savā dzimtajā mednieku klubā Ziemeris. Pirmais medījums jau oficiālā mednieka statusā nemaz tik viegli nav nācis. Jaunajam medniekam bieži vien ar to trāpīšanu ir tā, kā ir. Sirds trīc, un rokas dreb. “Pie mums, Alūksnes augstienē, veģetācijas periods mazliet aizkavējas – par divām nedēļām salīdzinājumā ar pārējo Latviju. Brieži ienāk tikai pa vasaru no siltākām vietām, un, kad iestājas dziļa ziema, kas pie mums nav retums, viņi aiziet. Tāpēc pamatā medījam aļņus. Arī mans pirmais lielākais medījums – alnis. Dzinējmedības. Nāk tas lielais zvērs man virsū, un kaut kas taču jādara! Bija jau mazliet citādi. Aļņi bija vairāki, un es ar interesi vēroju, kā rīkojas blakus mednieki. Pagriezu galvu, un arī man viens skrien virsū! Kaut kas pat uz galvas ir, viens gan, jo otrs nolauzts. Šāviens, alnis apmet kūleni un nokrīt. Trāpīju tieši kaklā… kur parasti ar bisi nešauj. Vīri sit uz pleca, un es pats jau arī priecīgs. Ja nekļūdos, tās bija medības, kurās arī mans brālis nomedīja alni,” atceras Arnis.
Lieli postījumi liegumu dēļ
“Mums ir ļoti lieli aļņu nodarītie postījumi. Kad sāku mednieka gaitas, medījām četrus vienā sezonā, tagad tuvu pie 30. Mums ir ļoti lielas teritorijas, kur ir medņu mikroliegumi, saimnieciskā darbība nenotiek. Ir dabas liegums Avotu mežs, kur arī saimnieciskā darbība nenotiek.
Un ir otra daļa teritorijas, kur saimnieciskā darbība notiek. Visi aļņi, kuri apdzīvo šo teritoriju, uzturas tur, kur šī saimnieciskā darbība notiek. Tur ir ko ēst, un tāpēc postījumi ir lieli. Mēs, protams, darām visu, lai postījumu apmēru samazinātu. Problēma tajā, ka precīzi nezinām, cik aļņu ir mežā. Limits ir ļoti liels, taču tik un tā mēs nezinām, vai tiešām samazinām populāciju vai tikai noturam kādā noteiktā līmenī, tāpēc aicinātu VMD aktīvāk iesaistīties dzīvnieku skaita noteikšanā. Taču alnis ir alnis, un viņš pārvietojas…Man ļoti patīk aļņu medības riestā, un šajā laikā vienmēr ņemu divu nedēļu atvaļinājumu, lai visu laiku varētu veltīt tikai medībām. Šķiet, sākumā nekas nenotiek, aļņu nav, un tad pēkšņi viss sākas ar pilnu sparu – ceļi nostaigāti, visur pēdas un riests notiek!
Ik pēc diviem trim gadiem tiek nomedīts arī kāds medaļas vērts aļņu bullis. Pēdējais, ko lencu, ilgu laiku kā fotomodelis gozējās meža kamerā. vēroju, kā attīstās viņa ragi, un jau berzēju rokas un spodrināju patronas, un tad, sākoties sezonai, viņš nozuda uz divām nedēļām. Klasisks lāpstinieks, 6+8 žuburi. Viņu nomedīja trīs kilometru attālumā no vietas, kur es lencu. Tur bija gotiņas, un kavalieris bija devies uz balli.
Ar aļņiem jau piedzīvojumu netrūkst. Kādā mastā nomedīju teļu. Kolēģis šāva uz bulli, kurš paskrēja mazliet un… pazuda. Izmeklējāmies pa purviņu, taču nekā. Sūtījām pēc suņa. Paši apsēdāmies uz izgāzta koka un gaidījām. Bulli atrada mednieks, kurš atnāca ar suni, – dzīvnieks bija iekritis vēl vienas izgāztas priedes galotnē tikai metrus divdesmit no vietas, kur bijām apsēdušies.”
Uz putnu medībām – reti
Arnim patīk medības ar pieiešanu. Viņš uzskata – jo vairāk mednieks kustas, jo vairāk viņam ir iespēju ieraudzīt un klausīties. Agros rītos un vēlos vakaros meklēt satikšanos ar alni. Arī stirnāzi.
“Pagājušajā sezonā iegādājos bukiem domāto Buttolo pīkstuli. Man patika. Biju pārsteigts – kā tikai mazliet papīkstināju, āzis tūlīt izrādīja interesi. Savukārt medības ar dzinējiem – tie katrreiz ir svētki, bet atklāšana – īpaši. Sabraucam paši un ciemiņi no malu malām. Tā ir kopā būšana ar domubiedriem un ar kārtīgu festivālu. Atklāšanas dienā kā pirmo vienmēr dzenam Kāpkas mastu. Kad tas beidzas, šāvēji un tie, kuri kaut ko redzējuši, nāk priekšā un stāsta. Smiekli un komentāri ir neatņemama šī procesa sastāvdaļa. Mastiem ir interesanti nosaukumi. Ko nozīmē Kāpka, nezinu, tas ir vēsturiski no brīvvalsts laikiem veidojies nosaukums, taču mums ir arī Hertas biezumi. Visai divdomīgs nosaukums…
Kopš tika aizklapētas sloku medības pavasarī, putnu medībās dodos reti. Dodos klausīties medņu riestus. Šopavasar, ejot pa meža ceļu un vienlaikus piezīmējot šo to dokumentos, saklausīju medni. Bija divpadsmit dienā. Domāju, no rīta tak zāles izdzēra, ko vēl dzied? Piegāju viņam klāt. Tas bija jaunais putns riesta nomalē, kurš, visticamāk, netiek vēl pie teikšanas. Pīļu medībās arī sanāk doties reti. Parasti tas ir reizi gadā, kad viss Meža fakultātes kurss sabraucam Dagdā pie kursabiedra netālu no Baltkrievijas robežās. Tur ir ezeriņš, kurā tad arī medījam.
Šeit pie mums, Ziemerī, pīles var atrast vien bebru uzplūdinājumos. Ir divi trīs ezeriņi, taču tajos pīles ir reti. Gribētos pamēģināt sloku medības rudenī ar suni. Taču nav suņa, kurš rādītu putnu. Šādas medības man varētu patikt.”
Arņa rēķinā ir arī pērn janvārī nomedīts lūsis. Pats redzējis pēdas, sadīdījis medniekus uz lenkšanu, un pats arī nomedījis.
Postījumi – meklējam risinājumus
Lasi un abonē žurnālu Medības!
