Droši vien šo sajūtu pazīst daudzi – lai cik bieži medībās ticis vai tiek braukts uz kādu vietu, kuru īsti nevar saukt par ierastajām medību platībām, visspilgtākās atmiņas vienmēr saglabāsies no pirmajām tur pieredzētajām medībām. Tā nu jūnija pēdējās dienās ar atmiņām par zaķu medībām ziemā, kad nācās brist pa tik dziļu sniegu, ka nejauši uz līdzenas vietas bija iespējams pazaudēt jagdterjeru, devāmies uz Lietuvu, šoreiz Klaipēdas apgabalu, lai vietējām medniecēm pievienotos stirnāžu medībās.
Pirms medībām seminārs
Protams, pirms saldā ēdiena jāpaēd kas nopietnāks jeb, pārfrāzējot, pirms medībām nekad nenāk par ļaunu atkārtot pamatlietas, tāpēc vietējās mednieces ciemiņiem no Latvijas un Polijas noorganizējušas īsu semināru par stirnāžu medību pamatprincipiem, vecuma noteikšanu un optimālo munīcijas izvēli. Iesākumā tiek runāts par medībām no vēsturiskā aspekta – savulaik tās ir kalpojušas ne vien kā pašsaprotams pārtikas ieguves paņēmiens, bet arī kā politisks instruments. Vēlāk dažādi padomi veiksmīgākām stirnāžu medībām, galu galā, piemirsto nianšu atkārtošanai un jaunu zināšanu apgūšanai medniekiem vajadzētu būt pašsaprotamai tradīcijai. Tiek uzsvērtas dažas visbiežāk pieļautās kļūdas un ieteikumi, kā no tam izvairīties, demonstrēti piesaukšanas paņēmieni un nepieciešamie atribūti.
Vērojot mednieces un dažus vietējos medniekus, kas, ierodoties uz pasākumu, padomājuši arī par eleganti mednieciskiem aksesuāriem, neviļus iedomājos par frāzēm, kas nereti dzirdētas no konkrētu mednieku puses. Tā esot zīmēšanās, bezjēdzīga dzīšanās pēc mistiskām ārzemju tradīcijām un standartiem, kurus mēs īsti nedz spējam atļauties, nedz ar prātu aptvert. Skumji. It īpaši skumji, ja tas atskan no cilvēkiem, kurus vistiešākajā veidā skar sekas, ko piedzīvojam, kad sabiedrības acīs kāda iemesla dēļ mednieks parādās kā slepkavot gribošs, vecs, bārdains, pēc sīvā smirdošs tēvainis cauros gumijniekos. Tomēr tas jau ir pavisam cits stāsts.
Mednieka dienasgrāmata #9. Piesaukt stirnāzi – jaunu, vecu un slimu
Ar gaišu skatu nākotnē
Diena tuvojas noslēgumam, tāpēc, līdz zobiem bruņojušās ar binokļiem, fotoaparātiem, pretodu līdzekļiem, siltākām jakām un, protams, diviem sajūsminātiem terjeriem, labu garastāvokli un patīkamām priekšnojautām, dodamies līdzi vietējiem medniekiem uz medniekmāju, kur paredzēta dokumentu aizpildīšana un neiztrūkstošā rīta, tas ir, vakara, līnija. Torņos paredzēts sēdēt līdz pat vienpadsmitiem, medīt var gan no populācijas izskaužamos īpatņus, gan medaļas vērtos āžus, bet tiem, kam šovakar Diāna nebūs tik vēlīga, un īpašiem bezmiega māktiem entuziastiem medības paredzētas arī rīt no paša rīta. Vēl mirkli pirms braukšanas ar īpašu flakonu tiek dezinficēti zābaki, un tā nu šī vakara medības var sākties.
Dāmām tiek iedalīti torņi, savukārt mēs ar Lindu kāpjam mašīnā un dodamies līdzi vietējam medniekam, kurš ved mūs pa gleznainu ieleju, kas nemaz nelīdzinās mūsu platuma grādiem. Abās pusēs slejas pauguri, kurus pie īstiem kalniem neradušām acīm gribētos drīzāk dēvēt par kalniem. Savukārt ielejas pļavās šur tur manāmas savrupmājas, reizumis pavīd govju muguras, tomēr tas ir vienīgais, kas atgādina par Latvijas ainavām. Izkāpjot no mašīnas, neskatoties uz līdzi nesamo mantu kaudzi un suņiem, nopriecājos, ka mūsu pavadonis mūs ved uz paugura pusi, galu galā, sapņi par medībām īstos kalnos var īstenoties arī šeit.
Kaza zālē
Kad beidzot tornī ietūcītas arī somas, bet abi suņi ieņēmuši vairāk vai mazāk ērtas vietas mums pie kājām, saule jau tuvojas rietam. Esam iekārtotas tornī, no kura pavisam ērti pārredzēt garenas formas pļavu, tiesa, ar binokli lūkojoties tālākajos nostūros, ikreiz uzmanīgi jāieskatās un jāaplūko ik metrs, jo zāle ir tik gara, ka dzīvnieka muguru varētu pamanīt tikai vietās, kur zāle ir nedaudz zemāka. Savukārt aiz muguras perspektīva pļaviņa, kuru diemžēl lielākoties aizsedz biezi krūmi, tomēr pat krūmi nav izšķirošs traucēklis, ja vien tornī starp termosiem, binokļiem un fotoaparātiem atrodas arī manīgs suņa deguns. Lindas Sirsniņš, kuram kā pieredzējušai personībai nu jau ir radušies zināmi iebildumi pret garlaicīgu tupēšanu zem krēsla, tiek nosēdināts uz krēsla ar ausīm un degunu pret slikti pārskatāmo laucīti. Ja nu kāds āzītis būs izlēmis parādīties tajā pusē, suņa asās maņas spēs noreaģēt krietni ašāk.
Pēc brīža iepretim tornim zālēs uz mirkli parādās kaza, tomēr pēcāk tā pazūd skatienam – zāle ir tik augsta, ka grūti pateikt, vai tā ir devusies atpakaļ krūmos vai arī veiksmīgi apstājusies aiz garāka zāles kušķa. Ar zināmu labpatiku atminos medības Saldū, kur nopļautie lauki ļāva saskatīt stirnas arī vairāku simtu metru attālumā, tomēr katras medības ir atšķirīgas un tieši šis apstāklis tās padara par kaut ko pilnīgi neatkārtojamu un aizraujošu.
Dīvainais āzītis
Vairākas stundas valda klusums, ja vien neskaita dažu ziņkārīgu kaziņu ausu pāru parādīšanos mežmalā, tomēr manīgās dāmas drīz vien dodas meklēt kādu citu piemērotāku kompāniju. Lai arī strauji tuvojas noteiktais laiks – pulksten vienpadsmit, cerību kaut ko tomēr šovakar nomedīt neļauj zaudēt vien Sirsniņa možais skatiens. Tomēr drīz vien manis iecerētā perspektīvā pļava, kuru terjers tik atbildīgi pārlūko, izrādās tik perspektīva, ka lielais vaktētājs aiz garlaicības sāk klanīt galvu un beidzot iekārtojas saimniecei klēpī. Kad nav, tad nav, kā sacīt jāsaka!
Pēkšņi pārsimt metru attālumā starp zālēm pavīd tik labi pazīstamā rudā nokrāsa, kas uz vasarzaļā fona liek sarosīties un uz mirkli izrauties no monotonās gaidīšanas. Āzis? Dažas sekundes pirms dzīvnieka pazušanas krūmu aizsegā izdodas samanīt siluetu, kas pēc uzbūves drīzāk atbilstu jaunam āzītim, turklāt uz galvas, šķiet, tam bija kas līdzīgs mazītiņiem radziņiem. Vai arī tā bija mānīgā krēslas stundu gaismēnu spēle, kad acis sāk radīt, to, ko gribas redzēt? Tomēr nu jau dzīvnieks ir pazudis un atliek vien cerēt, ka tas caur brikšņiem gar klajuma malu dosies tālāk un šovakar parādīsies vēlreiz. Ik pa brīdim palūkojos pulkstenī, un nu jau šķiet, ka tas skaita sekundes, ne minūtes, jo laika ir palicis pavisam maz, tomēr tad jau krietni tuvāk tornim ar sparīgu lēcienu no krūmiem izklunkurē kas cits. Vai arī… Beidzot binokļos mums izdodas saskatīt to pašu dzīvnieku, kas nupat bija pazudis krūmos otrā pļavas malā, tomēr, Buttolo pīkstuļa vilināts, strauji meties uz pļavu laimes meklējumos. Ar katru minūti kļūst aizvien tumšāks, tomēr uz acumirkli ievēroju mazus, kroplus radziņus, kas dīvainā leņķī atliekušies pret ausīm. Linda iekārtojas šaušanas gatavībā, tomēr garā zāle neļauj izdarīt šāvienu, un, kamēr gaidāmt īsto momentu, āzis atkal nozūd krūmos. Ar nožēlu atliek vien noskatīties uz balto dibenu, kas pazūd krūmos, vēlreiz atsaukt atmiņā mazos radziņus, kurus tik ļoti būtu vēlams izņemt no populācijas vēl pirms aktīvā riesta perioda, un cerēt, ka varbūt rītdien veiksies labāk, jo nu jau šķiet, ka šī vakara medības ar to arī ir beigušās.
“Ir ragi?”
Prāts nu jau ir pārslēdzies uz domām par gaišāku nākotni, kad pēkšņi Linda man norāda uz diviem tieviem ragiem, kas rēgojas no zāles otrā pļavas malā. Kopskatā tas izskatās medījams, tomēr āzis nepārtraukti atrodas leņķī, kas neļauj saskatīt tā sejas krāsojumu, tādējādi trūkst simtprocentīgas pārliecības. Gaisotne ir saspringta, un skatienu enerģija, kas tiek koncentrēta uz āzīti, šķiet teju sataustāma. Tomēr kaut kas man liek domāt, ka šis nav šā vakara īstais un vienīgais. Kāpēc? Nav un viss. Palūkojos pulkstenī, līdz vienpadsmitiem ir atlikušas vairs tikai trīs minūtes. Nieka trīs minūtes, kas viennozīmīgi ir pārāk īss laiks, lai vēl ko ieraudzītu, novērtētu un sagaidītu īsto mirkli, kad šāvienam netraucē garā zāle. Tomēr es maldos. Atliek vien pagriezt galvu uz otru pusi, lai ieraudzītu, ka pļavā atkal jau ganās kroplais āzītis. Linda gaida mirkli, kad netraucēs zāle, bet es vēroju dzīvnieku binoklī.
“Ir ragi?” Šķiet, abas zinām, ka tie tur ir, tomēr pārliecības nekad nevar būt par daudz.
“Ir,” apliecinu.
“Bet tiešām ir, vai ne?”
“Jā!” Un mirkli pēc tam nogrand šāviens.
Pārsteigums krūmu pudurī
Ir laba šī sajūta, kad pēc šāviena vēl brīdi uzkavējies tornī, bet ir viennozīmīga pārliecība, ka šovakar ir nomedīts īstais. Prāts nesteidzas iztēloties citus scenārijus, nav jādomā par to, kā būtu, ja būtu. Arī abi suņi pēc pacietīgās sēdēšanas ir tikuši pie darba – lai arī šāviens bija acīmredzami veiksmīgs, āzītis tik un tā ir jāatrod, un suņa deguns šajā situācijā ir absolūti neaizstājams. Sirsniņam pa garo zāli nākas pārvietoties puslēcieniem, tomēr pēdas tiek atrastas ātri un suns pārliecinoši nozūd krūmu pudurī. Nav pat jāierauga āža rudā mugura, lai saprastu, ka terjers savu darbu ir paveicis veiksmīgi, taču pirmajā mirklī paveras visai jancīgs skats. Ragi patiešām ir, bet dzīvnieka galva nesaprotamu iemeslu dēļ atrodas krietni augstāk par ķermeni. Taču izcīnot cīņu ar biezā krūma zariem un pielienot tuvāk, atklājas, ka āzis aiz ragiem ir burtiski pakāries apakšējos zaros. Sešžuburainās ragu rotas vietā šim ir divi mazi, turklāt pūkaini stienīši, no kuriem pūkainā āda nedaudz nolobījusies ragu posmā, aiz kura tas karājas zarā, atsedzot sārtu kaula ragu.
Lielisks vakars, kas noslēdzies ar vēl lieliskāku piedzīvojumu, selektīvi nomedītu āzīti un kārtējo pierādījumu tam, ka, ja vien nomedīt būs lemts, tas izdosies neatkarīgi no apstākļiem.
Žurnāla “Medības” pielikums “Medību trofejas” šeit!
