Šajās medībās tika izmantots Pulsar Thermion2 LRF XL 60 un pirmo reizi no iepakojuma izņemtā termokamera Pulsar Oryx XG35.
Dažreiz es galīgi neesmu priecīga par mūsdienu meteorologu iespējām. Starp noslogotajām darba dienām meklēju kādu spraudziņu, lai aizbrauktu medībās. Un, kā vienmēr, kad bija laiks, tad prognozes nebija diez ko piemērotas. Dienā, kad es gribēju braukt pie draugiem ciemos, meteorologi rādīja lietu. Taču, kad jau biju piezvanījusi un atcēlusi braucienu, saplānojot citas darīšanas, yr.no mājaslapā prognoze tika atjaunināta, un izrādījās, ka tajā vakarā tomēr spīdēs saule. Tomēr es, kā likteņa zīmju piekritēja, nodomāju – laikam tā tam ir jābūt. Pēc nedēļas manas domas apstiprinājās.
Protams, es nerunāju par zīlēšanu vai citām metafiziskām lietām, bet gan par mednieku nojausmu. Lai gan to var saukt, kā vien grib, ikviens atzīs, ka sajūta – šodien jābūt medībās vai šodien var palikt mājās – ir pazīstama visiem.
Kad negaidi, viss notiek
Un tā pienāca diena ar brīnišķīgu laika prognozi un iespēju visas darīšanas pastumt malā. Bez šaubām, es biju gatava to izmantot un priecājos, ka arī mani draugi ir gatavi uzņemt viesus jebkurā laikā. Es aizbraucu uz veikalu, apbruņojos ar karamelizētu riekstu tarti, ielēju degvielu un devos ceļā. Kādu laiku nebiju bijusi medībās, un visu ceļu jutu, ka adrenalīns dzen sirdi uz priekšu, bet satraukums dara mani nemierīgu. Ļoti gribējās tikt tornī, jo man paredzētā vieta tika aprakstīta kā pasaku leiputrija, kur var būt jebkas – sākot ar āpsi un beidzot ar vilku vai alni. Pēc sirsnīgas, bet īsas sarunas par pēdējā laika jaunumiem un mazas kafijas ar tarti vecā mašīnā saimnieki veda mani uz iecerēto vietu. Tā izrādījās patiešām pasakaina. Iedomājieties – mugursoma pilna ar ierīcēm, ierocis uz pleca, tajā pašā rokā šaušanas atbalsts, bet otrā rokā liels saliekamais krēsls, jo tornītī nav sēdekļa. Šādā ekipējumā es soļoju pa nopļautu pļavu ar ataugušu atālu. Tornītis atradās apmēram 400 metru attālumā no mašīnas. Krēsls ķērās aiz zāles, šaušanas atbalsts grabēja, tomēr ik pa brīdim apstājos, lai paskatītos apkārt. Jums droši vien nav šaubu – neko neredzēju. Pļavā patiešām nekā nebija. Pa daļām uznesu uz torņa visu, kas man bija līdzi, un, kad beidzot uzlīdu pati, vēl sēžot uz ceļiem uz grīdas un kārtojot aprīkojumu rindiņā, pacēlu galvu un pāri torņa malai ieraudzīju divas rižas muguras apmēram 50 metru attālumā. Atcerieties – pļava nopļauta, atāls nav liels. Es uzmanīgi aplūkoju abus dzīvniekus un sapratu, ka tas ir mīlnieku pāris – pieaugusi kaza, manuprāt, 4–5 gadus veca, un ļoti perspektīvs, vēl jauns āzis, iespējams, 3–4 gadu vecumā.
Gaidīšana
Es iesēdos tornī apmēram plkst. 19.00 un ar šausmām nodomāju, ka nedrīkstēs ne pakustēties, ne arī kādu fotogrāfiju uztaisīt. Tomēr pēc dažiem eksperimentiem sapratu, ka āzis ar kazu mani uztver kā pūci, kas sēž uz torņa malas un vienkārši groza galvu. Priecājos, ka varēju safilmēt dzīvniekus dažādās situācijās. Vienubrīd pat šķita, ka būs mīlas akts, taču daiļā dāma diemžēl nebija gatava.
No labības lauka aizmugures iznāca vēl viena kaza, kas pienāca pie torņa apmēram 20 metru attālumā. Tā paskatījās uz mani un mierīgi aizčāpoja labībā plūkt zāli. Pēc kāda laika pamanīju, ka laukā ir vēl divas kazas. Izmantojot jauno Pulsar Oryx termokameru, ļoti precīzi noteicu, kur no vārpu aizsega rēgojas ausis, un nomērīju attālumu līdz dzīvniekiem.
Nolēmu turpināt vērot jauno pāri pie mana torņa. Kad pagriezos atpakaļ, tie bija pazuduši. Taču iekšējā balss teica, ka viss ir kārtībā, un Oryx parādīja, kurā vietā abi ir apgūlušies.
Nu tad beidzot
Tā viņi visu vakaru tur cēlās un gūlās, ēda, skraidīja, ošņājās un darīja visu iespējamo, ko vien stirnas mēdz darīt pļavā. Man bija pilnīgi skaidrs, ka šo konkrēto āzi es nemedīšu. Tas bija pārāk labs un pārāk jauns, lai nonāktu uz trofeju dēlīša. Saule pamazām slīdēja aiz meža, un apkārtnē sākās vēl lielāka kustība. Attālākā labības laukā ieraudzīju vēl vienu stirnu pāri, bet apmēram 400 metru attālumā, tajā pašā pļavā, tikai grāvja otrā pusē, parādījās vēl viens āzis. Tas bija diezgan tālu un ik pa brīdim pazuda garajā zālē vai aiz nelieliem pauguriem. Turpināju to vērot, un tad pēkšņi sapratu, ka Diāna man devusi iespēju mēģināt nomedīt leģendāro pasaku tēlu – vienradzi.
Es vēroju dzīvnieku un sapratu, ka tuvāk manam tornim tas nenāks. Pēc stirnāžu uzvedības bija skaidrs, ka tas zina – šajā pļavas galā ir cits saimnieks. Riesta laikā lielākie āži ieņem labākās vietas, bet pārējiem nākas slapstīties pa nomalēm. Redzot, ka mans sapņu princis soļo prom, nolēmu, ka jākāpj lejā no torņa un jādodas tuvāk. Protams, atstāju visu somu, ierīces un arī nažus tornī.
Līdzi paņēmu tikai savu šaušanas atbalstu 4StableStick no outdoorexperts.lv, ieroci un termokameru, kura, starp citu, tika izņemta no iepakojuma tikai tajā pašā dienā. Tās bija pirmās medības ar Pulsar Oryx.
Tas Oryx, kas nav antilope
Pulsar jaunākā termokamera Oryx, kas nonāca manā rīcībā tikai jūlijā, ir patiešām jauns solis kompakto termokameru ražošanā. Tā nav tik maziņa kā Axion sērijas ierīces, taču korpusa forma ir patīkami ērta un parocīga. Korpuss no magnija sakausējuma ir veidots dinamiskām medībām, paredzot paaugstinātu izturību un ūdens aizsardzību. Man personīgi ļoti patika lāzera tālmērs, kas ergonomiski integrēts kameras korpusā zem objektīva lēcas. Lai arī tas izskatās ļoti neliels, tas ir jaudīgs un ātrs, un tā lietošana ir ērta. Uz korpusa ir četras pogas un asuma regulēšanas rullītis. Uz tālmēra pogas attēlota bultiņa. Raugoties termokamerā, jātēmē uz mērķi un jānospiež poga vienu reizi. Tad ekrānā parādās neliels sarkans kvadrātiņš, un, precīzāk notēmējot, poga jānospiež vēlreiz. Burtiski sekundes laikā kamera nomēra attālumu. Šajā vietā tālākais punkts atradās apmēram 450 metru attālumā. Maksimālais tālmēra uztveres atālums ir 1500 m. Atšķirībā no citām kamerām, Pulsar Oryx nav papildus jāspaida tālmēra poga, lai to izslēgtu – opcija atslēdzas automātiski pēc pāris sekundēm. Turpinot kameras izpēti, patīkami pārsteidza arī jaunā izskata un funkcionalitātes izvēlnes poga, ar kuru ar vienu pirkstu var ērti pārvietoties pa izvēlni augšup un lejup, kā arī izvēlēties sadaļas. Šī brīža Pulsar Oryx kameras cena ir apmēram 2300 eiro. Var teikt, ka tā ir budžeta klases augšējā plaukta ierīce. 35 mm lēca nodrošina pietiekami labu attēla kvalitāti, taču nedaudz ierobežo skata laukumu, tāpēc jāpierod, lai efektīvi pārmeklētu piegulošās teritorijas. Tomēr, pat palielinot attēlu, dzīvnieki, kas atrodas aptuveni 100 metru attālumā, ir skaidri identificējami un saskatāmi detaļās.
Kopumā jaunā Pulsar ierīce man šķita ļoti ērta lietošanā. Tā ir gana neliela, lai to ievietotu kabatā, un tai ir ļoti ērts aizdares vāciņš – gumijas, bet ar plastmasas pamatu, kas ļauj stingri un droši aiztaisīt kameras lēcu. Noņemot vāciņu, to var piestiprināt pie turētāja lences, kurā iestrādāts magnēts. Vāciņš netraucē un to nevar pazaudēt.
Turklāt kamerai ir ļoti plaša krāsu palete, kurā iekļauti visi populārākie varianti, tostarp klasiskā zaļā krāsa, kas ļauj efektīvi identificēt dzīvniekus lielākā attālumā un augu aizsegā, vienlaikus neapžilbinot acis. Četras stundas kamera bija ieslēgta. Bez miega režīma. Izlietojās 20 procentus no ārējās baterijas, bet kamerai ir vēl arī iekšējā baterija!
Medījot āzi
Nokāpjot no torņa, es pavisam neizbiedēju savu mīlnieku pāri – tie mierīgi turpināja ganīties. Taču, kad sasniedzu lielās pļavas vidusdaļu, tie mani tomēr pamanīja, un āzis sāka riet. Es nenodomāju, ka nu ir galīgi slikti, bet, paraugoties uz priekšu, ieraudzīju, ka uz lauka ir iznācis cits āzis. Tas mierīgi stāvēja un vēroja mani. Es arī lūkojos pretī – fantastiski sarkanā kažokā ietērpies, pavisam jauns āzis ar labiem, perspektīviem ragiem.
Tā es stāvēju un klusībā domāju, kā viņu aizbiedēt projām tā, lai buks nesāktu riet. Par laimi, jaunais buciņš pats devās savās gaitās, un es varēju turpināt meklēt savu vienradzi. Mūs šķīra grāvis, kas bija apaudzis ar niedrēm un dažiem krūmiem, un tas, protams, bija man parocīgi. Aizgāju līdz vietai, kur aptuveni vajadzēja būt bukam, paņēmu termokameru un sāku pētīt. Ātri vien konstatēju, kur atrodas medījums.
Trīcošām rokām paņēmu savu optisko ķīķeri, vienlaikus domājot par binokli ar stabilizatoru, kādu piedāvā ražotājs Kite Optics. Žurnāla Medības komandai ir bijusi iespēja šādu binokli izmēģināt, un atsauksmes ir vienkārši fantastiskas. Tieši šādās situācijās, kad uztraukums ir pārņēmis un dzīvnieks atrodas pietiekami tālu, binoklis ar stabilizatoru ļauj mierīgi un ļoti precīzi apskatīt trofeju, lai novērtētu, vai dzīvnieks ir medījams. Šajā brīdī tāds binoklis man lieliski noderētu, taču arī ar savu parasto sapratu – tas ir tieši tas pats āzis, kuru redzēju no torņa.
Kādu brīdi gaidīju izdevību šāvienam, un tas brīdis arī pienāca. Pēc tam nācās iet apkārt grāvjiem apmēram puskilometru, ja ne vairāk, un garajā zālē meklēt buku. Tas bija stāvējis nedaudz tālāk, nekā biju iedomājusies, taču, iegaumējot vietu, kur atrados, un aptuveno leņķi, krēslainajā vakara gaismā diezgan ātri atradu savu pasaku vienradzi. Šāda veida trofeja man trāpījās pirmo reizi, un godīgi teikšu – es par to priecājos vairāk, nekā par vienu otru klasisko skaistuli.
Kad medījums bija norakstīts, atlika tikai aizvilkt to līdz mašīnai. Šajā noslēdzošajā posmā, kad ar savu elsošanu izbiedēju visas pārējās stirnas, kas bija iznākušas uz lauka ganīties, Pulsar Oryx man atkal palīdzēja. Ar to ik pa brīdim precizēju savas mašīnas atrašanās virzienu un attālumu, lai nezaudētu cerību, ka vēl tajā pašā vakarā aizvilkšu buku līdz tai. Pēc tam man bija jāiet uz torni pakaļ tur atstātajām lietām, un pa ceļam man uzskrēja virsū lapsa un āpsis, kurus safilmēju. Tas bija patiesi brīnišķīgs vakars. Man ir liels prieks par medījumu un to, ka izdevās nomedīt šo unikālo trofeju, izmantojot pirmo reizi no maciņa izņemto termokameru Pulsar Oryx no Ieskaties.lv.
Kad krūmu briesmonis saķer aiz ragiem un nelaiž vaļā. Pulsar Oryx LRF XG35 monokļa tests dabā
Žurnāla Medības otrajā pielikumā lasi par medību suņiem
