Lielas medību platības ar apbrīnojami lielu mežacūku populāciju, kas ar gadiem aizvien pieaug. Visiem zināms, ka rukši vairojas ātri. Ja slimība, konkrēti – Āfrikas cūku mēris vai klasiskais cūku mēris, apvidu nav skārusi, medniekiem var nepietikt kapacitātes, lai tiktu galā ar dabisko pieaugumu. Tad ir jābrauc palīgā!
Man iedalīja trīs lielus kviešu laukus ar vairākiem medību torņiem tajos. Uzdevums bija sargāt sējumus no mežacūkām. “Ja vienā nebūs cūkas vai tev kaut kas traucēs, piemēram, vēja virziens nebūs piemērots, tu vari pāriet uz citu lauku un citu torni,” sacīja kluba vadītājs. Protams, pārvietoties naktī ar nakts tēmēkli nav likumīgi. Nokāpjot no torņa, ierocis jāizlādē, jāiesaiņo. Nonākot pie cita medību torņa, atkal jāņem ārā no ieroču somas un tikai augšā drīkst atkal pielādēt. Protams, jāaizpilda arī pārskats, norādot, ka medītas tiks mežacūkas.
Labums ir tāds, ka naktī, pareizi izmantojot vēju, dabisko reljefu un citus apstākļus, var pieiet cūkām pat līdz pieciem metriem. Ja vajag. Nu tad lūk. Eju naktī pa ceļu starp diviem kviešu laukiem un ik pa brīdim palūkojos termokamerā, vai nespīd kas balts. Es izmantoju veco Pulsar Quantum, kas nedod diez cik skaidru bildi lielākā attālumā, taču pēc siluetiem un uzvedības dzīvniekus var atšķirt. Cūku baru jau nu noteikti ne ar ko citu sajaukt nevar! Eju un skatos. Vienā pusē lauks redzams, bet otrā kaut kas priekšā. Es nelietoju lukturīti, ja vien nav piķa melna nakts. Man patīk baudīt tumsu un zināt, ka arī mani redzēt nevar. Apstājos un domāju. It kā dienas laikā šajā laukā redzēju uzbērumu. Paskatos termiķī, tiešām – ir kādus 100–150 metrus garš pakalns, tieši lauka malā. Feini! Var uzkāpt un paskatīties, kas laukā darās. No paaugstinājuma taču ir labāk redzams…
Speru vienu soli. Kaut kas nočab. Speru otru. Segums tāds nedaudz atsperīgs. Speru trešo soli. Mīksts, bet iztur. Vēl nodomāju – varbūt zeme kūdraina un uzbērts nesen… Pēc ceturtā soļa kāja strauji iegrimst līdz pusikram! Saprotu, ka zaudēju līdzsvaru, un nosēžos uz dibena. Viena kāja sūdos, dibens zemāk pa uzbēruma nogāzi, termokamera nokritusi. Sēžu un saprotu, ka nevaru kāju izraut. Smird viss tā, ka acīs cērtas. Kūtsmēsli! Laikam virsslānis bija izskalojies un apkaltis, jo pirms tam es nejutu nekādu īpašu smaku. Nācās kaut kā raut kāju ārā. Mēsli pa gaisu, pati uz muguras. Labi, ka botas palika kājās. Par laimi, tie kūtsmēsli bija gana sausi, tādēļ es varēju turpināt medīt. Ejot prom no brīnišķīgā uzbēruma, prātoju, ja nav ļaunuma bez labuma. Tagad cūkas mani nesaodīs.
Tehnoloģiju revolūcija medībās: Vai iekārtas drīzumā spēs uzvārīt arī kafiju?
Abonē uz 10 mēnešiem kopā ar pielikumiem, spiežot šeit!
Žurnāla Medības februāra numurā lasi par to, ka mednieki noveco – ko darīt?
