Otrajā oktobrī devos uz gaides medībām. Viss notika kā parasti. Laikus visi satiekamies konkrētā pulcēšanās vietā un apspriežam aktualitātes – vēja virzienu un to, kur un kādi dzīvnieki manīti kamerās utt. Visi sadalām vietas, kur nu katrs dosies medīt. Līdz pēdējam brīdim nebiju izlēmis, kurā tornī sēdēt, jo, skatoties pēc vēja, ir ļoti daudz iespējamo veiksmīgo torņu. Vienā galā mežam bija novērots varens bullis, bet pāris kilometru pretējā virzienā pie paša barotavas rukši ganās un arī manīts bullis!
Pēdējā momentā, izsvēruši visus par un pret, mēs, trīs kompadres, devāmies nosegt vienu meža galu, kur varenais bullis ganās! Ar domu, ka kādam tak paveiksies!
Pa ceļam uz savu izvēlēto torni aizvedu vienu no kolēģiem, izlaižu pie viņa torņa un dodos uz savu vietu! Laikus jau esam torņos un dzirdam, ka sāk šur tur iebauroties, par ko bijām gana pārsteigti, jo bauris mūsu pusē bija tā kā pierimis. Man jau asinis vārās, jo uz lauka iznākušas trīs goteles, pāris buki ar kazām! Debesis ļoti skaidras, un lauks pārvēršas fantastiskā skatu laukumā. Visu var redzēt perfekti!
Es sēžu lauka malā, kur aiz muguras ir ceļš un mežs, bet priekšā – plašs zālāja lauks, kas pirms pāris dienām nopļauts. Baurodams tuvojas bullis, dzirdu, kā pamazām man aiz muguras no labās puses tas tuvojas, ik pa brīdim iebaurodamies pavisam īsi un klusi. It kā lai vienkārši paziņotu, ka te ir. Paiet minūtes divdesmit, bullis jau ir tik tuvu aiz muguras, ka dzirdu katru tā soli. Dzirdu, kā brīžiem ragi noklaudz pret kādu stingrāku koka zaru. Asinis mutuļo, un gaidu! Jau pārdomāju visus variantus – kurā pusē nāks, cik ātri, vai apstāsies. Pārskatu jau ērtākās pozīcijas, kā varētu izšaut. Pēkšņi dzirdu, ka tālāk mežā aiz muguras vēl viens padod balsi. Vienu reizi, tad otru… Un mans bullis pamazām attālinās, par ko es, protams, priecīgs neesmu. Bet tad pievēršu uzmanību laukam – tas ir tukšs. Nulle dzīvības. Nesaprotu, kas notiek. Tikko bija gan govis, gan buki, vēl tur zaķis lēca.
Skatos ķīķerī, kas notiek. Velku no labās malas par lauku – tukšs… tukšs… lapsa… Paga – suns! Nē, vilks!
Es, tā kā nesapratis joku, skatos cītīgāk. Vilks, tiešām! Piedevām vēl kaut ko nes zobos. Nes un velk, kā izrādās, tikko grāvī noķēris bebru un piebeidz uz lauka. Esmu šokā. Skatos un brīnos, nekas tāds nekad nav redzēts. Slēdzu iekšā tālmēru, kas parāda, ka līdz vilkam 287 metri. Varen tālu – nodomāju. Vismaz man, kurš joprojām ir iesācējs ar spico (šī tikai otrā sezona). Sēžu, skatos un priecājos par vareno ainu.
Domāju, ko darīt. Jūtos apjucis no tā, ka vilks te vispār ir iznācis. Nolēmu ātri uzrakstīt biedram medniekam, kas un kā. Kolēģis atraksta, lai mēģinu pielīst. Es tikai nosmēju ka duraks, jo es tak lejā nelīdīšu pie vilka, kurš jau kaut ko ir nokodis.
Paiet divas minūtes, vērojot un filmējot vilku un to, kā šis atspēries pa lauku mēģina aizvilkt bebru.
Saņemu dūšu un kāpju lejā. Kamēr šis plosa bebru, es soli pa solim tuvojos. Vējš labs un stiprs, pat brāzmains, no kreisā sāna (no meža uz lauku ārā). Eju un pats savas domas vairs nedzirdu no tā, kā sirds klapē. Vēroju nemitīgi vilku optikā, kā paceļ galvu, sastingstu un gaidu, kad atkal sāk ēst savu medījumu. Tā nu es noeju teju 180 metrus, ik pa brīdim piemetot tālmēru, lai zinātu distanci. Atceros, ka sāku pie kādiem 115 metriem no vilka jau ļoti nervozēt un satraukties. Vēl pāris soļu, un jau 106 metri. Pētu, skatos, ieroci noturēt taisni nevaru. Tāds satraukums! Mēģinu tēmēt, un rokas dreb tā, ka pie sevis nodomāju, ka ar tik lielu satraukumu es zilonim no 100 metriem netrāpītu! Mēģinu nomierināties, apzinoties, ka nepieder man viss pasaules laiks! Tēmēju, tēmēju, un sakrīt brīdis, kad velku takā precīzi virsū un vilks izslienas pilnā augumā ostīt gaisu. Saprotu – vai nu tagad, vai nekad. Sprāgst šāviens, vilks satrūkstas un sāk skriet uz meža pusi. Līdz mežam kādi 300–350 metri.
Ātri pārlādēju ar domu, ka jāšauj būs vēlreiz, un tajā pašā laikā nenolaižu aci no vilka. Optikā sekoju, kas nu būs. Pēc noskrietiem 80 metriem, kas daļēji manā virzienā – distance no manis jau ap 60 metriem, taisos spiest vēlreiz un… vilks apmet kūleni, un saprotu, ka vairs neskrien…
Kaut kas aizskrien pa mežu. Dzirdu, ka pa lauku arī kāds aizlec. Iestājās miers un pilnīgs klusums. Es uz nopļautās zāles redzu optikā tumšu pleķi. Piesardzīgi tuvojos, kad paliek līdz vilkam kādi 30 metri, nogaidu pāris minūtes, pētot to optikā ar pirkstu uz sprūda mēlītes. Kad viss klusi un nekas nekust, pietuvojos, nopētu un saprotu, ka te viss ir darīts. Pirmais, ko izdarīju, – novilku cepuri, pietupos ceļos un, pacēlis acis augšup, noteicu: “Paldies!” Ticu, ka Diāna sadzirdēja!
Skatos. Trāpījums ir gana zemu, bet vilka kucīte nomedīta. Rokas vēl dreb, sirds sitas un viss liekas tik nereāls. Protams, tad seko zvani no biedriem ar jautājumiem par to, kas un kā. Pasaku, kas nomedīts. Visiem balsī manāms izbrīns, jo vilks mums nav nekāds regulārais medījums. Teju padsmit gados kādi trīs bijuši nomedīti, cik nu es atceros!
Sazvanos ar biedru, kuru vedu uz torni. Viņš arī saka, ka ņemas nost un nāks man palīgā. Aizeju uz auto, aizbraucu pretī kolēģim un braucam pie vilka! Pirmā doma – jāuztaisa smuka bilde! Tāda nu patiešām smuka, tomēr varena trofeja un iespējams arī, ka vienīgais vilks manā mūžā!
Pēc pāris mēģinājumiem bilde izdodas varena! Tumsā džipa gaismās! Abi tik noteicām, ka šādu jau uz žurnāla vāka var likt! Tā nu es tajā liktenīgajā vakarā pacēlu savu medību pieredzi pavisam citos augstumos. Esmu ticis pie varenas trofejas!
Sazināmies ar kolēģiem un sarunājam satikšanās vietu! Ierodos, un, protams, visi vēlas redzēt un nobildēt vilku! Seko stāsts, kā tas viss noticis. Vīri, kas pieredzējuši krietni vairāk par mani, spriež, ka vilku kuce ir gana veca, galva esot varen liela attiecībā pret rumpi. Seko apsveikumi, protams, ļoti patīkami, kad sveic par šādu trofeju. Pārrunājām, kā labāk saglabāt un noformēt trofeju. Turpat vakarā apjautājos, kā nu kuram stāv šādas trofejas, un sapratu ka jātaisa izbāznis. Nākamajā rītā sazvanos ar taksidermistu un sarunājam, kas un kā, un nolemju galvas izbāzni taisīt. Aizvedu, un visu tālāk jau pārvērtīs skaistā darbā, kuru varēs novietot mājās goda vietā! Prieks vēl šodien, jo biju mežniecībā visus papīrus sakārtot. Joprojām staigāju smaidīgs un lepns!
Jaktei būt!! #EsiMednieks
Mārcis Holenders
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
