Kad saņēmu no meistara atpakaļ savu pagājušā gada jūlija trofeju, uzreiz atausa atmiņā to medību notikumi Lietuvā. Tas tik bija viens piedzīvojums, es jums teikšu!
Tas notika tajā laika sprīdī, kad pagājušajā vasarā vēl varējām kaut kur braukt. Viss sākās vakarā. Šefs (vietējā kluba atbildīgā persona) man stāstīja, kā viņš pazīst savus āžus un pārzina to kustības grafiku. “Brauksim uz tādu vietu, kur āži un cūkas atnāks. Super vieta!” teica viņš.
Ar lielo Mitsubishi Pajero iebraucām lauksaimniecības platībās. Cūku pupas un kvieši, auzas un zirņi. Un viss Lietuvas mērogā – gandrīz līdz horizontam. Vietām izpļautas ejas, ūdensvedēju celiņš vijas uz tuvējo upīti, šur tur krūmu pudurīši, attālumā nelieli mežiņi. Pie viena no krūmiem tika nolikts saliekamais tornītis. Ļoti ērts un stabils. Tiesa gan, vēlāk es tā vairs nedomāju…
Atstāja mani sēžam rietošās saules staros. Ilgi nekas nenotika. Attālumi tur ir ļoti lieli, un vērošanai izmantoju binokli. Četrsimt metru attālumā sākumā parādījās kaza. Tā cilpoja pa zirņu lauku un līdzās tai ik pa brīdim pavīdēja kaut kas mazs un pelēcīgs – pāri zaļumiem varēja saskatīt tikai divu kazlēnu paurīšus. Pēcāk ieraudzīju, ka divas stirnas dzenājas pa labību. Vēl tālāk no manis. Tad ievēroju āzi. Nekas diži liels, bet no savas vietas nevarēju saprast, cik vecs tas ir, tādēļ nolēmu pamēģināt svilpi. Lietuvā riesta laiks stirnām sākas agrāk nekā Latvijā, tādēļ pārliecības nebija, bet man izdevās piesaukt āzīti. Nāca mierīgi, ne kā pie līgavas, bet drīzāk aiz ziņkārības. Tas bija 14. jūlijā. Atnāca. Apskatījos. Perspektīvs.
Sēdēju līdz tumsai. Mēness spīdēja jo spoži, un man bija skaidrs, ka medības turpināsies pēc pusnakts, jo vēl vairāki mednieki citās vietās arī gaidīja – kas āžus, kas cūkas. Kādā brīdī man kļuva garlaicīgi un nolēmu izlocīt kājas. Nakts medību platībās ir labākais laiks! Klusi slīdēju starp labības un zirņu laukiem, tvēru tuvējas upes un graudu, zāles un putekļu smaržas. Lietuvā ir mazliet citi medīšanas nosacījumi nekā mums. Kad atceļā jau gandrīz biju sasniegusi krūmus, kur bija mans tornis, izdzirdēju to skaņu! Kā kuteris šķeļ viļņus, tā mežacūku bars iet pa druvu. Lūkojos termiķī! “Sasodīts, tās nāk man precīzi virsū!” uz vietas sastingstot, paspēju nodomāt.
Lielā rukšu māte šķērsoja ūdensvedēju celiņu, bet pārējie palika labībā. Termokamerā redzēju tikai pērno un divgadnieku muguras, bet nevarēju saprast, vai tur ir sivēni. Lielā mežacūka stāvēja zirņos piecpadsmit metru attālumā no manis! Es redzēju to autobusu ar pacelto asti un saslietajām ausīm, jutu tās smaku un elpu. Ar aci varēju samanīt siluetu. “Mēness gaismā arī savā dienas optikā es to redzēšu pavisam skaidri,” nospriedu un noliku atbalstu, uz tā ieroci. Jāatgādina, ka Lietuvā nakts tēmēkļu lietošana pagaidām nav atļauta. Es skatījos uz milzeni un domāju. Netrāpīt nav variantu, bet ja nu tomēr?! Atcerējos, ka man ir tikai viegls saliekamais tornis un līdz tam ir kādi trīsdesmit metri ko skriet. Un ja nu tur labībā strīpainīši slēpjas? Mazu ruksīšu pēdas mālos bija atliku likām. Apsverot visu, nolēmu nespiest sprūda mēlīti. Noņēmu ieroci no atbalsta un klausījos, kā ruksene ar troksni dzen caur nāsīm gaisu, pūloties saprast, kas tur tumsā stāv. Fūuu, tās lielās ausis un saspringtā stāja, krācieni un šņācieni naktī… Par laimi, man pietika izturības mierīgi gaidīt situācijas atrisinājumu. Cūku māte padomāja, pagrozījās un mierīgi devās prom, aizvedot visu taboru sev līdzi.
Ar to vakars bija cauri. Citiem bija veicies labāk, un medniekmājā mēs ķērāmies pie darba. Tērzējot un dzerot kafiju, sagaidījām rītu. Mani aizveda uz to pašu vietu, jo no rīta cūkas nākšot atpakaļ. Es ko, cūkas neesmu redzējusi! Izprasīju, kas apkārt darās, kur drīkst iet. Viss pārredzamais esot manā rīcībā, tikai aiz upītes iet nevajagot, jo tur jau ir cita kluba platības. Noskatīju interesantu vietu, kur labība pieiet pie mežiņa. Pēc vietējo mednieku teiktā, tur vajadzētu būt pasen nopļautai pļavai, tātad atālam.
Tas bija grūts rīts. Pa stirnu takām izstaigāju zirņu lauku. Nogriežoties no takas, uz priekšu tikt bija ārkārtīgi grūti. Pastāvēju pie krūmu pudura, bet sagaidīju tikai vienu kazu un jaunu āželi. Šefs man teica, ka apmēram kilometra attālumā ir pāreja no viena lauka uz otru, kur var šķērsot piecus metrus dziļo grāvi. Es aizgāju līdz turienei. Pārejas nebija. Gāju gar grāvi un sameklēju vietu, kur bez īpašas samirkšanas var tikt pāri. Tad vēl pāris kilometru līdz mežiņam. Ejot pa kviešu lauku, palūkojos binoklī un kādu sešsimt metru attālumā beidzot ieraudzīju lielu, skaistu āzi. Pulkstenis jau bija ap septiņiem rītā. Pārmetu karabīni pāri galvai uz muguras un saliekusies, tēlojot mežacūku, devos pļavas virzienā – ne tieši āzim virsu, bet tā uz sāniem. Kad līdz labības malai atlika kādi divdesmit metri, bet līdz āzim joprojām bija ap divsimt, nolēmu neiet ārā no labības. Atvēru šaušanas atbalstu, cik plati iespējams, noliku to labībā un nometos uz ceļiem. Āzis bija pienācis apmēram 180 metru attālumā. Veiksmīgs šāviens.
Kad biju uztaisījusi obligātos foto, izvēdinājusi āzīti, savākusi savas mantas (fotoaparātu, binokli, termokameru, ieroci, šaušanas atbalstu un jaku), aizvilku āzīti līdz labības lauka malai. Kviešu vārpu sienas paēnī nolēmu sēdēt un lūkoties, vai vēl kāds neatnāk pļavā ganīties. Ilgam laikam manis nepietika. Saule sildīja muguru un putnu treļļi no tuvējā meža skanēja tik pieklusināti… Visa nakts negulēta, visu rītu nostaigājos… Noklāju zālē savu jaku, paliku plaukstu zem vaiga un saldi iemigu līdzās savam āzītim.
Pēcāk, kad mednieki brauca man pakaļ, esot lūkojušies pāri laukam: “Tur zālē kāds guļ? Kur pati Kate?” Un, tikai piebraucot pavisam klāt, esot sākuši smieties. Abi gulējām sānu pie sāna – es savā sarkanajā jakā un āzītis rudajā kažociņā.
Kad stirnāzi pasauc, tas nāk! Stirnāžu medības ar pievilināšanu
Mednieku kabatās palika 400k eiro. Haralds Barviks un Juris Buškevics. “Šauj garām!” #285 epizode
Žurnāla Medības maija numurā lasi par ballistisko kalkulatoru
