Katram no mums ir savs stāsts, kāpēc esam kļuvuši par medniekiem. Tāds ir arī Jānim Gaidlazdam no Augšlīgatnes. Sirmais kungs jau ilgāku laiku nemin mednieka taku veselības problēmu dēļ, taču viņa sirds tik un tā pieder mežam un medībām.
“Manam pamatskolas biedram tēvs bija mežsargs. Viņš iedeva bisi, lai mēs, puikas, dotos uz mežu pastaigāties. Bija arī suns, ne medību šķirnes, parasts sētas krancis. Suns izcēla zaķi, bet draugs izšāva. Tiesa gan, vēlreiz bija vajadzīga suņa palīdzība, lai medījumu līdz galam noķertu. Tā arī viss sākās. Jau daudz vēlāk, kad sāku strādāt Viesītē, kļuvu par pilntiesīgu mednieku,” atceras sirmais vīrs.
Kāposti paliek Latvijā
Viņš pārliecināts, ka sava loma bijusi arī videi, kurā strādājis. Kolhozā bijis daudz mednieku.
“Augustā bija paredzēts kārtot mednieka eksāmenu, taču priekšnieks man uzdeva braukt uz Ļeņingradu (Sanktpēterburga, Krievija) ar kāpostu kravu. Es iebildu, sak, priekšniek, bet man taču eksāmens un jūs tak ar mednieks! Viņš zvanīja tūlīt uz mežrūpniecības saimniecību un kādam lūdza palīdzēt atrisināt manu jautājumu, taču komisijā ir vairāki cilvēki. Tā uz Ļeņingradu neaizbraucu, taču iestājos medniekos. Kāposti ir katru gadu, bet par mednieku kļūst vienreiz,” stāsta Jānis Gaidlazda.
Sāk ar gailenīcu
Pirmo medību ieroci Jānim uzdāvinājis sievastēvs – 16. kalibra gailenīcu, un pirmās medības tāpat augustā – pīļu.
“Medījām Sunākstes zivju dīķos. Man laikam bija līdzi kādas 40 patronas. Izšāvu visas! Taču tika man tikai viena pīle. Nākamajā gadā braucām atkal. Līdzi bija suns. Šķirni vairs neatceros, taču labs palīgs. Pat pārāk labs. Viens šāviens, bet 19 pīļu – suns salasīja visas, kuras mednieki neatrada. Un svešam jau viņš tās pīles neatdeva – nesa saimniekam. Tiesa, runāja, ka skauģi suni esot nošāvuši. Ar suni medīt ir interesanti. Vīri saka, tajās niedrēs pīļu nav. Taču ejam skatīties. Suns jau pa gabalu vēcina asti un rāda, ka medījums tomēr ir. Apejam ap dīķi, un divas trīs pīles man ir,” tā mednieks.
Pirmo nopūdelē
Vaicāts, kāds, ja neskaita pīli, bijis pirmais medījums, Jānis Gaidlazda atklāj, ka tā bijusi mežacūka.
“Tolaik jau nebija kā tagad – torņi, lukturi, nakts redzamības tēmēkļi. Man tikai plika bisīte. Iekārtojāmies pie zirņu lauka. Nakts tāda pagaiša, un man luktura nav. Ieskatos, krēslā iet četri rukši. Pirmajam raidīju kārtīgu dupletu. Rukši ieskrēja dziļāk laukā. Tur krūmu puduris un tajā dīķītis. Tajā arī atradām manu medījumu. Kad dīrājām, lodi atradām turpat pie sirds.
Atmiņā palicis arī kāds piedzīvojums ar briedi. Vēl Gaujas Nacionālā parka izveidošanas laikā, kad varēja medīt. Notika kungu medības, uz kuru sākumu mazliet nokavējām, taču mums tomēr ierādīja numurus. Nāk briedis. Izlaidu cauri mednieku līnijai un izšāvu. Dzīvnieks tā kā sarāvās un skrēja tālāk. Dažus numurus tālāk viens no kungiem. Arī viņš izšāva. Vēlāk pētījām, kurš ir autors. Man jau tā jocīgi izlikās – ir viens ieejošais un viens izejošais caurums. Turklāt mazākais no tās puses, no kuras šāvu es. Taču medījumu tik un tā piešķīra viņam… Tā arī vairāk briežu man Diāna nav devusi, aļņi gan ir vairāki.
Bija jāpilda arī valsts plāns, gādājot aļņus. Lai medības sekmētos, vēlams zināt, kur medījums ir. Kolhoza priekšnieks vakarā atvēlēja bobikus (apvidus auto), mēs tiem piesējām kuplas eglītes un apbraucām platības, tā uz katra celiņa nodzēšot vecākās pēdas. No rīta bija viegli noskaidrot, kurš masts dzenams. Tolaik jau bija bargas ziemas. Biju galdniecības vadītājs, un izgatavojām mednieku slēpes. Tā pārvietoties bija daudz vieglāk,” stāsta mednieks.
Piemāna lūsis
Savulaik Zalves apkaimes mežā Gaidlazdas kungs saticies arī ar vilku.
“Stāvējām uz numuriem. Pagriezu galvu un pelēci ieraudzīju. Viņš gāja metru 80–90 attālumā. Tālu. Nodomāju, viņš uzies uz nākamo mednieku, taču nekā. Tā arī nezinām, kur vilks palika.
Mani piemānījis arī lūsis. Bija sestdiena, medījām. Mastā bija daudzi šāvieni, izrādījās, nomedīti vairāki lūši. Nākamajā dienā arī medījām. Mastā bija cūkas. Nolika mani uz numura pie biezoknīša. Nodomāju, laba vieta. Atkal atskanēja šāvieni. Pamanīju kādu pelēku stāvu eglītēs. Nešāvu, jo nodomāju – suns. Pēkšņi lūsis vienā stiepienā bija pāri ceļam un projām! Viņš bija apsēdies uz izgāzta koka, visu nopētījis un pieņēmis sev pareizāko lēmumu. Renkuļi vien saskrāpēja sniegu…” tā Jānis Gaidlazda.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
