Ingrīda Mičāne
Avots: Latvijas Avīze
Lielie plēsēji, tostarp lāči kļūst arvien drošāki un nu jau izskatās, ka cilvēkiem jāsāk uzmanīties, ne tikai ejot mežā sēņot un ogot, bet arī apraugot ganībās aizvesto bišu dravu vai vienkārši saimniekojot savā viensētā. Kāpēc mainās dzīvnieku uzvedība un kā netraucēti sadzīvot ar tiem – intervijā ar Latvijas Valsts mežzinātnes insitūta Silava vadošo pētnieku zoologu Jāni Ozoliņu.
Kā institūtā īsti notiek plēsīgo (un ne tikai) dzīvnieku pētīšana?
J.Ozoliņš Institūts Silava ir vienīgā zinātniskā iestāde Latvijā, kas profesionāli nodarbojas ar četrkājaino zīdītāju pētīšanu, tostarp – ne tikai medījamo, bet arī nemedījamo dzīvnieku, piemēram, susuru, ūdru, brūno lāču izpēti. Pēdējos gados saistībā ar vēja ģeneratoru parkiem parādījusies jauna joma – sikspārņu apdraudējuma novērtēšana. Kopumā mūsu darbības ir divējādas – pētām gan dzīvnieku sugas, gan arī tikai Latvijai raksturīgus procesus, kuri ietekmē ne tikai medības, bet arī cilvēku saimniecisko darbību un atpūtu.
Cik sugu patlaban ir Latvijā?
Sauszemes zīdītāju sugas ir ap 60. Viens otrs nāk klāt, daži – pazūd. Tā, pēdējās desmitgadēs esam pazaudējuši lidvāveres, dārzu susurus, arī Eiropas ūdeli. Joprojām ir nostāsti par tini jeb āmriju, kurš īstenībā te nav jau pāris gadsimtus. Tomēr pāris reizes gadā cilvēki zvana un stāsta, ka redzējuši āmriju – tā izskatās kā ļoti liela cauna, paliela suņa izmēros. Savukārt klāt nākusī suga ir, piemēram, zeltainais šakālis. Latvijā visas jaunās sugas saistītas ar atklātām ainavām. Pēc ledus laikmeta beigām teritorijā ilgstoši pastāvēja meža ainava, bet , sākoties atmežošanai un lauksaimnieciskajai darbībai, ienāca atklāto ainavu sugas, tajā skaitā pelēkais zaķis un lauka strupastes. Daudzi ir pārsteigti, ka tās ir jaunas sugas, bet tās pie mums ir tikai no 17.gadsmita.
Kā zinātnieki vāc datus? Un vai tie neieguļ plauktos vai arī jebkurš interesents var tikt klāt papētīt?
Abējādi. Mums ir vairāki pētījumi – monitorings jeb novērošana, kur izmantojam savus vai no citiem areāliem aizgūtus datus, noteiktā kārtībā tos uzkrājot. Šie dati cilvēkam bez speciālām zināšanām nav diezko interesanti. Varam parādīt karti, kur redzams, ka brūnais lācis tajā vai citā gadā bijis tik un tik vietās, bet tas arī viss. Tomēr monitoringa ietvaros krājam arī specifiskas zināšans. Piemēram, tie paši lāči – mums ir genotipētie indivīdi, par kuriem no gēnu pases zinām vairāk nekā par dzīvnieka atrašanos konkrētā vietā.
Kad mājas pagalmā ienāk lācis, nekādi genotipi vairs nav prātā…
Jā, bet līdzāspastāvēšanas dēļ mainījusies faktiski visu sugu uzvedība. Te ir divi nosacījumi – lai suga būtu elastīga jeb ekoloģiski plastiska, piemēram, lapsa vai stirna. Tās arvien biežāk redzēsim ne tikai lauku sētā, bet arī pilsētā. Un ir sugas, kas ir ir diezgan konservatīvas un necieš cilvēku klātbūtni. Ar cilvēku nesadzīvojoša suga ir tas pats mītiskais tinis. Toties lācis ir ļoti pielāgotiesspējīga suga un par to nedrīkst aizmirst nevienā brīdī! Lācis atceras visu, kas viņam bijis noderīgs, tai pašā laikā – arī to, no kā jāuzmanās. Ar to jārēķinās un nav jāpavedina lācis uz tādām lietām kā piebarošana, atkritumu nesavākšana – lācis to atcerēsies un izmantos savās interesēs, bet cilvēkiem, tostarp zinātniekiem, tas rada problēmas. Piemēram, elektriskais gans – žogs. Esam novērojuši, ka lāči tik ļoti baidās no horizontāli novilktas stieples, ka vairs neiet pētnieku izliktajās matu lamatās – atnāk, pa gabalu paosta un apiet.
Kas ir matu lamatas?
Tas ir ar pūstoša dzīvnieka līķa smakas šķidrumu piesūcināts celms, kam apkārt pusmetra augstumā apvilkta dzeloņstieple. Lācim kāpjot pāri, drātī ieķeras mati, kurus pēc tam pētām.
Kas jauns zināms par pērnvasaras slavenībām – Valkas puses lācēniem?
Jā, šie divi lācēni dzīvoja savā vaļā un sākumā iepriecināja, pēc tam biedēja – iemācījās nākt sētās, noēst ražu un bojāt bišu stropus. Mēs Silavā īsti nesekojām šiem procesiem, jo uzreiz bija skaidrs, ka tie nav savvaļas lāči. Bet mūsu rīcībā ir viņu DNS paraugi, kas apstiprina – viens ir tēviņš. Vairāk arī neko nezinām. Ja viņi atkal parādītos un izdotos ievākt paraugus, varētu pateikt, vai tie ir tie paši palaidņi vai citi.
Vai cilvēkam šovasar vajadzētu vairāk uzmanīties no lāčiem?
Noteikti jāuzmanās, bet arī jārīkojas, lai viņi neradītu plašāku apdraudējumu. Šķiet, kas tur liels, ka lācēns apēda ābolus vai apgāza stropu? Vai vērts ņemties, ieguldīt naudu aizsardzībā vai pieteikt zaudējumus? Bet jāpatur prātā, ka ar šādu vienaldzību lāci krietni izskolojam. Vienā saimniecībā izposta stropu, bet tad amats rokā un viņš dodas uz attālākām mājām. Lāči staigā lielus gabalus. Pagājušā sezonā viens postītājs aizgāja no Limbažu novada uz Madonu un atpakaļ. Šādi nesodīti palicis dzīvnieks nodarīs aizvien vērienīgākus postījumus. Jāpārdomā bišu stropu novietojums, lai tie būtu redzes laukā. Varbūt pat no bitēm kādreiz jāatsakās, jo risks ir liels. Mēs palīdzam atšifrēt un izsekot speciālistus – tā dēvētos medus lāčus, jo dravām postījumus nodara konkrēti lāči. Šobrīd ir zināmi biškopjiem bīstamākie rajoni – tie ir Limbažu novads ap Pāli, Latgalē ap Vecumiem, Žīguriem. Tur nevajadzētu atstāt nepieskatītas dravas nedēļām ilgi, noteikti vajag vismaz elektrisko žogu. Jo katrs lācis, nonākot pie neapsargātām medus kārēm, var uzvesties līdzīgi vilkam, kurš konkrētā situācijā redzot piekļuvi aitai vai sunim, ar garantiju uzbruks un izmēģinās veiksmi. Tas plēsējam ir neatvairāms instinkts.
Par vilkiem runājot – atceros bērnībā dzirdētus stāstus par vientuļiem bļitkotājiem, kurus uz Peipusa ezera saplēsuši vilki. Nupat arī manīts vilks vien pāris kilometrus no Saldus centra
Ar igauņu kolēģiem regulāri sadarbojamies, nekas tāds nav dzirdēts. Bet tiesa, ka vilki seko pēdām. Ziemā, kad sniegā pēdas skaidri redzamas, ejot vienā virzienā un pēc laiciņa atgriežoties, redzi, ka līdzās gājis arī vilks. To esmu arī pats piedzīvojis. Ir ziņas par vilku uzbrukumiem cilvēkiem dažus gadus pēc kara, kad viens otrs vilks bija pieradis baroties ar kara upuriem, cilvēka ķermeņiem, bet mūsdienās par uzbrukumiem cilvēkam nav dzirdēts. No vilkiem ir jāsargā tikai mājdzīvnieki, īpaši suņi, jo tos vilki savā klātbūtnē necietīs, pat ja nebūs izsalkuši.
Vēl arī dzirdēti stāsti, ka vēl vienam plēsējam – lūsim esot niķis lekt cilvēkam mugurā no slēpņa. Vai būtu jāuzmanās arī no lūša?
Tie ir izdomājumi. Lūsis ļoti grūti pamanāms. Speciāli nemeklējot, savā mūžā lūsi mežā esmu redzējis tikai vienu reizi. Zinot konkrētu lūša atrašanās vietu un izbiedējot viņu, var manīt vien pirmos lēcienus, pēc tam viņš pilnīgi saplūst ar meža fonu. Šobrīd ir automātiski filmējošas kameras un tur lūši parādās ļoti bieži.
Patlaban atjaunojas emocionālas diskusijas par lūšu medībām. Vai ir pareizi, ka šosezon aizliedza medības? Mednieki teic, ka lūsi kārtīgi var izpētīt, tikai nomedījot, bet vai tad nav citu metožu?
Tas noteikti nav pareizs viedoklis, jo ar mūsdienu tehnoloģijām var izpētīt visu. Tātad lai pētītu, nav jānomedī. Cita lieta, ka obligāti jāpēta jau nomedītie dzīvnieki. Man kā zoologam šķiet, ka šos resursus izmantojam nepilnīgi. Protams, ir tā saucamā kapacitāte, citiem vārdiem – kurš par to maksās? Bet no nomedītiem dzīvniekiem, ne tikai lūšiem, varam iegūt ļoti plašu zinātnisko informāciju.
Runājot par emocijām. Pretlūšu medību kustība sākās pirms dažiem gadiem ar neapdomīgu prieku par lūšu mammas nomedīšanu un fakta neslēpšanu, ka dzīvi palikuši kaķēni. Toreiz palika neatbildēts jautājums – kādēļ uzbrukumi bija virzīti tikai uz mednieci, kura savā naivumā publiskoja šo faktu, bet nevis uz mednieku koletīvu, kura pienākums bija sameklēt un nomedīt arī kaķēnus? No ētikas puses tad nekādu pārmetumu nebūtu. Medījot cilvēks nekādā veidā nevairo dzīvnieku ciešanas. Jā, mednieks darbojas kā faktors, kas dzīvnieku nogalina, bet, no otras puses, gandrīz neviens dzīvnieks savvaļā nenodzīvo tam bioloģiski atvēlēto dzīves daļu līdz sirmam vecumam. Medības nav nežēlīgāks nogalināšanas veids kā visi citi apstākļi.
Vēl ir arguments – lūšu skaitam augot, mazināsies stirnu populācija, turklāt lūsis stirnu nokož, nodzer asinis un pamet. Tie ir mednieku stāsti vai patiesība?
Par to pamešanu nav taisnība. Pats esmu atradis vairākas lūšu nokostas stirnas, parasti apslēptas un šķietami pamestas. Bet iezīmētu lūšu izsekošana rāda, ka netraucēts lūsis savu medījumu nekad nepamet. Atsevišķi gadījumi ir pašu atradēju vainas dēļ, jo lūši ir ļoti piesardzīgi – ja redz, ka cilvēks atradis medījumu, viņi pie tā neatgriežas. Turklāt aizbēg daudz ātrāk nekā cilvēks ir pietuvojies. Mednieks atnāk – jā, ir aizkosta stirna, lūša nav. Bet īstenībā, ja lūsis ķeras klāt medījumam, 3-4 dienās pāri paliek kājas un lielākie kauli. Pārējo apēdīs citi plēsēji, kuri nav tik izvēlīgi, tādēļ dabai un ekosistēmai nekāds ļaunums nerodas, ja lūsis kādu stirnu ir spiests pamest.
Kādus zoologu pētījumus sabiedrība var gaidīt nākotnē, uz ko liekat akcentu?
Mūsu nākotnes sapnis ir izveidot gēnu banku – ciltskoku Latvijas lūšiem, vilkiem, lāčiem, varbūt vēl kādai sugai. Tie būtu sugu raduraksti kopš pētījuma sākšanas līdz laikam, kad no tā visa varēs izlobīt interesantus rezultātus. Pagaidām to vēl nav daudz, bet ar katru nākamo paraugu pieaug saikne ar iepriekšējiem – zinām, vai tas ir tas pats dzīvnieks, vai pēcnācējs, kur un kad viņš ir bijis – visa izsekošana notiek ar DNS. Tādēļ šobrīd akcents uz sadarbību ar citām jomām, kas pārstāvētas ar modernām metodēm. Viens virziens ir institūta iekšienē – ar Ģenētisko resursu centru, kas analizē un apstrādā dabā ņemtos ģenētiskos paraugus. Otrs – ārējā sadarbība ar Vides risinājumu insitūtu dzīvnieku izsekošanas uzskaites tehnoloģijās. Izmantojam automātiskās slēpņu kameras, datus. Moderna klūst attālināta novērtēšana, kad tiek detalizēta izpētīta neliela teritorija un tad izlases veidā pārbaudīts, cik šī teritorija atbilst sakrīt ar visu reģionu.
Domāju, ka lielos zīdītājdzīvniekus redzēsim aizvien vairāk, jo netiešā veidā cilvēks uzlabo viņu dzīves apstāklus. Veidojam ražīgas platības, stādām, sējam,vienlaikus simtprocentīgi to visu aizsargāt no savvaļas sugām nevaram un arī nedrīkstam, dalot derīgajos un nederīgajos. Visi dzīvnieki ir derīgi un pat tad, kas viņi nodara zaudējumu, ar to jāsamierinās.
Bet zemnieki ir šausmās par stirnu nodarīto ziemājiem…
Jā, bet tai pašā laikā ražas kāpj un vasarā sējumi kuplo. Tas veicina kopējo dzīvnieku skaitu un arī mūsu pētījumos atzīts, ka vienkārši ar medībām to noregulēt vairs nevar. Tāpēc absurdi liekas, ka mednieki dzīvniekus vēl cenšas piebarot. Jā, tas atvieglo medīšanu, tomēr, ja vēl pieved barību mežā, tas nav atbalstāms no zinātnes viedokļa.
Kā Latvijas fauna izskatīsies pēc gadiem 50?
Jo vairāk barības būs zālēdājiem, jo vairāk būs plēsēju. Sadzīvošana ir neizbēgama, tā ir vienīgā forma kā saglabāt dabas daudzveidību. Bet lielāko apgrūtinājumu radīs barjeras, kuras paši ceļam infrastturktūras attīstības labad. Papildus barjeras veidojas saistībā ar valsts ārējo robežu, bet iekšējās barjeras ir transporta tīkls. Plānots būvēt ļoti modernu ātrgaitas dzelzceļu – tas viss sadalīs valsts teritoriju iežogojumos, kur nebūs apmaiņas ar „svaigiem” savvaļas dzīvniekiem. No vienas puses, būs vieglāk apzināt tur esošo dzīvnieku daudzumu, no otras – var rasties problēmas ar populācijas samazinājumu. Mēs kļūstam par tādu kā salu un uz salas saimniekot vienmēr ir grūtāk un riskantāk. Tas varētu būs nākotnes zinātnes izaicinājums – skaidri noteikt, kurās vietās saistība starp teritorijām jāsaglabā, bet, ja tas nekādi neizdodas, kā pareizi saimniekot , lai saglabātu savstarpējo funkcionālo sadzīvošanu. Tas prasīs papildus zināšanas.
Klausies EXTRA #1! Vai lūšu medības būtu aizliedzamas?
Medības + pielikumi!
