Visai grūti iedomāties situāciju, kurā tavs labākais draugs tev palīdzējis izdarīt ko tādu, ko tu viens pats nekad nebūtu paveicis. Un kā atlīdzību tam pašam draugam, kurš tevis dēļ ir pat gatavs atdot savu dzīvību, tu vieglu roku pasniedz indi… Teiksiet, tā nenotiek? Notiek gan un pat ļoti bieži! Mednieks ar suņa palīdzību nomedī medījumu un, sadalot medījumu, to gaļas gabaliņu, kur trāpījusi svina lode un kuru pats sev galdā nekad neceltu, atdod savam labākajam draugam un uzticamākajam palīgam – medību sunim.
Jā, Latvijā nav veikti pētījumi, kas apliecinātu medību suņu saindēšanos ar svinu. Visticamāk, nevienam sunim nav konstatēta hroniska vai akūta saindēšanās ar svinu. Taču šādi pētījumi ir veikti citās Eiropas valstīs, un rezultāti nav iepriecinoši. Problēma pastāv, un tas nav mīts.
Mazliet no ķīmijas kursa
Svins ar sālsskābi, kas ir gan mūsu, gan suņu kuņģos, reaģē ļoti lēni, īpaši istabas temperatūrā. Iemesls: uz svina virsmas veidojas grūti šķīstošs svina hlorīda slānis, kas aizsargā metālu no tālākas reakcijas.
Reakcijas vienādojums: Pb+2HCl→PbCl_2+H_2↑
Šajā vienādojumā Pb – svins, HCl – sālsskābe, PbCl₂ – svina(II) hlorīds, H₂ – ūdeņradis.
Suņa kuņģī esošā sālsskābe pati par sevi svinu būtiski neizšķīdina uzreiz, taču skābā vide var pakāpeniski veicināt svina savienojumu veidošanos un svina uzsūkšanos organismā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc norīts svins (piemēram, skrotis, lodes fragments vai svina priekšmets) var būt bīstams.
Suņa kuņģī bez sālsskābes ir arī vairāki fermenti un bioloģiski savienojumi, kas var ietekmēt svina šķīšanu, oksidēšanos un uzsūkšanos. Tie gan nešķīdina svinu kā spēcīga rūpnieciska ķīmija, bet kopējā vide veicina pakāpenisku svina pāreju organismā izmantojamās formās.
Bez sālsskābes kuņģī un vēlāk zarnās ir arī pienskābe, taukskābes un aminoskābju sabrukšanas produkti. Tie var veidot kompleksus ar svina joniem, palīdzot tiem nonākt organismā. Kuņģī ir ferments pepsīns, kas tieši ar svinu gandrīz nereaģē, bet tas sašķeļ audus ap svina fragmentiem un atbrīvo iesprostotās mikrodaļiņas, palielinot to kontaktu ar skābo vidi. Savukārt tievajās zarnās ir žultsskābes, lipāzes un proteāzes, kas var palīdzēt uzturēt smalkas daļiņas suspensijā, kas atvieglo uzsūkšanos.
Tāpat kuņģī notiek kaulu un barības berze, fragmentu savstarpēja drupšana. Tas nepārtraukti rada svaigu svina virsmu reakcijām. Tieši tādēļ mikrofragmenti ir daudz bīstamāki nekā viens liels gabals. Toksikoloģijā tas ir būtisks princips: jo sīkākas daļiņas, jo ātrāka un pilnīgāka uzsūkšanās.
Kad svina lode vai lode ar svina serdi trāpa kaulā, notiek ļoti strauja deformācija. Svins izsmērējas un sadalās daudzās mikroskopiskās daļiņās. Daļa fragmentu var būt tik mazi, ka tos neredz ar aci vai pat neizjūt gaļā.
Pētījumos ar plēsējiem un maitēdājiem (piemēram, ērgļiem, kondoriem, vilkiem) konstatēts, ka tieši sīkie fragmenti izraisa hronisku svina uzņemšanu no medījumu atliekām.
Vairāk lasi žurnāla Medības augusta numurā!
Suņi ir vilka medījums! Laiki mainās un jāmaina savi paradumi
👉 Abonē 4 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 4 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības augusta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
