Mūsdienu pasaulē cilvēkiem un zvēriem sadzīvot ir gana sarežģīti. Kamēr vieniem meža iemītniekiem sāk pietrūkt vietas, kur patverties, citi bīstami tuvojas pilsētām un cilvēka interesēm. Nozīmīgu lomu savvaļas populāciju regulēšanā pilda mednieki, taču arī viņu rindas kļūst retākas. Par medībām, nozares problēmām un arī nepatīkamiem incidentiem sarunājamies ar Ogres novada Mednieku kluba vadītāju, Latvijas Mednieku savienības biedru Jāni Cimmeru.
Lai gan par staltbriežu populācijas pieaugumu un posta darbiem tiek skaļi un daudz runāts, Latvijas Mednieku savienība uzsver, ka situācija ir pārspīlēta – šo dzīvnieku skaits Latvijā pēdējos gados strauji samazinās. Ja 2021. gadā Latvijā to skaits tika lēsts 71 000 apmērā, tad 2025. gadā – 60 000. Šāds kritums skaidrojams ar intensīvu medību rezultātu: 2021./2022. gada medību sezonā nomedīti 24 000, bet 2024./2025. gadā – jau 29 400 staltbriežu.
Latvijas Mednieku savienības (LMS) ieskatā ievērojami pārspīlēta arī staltbriežu loma ceļu satiksmes negadījumos. Pēc Valsts meža dienesta datiem – šogad notikuši 987 negadījumi, ko izraisīja sadursme ar meža dzīvniekiem, un no tiem 549 gadījumos vainīgas bija stirnas, tikai 75 jeb mazāk nekā 8% – staltbrieži.
Medību likums šobrīd paredz, ka minimālajai medību iecirkņa platībai, lai medītu staltbriežu govis un teļus, jābūt 1000 hektāru meža, bet buļļus – 2000 hektāru. Tā LMS izpratnē ir loģiska prasība, kas pamatota ar to, ka šie dzīvnieki pamatā mīt mežos, tikai reizēm iznāk lauksaimniecības zemēs baroties. Tāpēc nav pamatojuma, kā to paredz šobrīd Saeimā iesniegtie Medību likuma grozījumi, iekļaut šajās platībās arī krūmājus un lauksaimniecības zemes – tā, lai arī mazajiem medību iecirkņiem, kuriem ir maz meža zemes, būtu iespēja medīt staltbriežus. LMS akcentē, ka pašreizējais tiesiskais regulējums ļauj pietiekami efektīvi apsaimniekot un ierobežot staltbriežu populāciju, bet minētie grozījumi ir pretrunā ar ilgtspējīgas apsaimniekošanas principiem.
Izplatība ir nevienmērīga
Arī Jānis Cimmers, kurš ir Ogres novada Mednieku kluba vadītājs un LMS biedrs, uzskata, ka attiecībā uz staltbriedi situācija ir pārspīlēta. Viņš uzsver, ka šo dzīvnieku izplatība dažādās Latvijas teritorijās atšķiras – tā ir ļoti nevienmērīga. Nenoliedzami, ir teritorijas, kur to skaits ir par lielu un kur postījumu sekas ir ļoti jūtamas. Taču ir tādas, kuru vidū, visticamāk, ir arī lielākā daļa Ogres novada, kur šie dzīvnieki nav nodarījuši vērā ņemamu kaitējumu jaunaudzēm un lauksaimniecībai. Taču, nosakot nomedījamo staltbriežu skaitu iecirkņiem, to nevienmērīgā apdzīvotība var netikt ņemta vērā dažādu faktoru dēļ, bet tiek rēķināts «vidējais aritmētiskais», proti, neraugoties uz to, ka kādā teritorijā ar tiem nav problēmas. «Tiesa, uzskati, cik un kas būtu vairāk vai mazāk nomedījams, vienmēr atšķirsies. Vajadzētu gan būt tā, ka mēs noķeram to momentu, kad dzīvnieku kļūst par daudz, un tad uzreiz rīkojamies, proporcionāli palielinot nomedīšanas apjomu. Nevis sagaidīt, kad jau sasniegts populācijas maksimums, un tad forsēt medības, palielinot nomedīšanas limitu. Tāpat būtu jāsaprot, kad sasniegts teritorijai normāls dzīvnieku skaits un ir atkal jāsamazina nomedīšanas apjoms. Tā vietā vēl gadu vai divus viss notiek pēc inerces un turpinām medīt tos lielos nomedīšanas apjomus, it kā to zvēru būtu pārpilnība, un ar to nodarām populācijai pāri.»
J. Cimmers bažījas, ka ar staltbriedi notiks tāpat, kā ar alni. Pirms trim, četriem gadiem to bija daudz vairāk. Par to liecināja gan postījumi, gan medību sekmes. Tajā pašā laikā limiti tika samazināti lēnāk, nekā vajadzētu.
«Grūti lauzt ieradumu, jo, lūk, vēl šogad varēju medīt desmit, bet nākamgad tikai 6 vai 7.»
Uzskaite netiek veikta
Diemžēl nav precīzu datu, cik daudz ir vienu vai otru sugu dzīvnieku, jo uzskaite netiek veikta. Ja pirms gadiem divdesmit tāda prakse bija, jo tad VMD bija vairāk zinošu darbinieku, arī viņu apgaitu platības bija mazākas. Patlaban ir tikai dzīvnieku skaita novērtējums, fiksējot palielinājumu vai samazinājumu, un, ņemot vērā to, tiek rēķināts nomedīšanas apjoms. Un tad ir būtiski, cik liela ir populācijas aplēses kļūda – ja tā ir 15%, tad tas nav tik būtiski, bet – ja 30–50%, tad tam būs liela ietekme, jo tiks izsniegts vairāk atļauju, nekā vajadzētu, vai otrādi, to būs stipri par maz.
ABONĒ 2026. GADAM UN LAIMĒ KARABĪNI!
Attiecībā uz grozījumiem Medību likumā, kas paredz staltbriežu medību platībās ieskaitīt ne tikai mežu, bet arī lauksaimniecības zemes, krūmājus un citas teritorijas, tādējādi ļaujot staltbriežus medīt iecirkņos, kur meža teritorijas ir pārāk mazas, arī viņš piekrīt LMS – izskatās, ka tie tiek virzīti par labu lielajiem zemes īpašniekiem, kuri cieš no staltbriežu postījumiem.
Iespējams, ka tādējādi panāk pretī arī mazajiem kolektīviem. J. Cimmers vairākus gadus darbojas medību limitu noteikšanas grupā, kurā ir gan mednieki, gan medību tiesību pārstāvji un zemju īpašnieki, un ir bijis liecinieks cīņai par to, vai vajag vairāk vai mazāk medīt. «Nācies ne vienu reizi vien pieredzēt, ka mazie iecirkņi, kur platība ir vien 1000 hektāru, bet biedru skaits ne tik mazs, sniedz lielāku zvēru skaita vērtējumu. Skaidrs – kāpēc: lai varētu medīt vairāk. Tajā pašā laikā lielāks iecirknis, kuram ir vismaz 3000 ha, visticamāk, nepārspīlēs ar dzīvnieku skaita vērtējumu un vēlmi medīt.»
Jāizvērtē kapacitāte
Attiecībā uz mednieku skaita izmaiņām – VMD Medību daļas vadītājs Valters Lūsis konferencē Medības 2025 norādīja, ka ik gadu nāk klāt 600 līdz 700 jaunu biedru, taču nav datu, cik aiziet projām no klubiem. Tendences zināmā mērā ir redzamas pēc sezonas kartēm – šogad to ir izsniegts 18 304, un tas liecina, ka piecu gadu laikā to sarucis par 2000. Tajā pašā laikā pēc platību pārdales 2023. gadā vidējās medību teritorijas pieaugušas, un vidēji uz vienu mednieku tās ir 243 ha. Ņemot par pamatu iecirkņus: platības ir, sākot no 12 ha līdz 500–1000 ha. Raugoties pēc platību sadalījuma, iznākot, ka 40% platību medī 60% mednieku, bet 60% – 40%.
Skaties konferences Medības 2025 ierakstu ŠEIT!
Komentējot medību rezultātus (dati ir par alni, staltbriedi, mežacūku), var secināt, ka no visas mednieku saimes sekmīgi bijuši ap 10 000, tas ir, 16% nomedīja vairāk par pieciem dzīvniekiem, kas ir 76% no visiem nomedītajiem pārnadžiem, sacīja V. Lūsis, piebilstot, ka līdz ar to ir jautājums par mednieku atdevi un klubu darba efektivitāti. Pašreizējā situācija liekot domāt, ka pietiktu ar 5000 aktīvu mednieku, nevis četras reizes lielāku saimi.
J. Cimmers piekrīt, ka tā ir problēma – pirmām kārtām tāpēc, ka sabiedrība kopumā noveco. Katrs savā kolektīvā noteikti redz tam apliecinājumu, proti, cik tajā ir pensionāru un goda vecbiedru, kuri sasnieguši 70 līdz 80 gadu slieksni. Tas, ka paliks krietni labāk un jaunatne vairāk iesaistīsies, – diez vai tādām cerībām ir pamats. Un tad būtisks ir jautājums: cik kolektīvs ir fiziski spējīgs savā iecirknī darboties un novērst postījumus kvalitatīvi un kvantitatīvi? Te nav runas tikai par limitēto zvēru medīšanu, bet arī nelimitēto, kā bebri un mazie plēsēji. Ir svarīgi, lai tie tiktu intensīvi medīti, diemžēl gados vecākie mednieki lielākoties to nedara vai dara maz.
Labi iedzīvojušies cilvēku tuvumā
Tas, ka nereti meža dzīvnieki, kā mežacūkas, ieklīst pilsētā, nenotiek, kā tiek uzskatīts, tāpēc, ka meži tiek izcirsti un viņu dabiskās teritorijas samazinās, bet gan tāpēc, ka dzīvniekus pilsētā vilina labi pieejama barības bāze, kā arī apjauta, ka tur neviens viņus neaiztiks, teic J. Cimmers. Apliecinājums tam ir arī jau iepriekšminētie bebri, kā arī lapsas un jenotsuņi. Šī trijotne ir lieliski iedzīvojušies cilvēku dzīvesvietu tuvumā. Lapsas vispār ir zaudējušas baiļu sajūtu, jo netraucēti «ganās» pa pagalmiem un pat pamanās pie mājas izēst kaķiem vai suņiem domāto barību, un, protams, neatsakās no mazāku suņu vai kaķu notiesāšanas. Tur, kur ir normāli apmedījama teritorija un nav daudz jaunbūvju un apdzīvotu vietu, tur tā situācija ar šiem nelimitēti medījamajiem dzīvniekiem ir daudz labāka, jo arī mednieki tajās jūtas labāk un intensīvāk veic medības – nav bažu, ka kāds pasūdzēsies Pašvaldības policijai, piemēram, par trokšņošanu.
Žurnāla Medības trešajā pielikumā Mednieka gads 2026 par slimībām un parazītiem
J. Cimmers uzsver, ka sabiedrības izpratne par to, kas ir medniecība, diemžēl ir visai zema: «Patiesībā ir tā, ka neliela iedzīvotāju daļa – mednieki – dara lielu pakalpojumu pārējai sabiedrībai. It īpaši tas attiecas uz nelimitētajiem dzīvniekiem – tas ir smags un neatalgots darbs. Jārēķinās ar netīrām drēbēm, nereti piesmeltiem zābakiem. Ja mēs to nedarīsim, un, piemēram, bebrus neierobežosim, ātri vien tās sekas jutīsim – tās būs gan bojātas meliorācijas sistēmas, gan applūduši un neapstrādājami tīrumi, gan pārpurvoti meži. Valstī kopumā mednieku pienesums postījumu novēršanā un jebkāda kaitējuma novēršanā, ko var nodarīt medījamie dzīvnieki gada laikā, manuprāt, mērāms vairākos miljonos eiro. Nevajag nemaz ilgu laiku – pat vienā veģetācijas sezonā bebrs var radīt desmitos tūkstošu eiro mērāmus zaudējumus gan mežsaimnieka, gan lauksaimnieka īpašumam. Diez vai tad atradīsies kāds, kas uzskatīs, ka bebram jāļauj pilna vaļa arī tālāk.» Viņš arī vērš uzmanību uz to, ka tad, ja dzīvnieku skaitu neregulēs, pieaugs arī ceļu satiksmes negadījumu skaits.
Ir gan vilki, gan lāči
Skaidrs, ka cilvēks, kas nav saistīts ar medībām, neredz rezultātu un nevar iztēloties situāciju, kā būtu, ja neko nedarītu. Daļa sabiedrības postulē, ka nekas nav jāregulē, jo daba visu pati sabalansēs. Tam var zināmā mērā piekrist, taču – kā būs starpposmā, proti, tajos desmit vai divdesmit gados? Nu kaut vai attiecībā uz vilkiem – gaidīsim, kad tie uzbruks ne tikai lopiem, bet cilvēkam? Pārmest medniekiem visbiežāk mēdz tie, kam vilks nav saplēsis aitas, nokodis suni vai citu mājas mīluli. Vai arī stirna nograuzusi ābelītes, lapsa nokodusi vistas. Tad, kad cilvēks pats saskaras ar plēsēja nodarīto, attieksme mainās. Tad zvana medniekiem un lūdz palīdzēt, ir gatavi slēgt līgumus, novērojis J. Cimmers.
Uz jautājumu, vai Ogres pusē ir manīta tāda invazīva suga kā zeltainie šakāļi, kas jau pirms vairākiem gadiem fiksēti Zemgalē, J. Cimmers atbild, ka ir dzirdējis par šādiem gadījumiem, bet ne Ogres novadā. Katrā ziņā tā Latvijas faunai ir pilnīgi lieka suga, tāpat kā Amerikas ūdele un jenotsuns, jo tie nodara lielu postu uz zemes ligzdojošajiem putniem un citai dzīvai radībai, tāpēc tie noteikti būtu medījami bez ierobežojumiem.
Savukārt vilki Ikšķiles un Ogres pievārtē arvien biežāk redzēti – gan fiksējot to pārvietošanos videokamerās, gan pēdu nospiedumos, uz to norāda arī noplēstās aitas. Viņš pats zinot konkrētu gadījumu, kad vilks bija darbojies tikai 20 kilometru attālumā no Rīgas, un tas liecina, ka pelēčiem netraucē pilsētu tuvums. Arī lūšu ir arvien vairāk, un tas kļuvis par vairs ne tik retu piepilsētas iemītnieku. Noslēgtā dzīvesveida, plašās tā apstaigātās teritorijas un ziemā sniega trūkuma dēļ (pēdas tad labāk redzamas) to ne tik viegli ir konstatēt, kur nu vēl sastapt aci pret aci, taču arī tādas tikšanās notiek arvien biežāk. Taču J. Cimmera izvietotajās fotokamerās izdevies lūšus piefiksēt ne vienu reizi vien. Arī lāči vairs nav reti viesi Latvijā, arvien biežāk tie manīti dažādās vietās, tostarp, piemēram, Turkalnes un Tīnūžu pusē, kur medī J. Cimmers.
Tādiem gadījumiem nav jābūt
Par Ogres novadā nomedīto lāci J. Cimmers uzsver, ka nevarot neko daudz komentēt, jo nav informēts. Tas tomēr ir atbildīgo institūciju darbs. Viņaprāt, mednieks nevarētu aizbildināties ar to, ka kļūdījies vai sajaucis ar kādu citu zvēru, jo tad, «ja raidi šāvienu, ir jābūt 100% pārliecinātam, kam tu mērķē». Var, protams, dzinējmedībās gadīties, ka, medījot vienu dzīvnieku, lode ķer citu, kas ir aiz tā, bet tādi gadījumi ir «viens no miljona». «Es teiktu, ka tādiem gadījumiem nevajadzētu būt, un tāda prakse ir stingri nosodāma. Viena negodīga indivīda pēc mēs bojājam 99% godprātīgu mednieku reputāciju un tēlu. Skarbi ir teikt, bet viens no simts diemžēl ir idiots, un tas attiecas ne tikai uz medniekiem, bet arī citām dzīves jomām,» teic J. Cimmers.
Savukārt Bauskas novadā notikušajā, kad tika nošauti trīs suņi, – noteikti bija jābūt iespējai rast risinājumu, piemēram, piesaistīt dzīvnieku ķērājus, nevis rīkoties tik radikāli. Viņš gan pieļaujot, ka tas viss tā notika, jo konfliktam ir dziļākas saknes. Šādas situācijas nedrīkstētu notikt un ir stingri nosodāmas no visiem aspektiem.
Runājot par mednieku kontroli, ir skaidrs, ka VMD inspektori neizstāvēs visiem klāt. Būtiska loma ir klubu vadītājiem un iekšējiem noteikumiem, pie kuriem stingri jāturas, jo nepieļaujama ir anarhija, kad katrs mednieks rīkojas pēc savas izpratnes un ētiskajiem principiem. «Es teiktu, ka klubā ir jābūt normālam, autoritāram režīmam. Ja kāds nepakļaujas prasībām un uzskata tās par nepieņemamām, jārēķinās ar to, ka viņš var tikt izslēgts no kluba. Ir gadījumi, un tā mēdz gadīties gan ar gados vecākiem, gan jaunākiem biedriem.» Lai gan konferencē pārmetumi izskanēja mednieku sadarbības trūkumam, J. Cimmers uzskata, ka kopumā tik slikti nav, lai gan ir gadījumi, kad starp klubiem rodas nesaprašanās robežu jautājumos.
Autors: Anda Krēsliņa, Ogres Vēstis Visiem
Ieraksts sodāmības reģistrā nepazūd – lieli sodi medniekiem! “Šauj garām!” #310 epizode
👉 Abonē 2026. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Lasi žurnāla Medības novembra numuru!
