Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pavasarī, kad tuvējā krūmājā, ievziedu mežģīnēm rotājusies, lielā dabas operas primadonna lakstīgala sāk ielocīt balsi Jāņu nakts koncertam, ir jābrauc! Uz kurieni?
Nu, protams, ka uz Sillakām – mazu, viesmīlīgu un devīgu makšķernieku paradīzīti Vidzemē, un mani, makšķernieku, kurš šo ceļu mēro ne jau tikai vienu reizi gadā, šīs vietas iemītnieces nebeidz un nebeidz pārsteigt.
Stāsts būs par varavīksnes forelēm, un, lai gan Sillakās mīt un gatavas paspēkoties ar copmaņiem spēka un prāta veiklībā dažādas zivis, līdakas, karpas, līņi, asari, pālijas, sīgas, stores un pat sami, tieši varavīksnenes ir tās, ar kurām man izveidojušās ļoti nopietnas attiecības.
Katra tikšanās izvēršas gandrīz tā, it kā mēs tiktos pirmo reizi, talkā nāk pieredze un iekrātās zināšanas par to, kas gražīgajām dāmām spēj atraisīt sirdi.
Šogad Sillakās ciemojos kopā ar draugu Valdi, un, lai gan ciema kukulim līdzi esam paņēmuši daudz un dažādus našķus, dāmas pierādīja, ka nemaz tik viegli ar tiem ņemamas nav.
Sākam ar vienmēr un praktiski visur ejošo silikonu, es ar savu favorītu “Berkley Gulp”, draugs liek līdzīgas krāsas “Akaras” izstrādājumu.
Inventārs “One Sensoric” 2,39 m kāts ar testu 6–18 grami, “2500 Shimano Twin Power” spole, 0,8 8x “Ygk G soul” aukla.
Ir samērā silts, pūš neliels vējiņš, kurš gana pūkainus mākoņus. Jau izdarīti kādi pārdesmit metieni, bet copes nav. Valdim gumija apnīk ātrāk nekā man, viņš ņem somu, paiet pārdesmit metru nost no manis un sāk eksperimentēt.
Es joprojām uzticīgi turos pie galpa, un beidzot tas manas pūles arī atalgo, seko pamatīgs mauciens pa kātu, pusotrīša iznāciens virs ūdens, šļakatas pa gaisu, spolē sīc un sadarbībā ar kātu slāpē zivs rāvienus.
Pāris minūtes, un skaistule piegurst, rāmi noguļas uz sāniem un ieslīd Valda pretī pastieptajā uztveramajā tīkliņā, rīta rasotajā zālē tā izskatās gluži kā apkaisīta ar dārgakmeņiem.
Paiet minūtes divdesmit, un otru zivi man atnes “Akaras” gumija, paveros drauga virzienā, arī viņam kāts līkumā. Pie izdevības pārbaudu “Lucky John” jaunumu ”Soft Bait Tioga” rozganā krāsā un tieku pie trešās zivs.
Jāteic, ka “Tioga” mani ne reizi nav pievīlusi, darbojoties ar mikrožigu.
Mākoņi izklīst, Sillakas pielīst ar baltu saules gaismu, dīķi iezaigojas sudrabā. Blakus dīķī iekārtojas makšķernieks ar diviem mazbērniem, vīrs jauc barības, sien makšķeres un ierīko copes vietu.
Ķeršot sīgas, bērniem garlaicīgi nav, viņi izmanto šūpoles un piedāvātās pastaigu un aktivitāšu iespējas.
Turpinu vilināt dīķa iemītnieces, bet izskatās, ka tām līdz ar saules ierašanos kāds norāvis stopkrānu, draugs gan laiku pa laikam ieliek grozā pa prāvai forelei.
Taujāts, uz kādu mānekli tad šīs tagad parakstās, Valdis parāda spilgtu, tintes zilu rotiņu.
Man mute vaļā – ja es būtu zivs, es tādu mūžā neēstu, turklāt vēl rotiņu, līdz šim biju redzējis tikai divus rotiņus, kas strādā tajā dīķī, bet mamzelēm kā jau mamzelēm, jo spilgtāks, jo labāk.
Aprīkoju spiningu ar 4,2 gramu smagu purpursarkanu šūpiņu, nolieku to uz grunts un lēnām ietinu auklu, neesmu paspējis otro reizi apgriezt spoles rokturi, kad seko mauciens – un kārtējā zivs tuvojas krastam.
Kārtējo reizi pārliecinos, ka no visa arsenāla, kurš tiek ņemts līdzi uz copi, kaut ko priekš konkrētās dienas salasīt var, pie zivīm esam tikuši, par copes uzvarētāju tiek kronēts Valda spilgti zilais rotiņš, nododam lomu personālam iztīrīšanai un iesaiņošanai, bet paši mielojamies ar Sillaku našķiem, šoreiz karstu buljonu un foreļmaizītēm.
Ja arī tu esi nolēmis doties uz Sillakām atpūsties, baudīt lielisku copi un saimnieku viesmīlību, sazinies ar viņiem – viņi strikti ievēro pandēmijas laika noteikumus un distancēšanos, visiem vietas var nepietikt.
