Latvijā arvien vairāk novērojami zeltainie šakāļi. Lai arī ne Latvijā, ne Eiropā nebūtu jāsatraucas, ka tie varētu uzbrukt cilvēkiem, tomēr mājdzīvnieku īpašniekiem jākļūst vērīgākiem.
“Es uzskatu, ka mūsu faunā šis dzīvnieks nav īsti piemērots. Tuvākā vai tālākā nākotnē mēs varam saskarties ar diezgan lielām problēmām,” raidījumam 360TV Ziņneši skaidro Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks. Tāpat viņš norāda, ka mūsu faunā šis dzīvnieks nav piemērots, un tuvākā vai tālākā nākotnē var nākties saskarties ar diezgan lielām problēmām, nodarot kaitējumu kā jaunajiem pārnadžiem, tā arī mazākajiem meža dzīvniekiem. Kamēr Latvijas teritorijā barības bāze šim dzīvniekam ir labvēlīga, cilvēkiem nav pamata uztraukumam par kādiem uzbrukuma draudiem. Taču šakāļa mītnes zemēs Vidusāzijā uzbrukumi ir gana bieži, turklāt tieši bērniem. Tāpat šakālis var saplosīt suņus, kaķus, vistas, pīles un pat aitas, un kā min Haralds Barviks – mājdzīvnieku īpašnieki var sākt drebīnāties jau tagad!
Kurzemē arvien biežāk sastop zeltainos šakāļus. Aculiecinieku video
Līdzīgas lapsai, bet tomēr pārāks
Zeltainais šakālis savu vārdu ieguvis zeltaini rudā kažoka dēļ. Tāpat kā vilks, arī zeltainais šakālis dzīvo barā. Baru veido vecāku pāris, kucēni un pērnie dzīvnieki. Sasniedzot divu gadu vecumu, dzīvnieks pamet baru, lai meklētu savu teritoriju. Zeltainais šakālis apdzīvo teritoriju, kuras lielums var sasniegt pat divdesmit kvadrātkilometrus. Galvenokārt tas atkarīgs no barības pieejamības un biotopa kvalitātes.
Zeltainais šakālis ir visēdājs. To ēdienkarti galvenokārt veido veido mazi un vidēji lieli mugurkaulnieki un kukaiņi. Tāpat tas uzturā patērē dažādus mežā pieejamos augļus un ogas. Zeltainā šakāļa uzvedība lielā mērā ir līdzīgas lapsai, un tā viegli pielāgojas videi. Vietās, kuras apdzīvo zeltainais šakālis, ir novērots, ka samazinās lapsu populācija. Galvenokārt tāpēc, ka lapsa izvairās no plēsēja, kas par kūmiņu pārāks.
Populācija izplatās
Zinātnieki atzīst, ka zeltainais šakālis izplatās. Pastāv uzskats, ka suga ienākusi Latvijā no dienvidiem, caur Ukrainu, Baltkrieviju vai Lietuvu. Tiesa gan šķiet savādi, ka vairums novērojumu sākumā bija Ventspils pusē un pēc tam liecību ģeogrāfija izpletās gar rietumu piekrasti. Tagad šakāļus visvairāk novēro tieši Liepājas pusē, Vērgalē un pie Pāvilostas.
“Zeltainais šakālis, kopā ar meža caunu, bebru, vilku, balto zaķi ir iekļauts Eiropas Sugu un Biotopu direktīvas 5. pielikumā un šī aizsardzība pie mums izpaužas, nosakot medīšanas sezonu, kas ir pielīdzināta vilka bioloģiskajam ciklam. Tā nebūt nav invazīvā suga. Tā izplatās dabiski. Domāju, ka bažām par graujošu zeltainā šakāļa ietekmi uz Latvijas dabu nav pamata, jo mūsu valstī ir ļoti blīva vilku populācija. Un vilks ir šakāļa dabiskais ienaidnieks,” paskaidroja Latvijas Mežzinātnes institūta (LMI) Silava vadošais pētnieks Dr.biol. Jānis Ozoliņš.
Zeltainais šakālis ir medījams Latvijā vienā laikā ar vilku – no 15.jūlija, līdz marta beigām.
Kad šakālis uzglūn stirnai/The Jackal Attacks at the Roedeer
Abonē žurnālu Medības!
