Pavasaris. Jaucot kārtējo bebru dambi, manu uzmanību piesaistīja zosu bariņi, kas laiku pa laikam lidoja pāri applūdušajam meža stūrim. Prātā atausa kāds stāsts, ko man savulaik bija stāstījis kāds vecs mednieks.
Viņa labs kaimiņš bijis ļoti kaislīgs mednieks un izmantojis katru iespēju, lai dotos medībās. Taču reiz rudenī, zosu laikā, viņam gadījies pavisam traks piedzīvojums. Rudenīgs vakars, no debesīm sijājis sīks, auksts lietus, ko vēl nepatīkamāku darīja brāzmainais vējš. Citi vīri šādos vakaros stūrē uz siltas istabas un gultas pusi, bet šis gluži otrādi – tiklīdz sāka krēslot, devās uz purva malu, klusu murminādams kaut ko par zoss cepeti ar āboliem.
Izrādās, purvā no kuplām eglītēm viņš bija uzcēlis slēpni. Neesot bijis viegli eglītes stiept garām akačiem uz tīreli, kur parasti nolaižas zosis. Iekārtojies slēpnī pie neliela purva ezeriņa un sācis gaidīt. Sākumā zosis kā apburtas lidojušas slēpnim garām, tad iesēdušās ezeriņa tālākajā stūrī. Kaimiņš nolēmis viņām pielīst tuvāk, tā teikt, pa šāvienam. Taču no zosīm viņu šķīra prāva slīkšņa. Nācies vien mesties slapjajās sūnās uz vēdera un rāpot tai apkārt. Ja kāds no malas to redzētu, domātu, ka vīrs ir pavisam traks! Pat sievai nevar neko tādu stāstīt! Tā vēl padomās, ka laulenis prātu izkūkojis! Divas stundas pa purvu uz vēdera līst centimetru pēc centimetra, lai tikai dabūtu izšaut!
Tā nu kaimiņš pamazām tuvojies zosīm. Tās klusi gāginājušas, un izskatījies, ka gatavojas doties pie miera. Pēkšņi mijkrēslī viņš pamanījis, ka viena zoss, kura bija vistuvāk, modri uzmana apkārtni – gluži kā sargs pie armijas bāzes. Jau sen zināms, ka zosis lieliski dzird un redz gandrīz pilnīgā tumsā. Tomēr viņš pamazām arvien vairāk tuvojies sargam. Vairs nejutis aukstumu, lai gan apģērbs jau sen bija samircis. Uz tumšā fona zosi gandrīz vairs nevarēja redzēt. Tikai ar milzīgām pūlēm viņš esot notēmējis un izšāvis… Bars aizlidojis, bet sargs palicis, kur bijis. Taču viņa prieks bija pāragrs. Izrādījās, ka mednieku un zosi šķīrusi prāva ūdens lāma. Nācies meklēt garu koku un mēģināt medījumu pievilkt. Kad zoss jau bija rokā, pievīlis cinis, uz kura viņš stāvējis, un kaimiņš līdz viduklim iegrimis sūneklī. Tikai pēc ilga laika izdevies izrāpties…
Vai kaimiņam šī pelde nākusi par mācību? Nē! Nākamruden, kad debesīs atkal atskanējusi zosu gāgināšana, viņš atkal ņēmis bisi un devies uz purvu.
Kāpēc aļņiem nav teļu, briežu nakts medības un kā dabūt lāča matus. “Šauj garām!” #235 epizode
Abonē žurnālu Medības!
