Taksidermista Jāņa Granāta saldētavā savu kārtu pēcnāves veidolam gaida septītais Jelgavas pusē nomedītais šakālis. Pirmais viņa rokās nonāca pirms pāris gadiem ap Ziemassvētku laiku, kad kāds mednieks to atgādāja uz darbnīcu, domādams, ka nomedījis nelielu vilcēnu. Pieredze un biologa izglītība nav ļāvusi aloties – tas ir šakālis, diagnozi noteicis Jānis. Atklājums kļuva par valsts mēroga sensāciju, bet meistaram vajadzēja speciāli pasūtināt formu no ārzemēm izbāžņa izgatavošanai. Latvijas taksidermistu saimei J. Granāts pievienojies jau kā Latvijas Universitātes students, amatu apgūstot Latvijas Dabas muzejā, un pamazām aizraušanās kļuvusi par viņa ikdienas nodarbi jau teju piecpadsmit gadus.
Darbnīcā, kas iekārtota senā Robežkroga mūros, pie durvīm miera stājā sagaida meža cauna, bet uz kāpnēm omulīgi iekārtojies sesks. Par abiem var teikt – nu gluži kā dzīvi! Taksidermista prasmes, sākot mācekļa gaitas muzejā, Jānis apguvis ar sīkajiem zīdītājiem. Par savu skolotāju viņš sauc meistaru Voldemāru Rēderu un piebilst: “Visi, kas pie mums kaut ko spēj izdarīt taksidermijā, ir izgājuši Dabas muzeja skolu.” Jaunā censoņa debija sakritusi ar laiku, kad iepirktas jau gatavas dzīvnieku formas no putuplasta. Latvijas taksidermistu darbā tā bijusi kā revolūcija – skaidu, pakulu un papīra pildījumu nu aizvietoja stingrs un kvalitatīvs materiāls. “Vēl tagad muzejā var apskatīt ar skaidām pildītus izbāžņus – visi tādi apaļi tuntulīši,” par vecās skolas paraugiem nosmej J. Granāts. Taču arī jaunums meistariem tūdaļ nav devies rokā – iesākumā standartformām līmējuši virsū dažāda izmēra dzīvnieka ādu, līdz nākusi atklāsme, ka putuplasta tēls jādala gabalos un jālipina kopā jau atbilstoši konkrētā kustoņa apjomiem un izvēlētajai pozai.
Katram pasūtītājam sava patikšana – vieni dod priekšroku miermīlīga paskata dzīvniekiem, citi vēlas draudīgu tēlu ar atieztiem zobiem un izlaistiem nagiem. Jāni iedvesmo sarežģītāki uzdevumi. Viņš stāsta par kādu paprāva izmēra lūsi, kuru atveidojis izstiepušos visā augumā pie koka, it kā tas asinātu nagus. Dzīvnieks izskatījies tik dabiski un arī iespaidīgi, ka nākamais lūša izbāžņa kārotājs tūdaļ pasūtījis tādu pašu formātu. Vairāk iznāk pacīnīties ar kaķveidīgo galvām, atzīst Jānis, visi pārējie dzīvnieki – tikai laika un meistarības jautājums.
“Taksidermista darbs apvieno mākslu, zooloģiju un anatomiju – ja to nezina, sanāk briesmonis, kas ne pēc kā neizskatās – ir tādi redzēti,”
pavīpsnā Granāts par daudziem pašdarbniekiem, kas taksidermijas gudrības samācījušies internetā. Ar to vien par meistaru nekļūsi, viņš nosaka.
“Mednieki vēlas saglabāt savu kustoņu trofejas – vēlāk paskatīsies un atcerēsies, kā katrs iegūts,” spriež Jānis, jo arī viņam šīs sajūtas nav svešas – ik pa laikam kopā ar draugiem dodas pamedīt tuvējos mežos.
Ja taksidermists uzliktu uz papīra visus stāstus, kā līdz darbnīcai nonākusi katra izbāžņa ādiņa, sanāktu pabieza grāmata. “Redz, šim stirnāzim,” Jānis norāda uz daiļa buciņa krūšutēlu pie sienas, “ja rūpīgāk ieskatās, uz purniņa var pamanīt gaišu svītru, jo man vajadzēja atjaunot viņa degunu.” Tā var gadīties, ja mednieks pazaudē medījumu un suns to uziet tikai nākamaja dienā – Līgo svētku šašlikam nomedītā dzīvnieka degunu pa nakti kāds kustonis jau bija paspējis pamatīgi apskādēt. Granātam prātā vēl viens medniekstāsts, kā viņa rokās nonācis āpsis, kas sīvā cīņā ar divkājaino pretinieku vēl pamanījies tam pamatīgi iekampt. “Ienāk darbnīcā mans draugs, nomet maišeli, smagi elš, bet pirksts nobindēts gandrīz rokas resnumā. Prasu, vai durvīs iecirti?” Un vīrs atelsies stāstījis, kā āpsi, kas no mednieka laidies alā, saķēris aiz kājas un vilcis ārā, bet šis, negantnieks, gandrīz nokodis pirkstu!
Mednieki medību laikā pieļauj arī tādas kļūdas, kas vēlāk rada papildu grūtības taksidermista darbā. Jānis ir stiķējis gandrīz kā ar bifeļgāzēju munīciju divās daļās sašķaidītu ūbeli, lāpījis galvā sašauta lūša ādu. Grēko arī ārzemnieki – nesen no Somijas atgriezies kāds mednieks ar baltastes brieža ādu, kuru vietējais jēgers bija pārgriezis līdz pat rīklei. “Tas ir izglītības jautājums,” saka meistars, taču cerīgi piebilst, ka pēdējos gados šādu misēkļu gadās arvien mazāk – mednieku saime kļūstot izglītotāka.
Laiku pa laikam J. Granāts apmeklē kādu trofeju izstādi, lai palūkotu, kā veicas kolēģiem, un novērtētu arī savu veikumu. Būs jādodas arī uz Jaunmoku pili, kur varēs apskatīt mednieku guvumu pēdējos piecos gados. Jānis atzīst, ka vairāk par zelta ragiem un galvaskausiem viņu tomēr interesē dabas īpatņi. Vēl tagad atmiņā Dabas muzejā paša veidotais izbāznis jenotsunim ar baltu kažoku.
Raksts veidoti ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
Avots: portāls la.lv
Divu vilku cīņa. Eiropas čempionātā godalgotais Jāņa Granāta mākslas darbs
