Medības cilvēkus pulcējušas vienmēr. Sākumā ap valdnieku, muižas īpašnieku vai cilvēku, kuram piederēja zeme un tiesības izmantot tās bagātības. Vēlāk mednieki sāka veidot klubus un biedrības, izstrādāt savus noteikumus, nomāt medību platības un kopīgi aizstāvēt savas intereses.
Latvijas teritorijā šī pāreja ilga vairākus gadsimtus. Pirmās zināmās mednieku organizācijas bija šauri, galvenokārt vācbaltiešu sabiedrības augstākajiem slāņiem pieejami kungu klubi. Tajos tikās muižnieki, augstas amatpersonas, turīgi tirgotāji un ievērojami Rīgas pilsoņi.
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas situācija mainījās. Mednieku biedrības sāka veidoties ne tikai Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos. To uzdevums vairs nebija vienīgi sarīkot kopīgas medības. Biedrības nomāja mežus, mācīja pareizi rīkoties ar ieroci, apkaroja malumedniecību, rūpējās par medījamo dzīvnieku aizsardzību un centās ietekmēt valsts medību politiku.
Tā pamazām veidojās mednieku sabiedrība, kuras pamatā vairs nebija tikai izcelsme vai turība, bet arī kopīgas intereses, noteikumi un atbildība par medību saimniecību.
1759. gads – Rīgā nodibina mednieku biedrību
Par vienu no senākajām zināmajām organizētajām mednieku apvienībām Latvijas teritorijā uzskatāma Baltijas vācu mednieku biedrība, kas Rīgā tika nodibināta 1759. gadā. Par tās pirmo vadītāju jeb medību virsmeistaru ievēlēja Grethedu, bet no 1760. līdz 1803. gadam organizāciju vadīja Karls Georgs Hakmans.
Hakmana laikā biedrība piesaistīja daudzus ietekmīgus biedrus un ieguva nosaukumu Rīgas Galvenā medību biedrība jeb vāciski Rigische Ober-Jagd-Gesellschaft. Savukārt 1783. gadā tika atvērts Rīgas Medību klubs, kas biedrības dalībniekiem radīja pastāvīgu pulcēšanās vietu.
Spriežot pēc biedru saraksta, tas nebija mednieku klubs mūsdienu izpratnē, kurā kopīga aizraušanās var apvienot dažādu profesiju un sociālo slāņu cilvēkus. Biedrībā darbojās ievērojami Rīgas pilsoņi, muižnieki, valsts amatpersonas un mežniecības nozares pārstāvji. Starp biedriem minēti virsmežziņi, baroni, ķeizariskais medību padomnieks un marķīzs Filips Pauluči, kurš vēlāk kļuva par Baltijas ģenerālgubernatoru.
Tādēļ apzīmējums slēgts kungu klubs šajā gadījumā nav tikai tēlains izteiciens. Medības bija iespēja pulcēties vienas sabiedriskās kārtas un līdzīga stāvokļa cilvēkiem. Piederība klubam apliecināja ne vien interesi par medībām, bet arī noteiktu vietu sabiedrībā.
Klubs pilsētas centrā, medības – ārpus tās
Rīgas Galvenās medību biedrības pastāvēšana apliecina, ka organizēta mednieku dzīve nenotika tikai mežā. Kluba dalībniekiem bija nepieciešama vieta, kur rīkot sapulces, uzņemt jaunus biedrus, apspriest noteikumus un uzturēt savstarpējās attiecības.
1803. gadā par biedrības vadītāju ievēlēja Joahimu Johanu Krūzemani. Viņa vadībā tika izstrādāts biedrības reglaments un noteikts biedru naudas apmērs. Tas liecina, ka organizācijai jau bija ne tikai tradīcijas, bet arī formāla pārvaldes kārtība.
Biedrība darbojās vismaz līdz 1828. gadam. Tās sanāksmes notika Rīgā, tā dēvētajā virsmedību zālē, namā, kas piederēja Zilajai pilsoņu jātnieku gvardei. Pētnieki pieļauj, ka runa ir par Zilās gvardes namu Mārstaļu ielā, netālu no Reiterna nama.
Tātad viena no senākajām mednieku organizācijām Latvijas teritorijā nebija paslēpta nomaļā muižā vai meža malā. Tās sabiedriskā dzīve norisinājās pašā Rīgas centrā.
Aiz kluba durvīm, visticamāk, tika apspriestas ne tikai gaidāmās medības. Tā bija arī vieta, kur satikās cilvēki ar ietekmi uz pilsētas, muižu un mežu pārvaldīšanu. Medības radīja kopīgu vidi, kurā veidojās pazīšanās, tika uzturētas attiecības un nostiprināts konkrētās sabiedrības daļas kopības gars.
Mednieks, kurš savu laikmetu atstāja gleznās
Ar Rīgas Galvenās medību biedrības vidi bija saistīts arī Johans Heinrihs Baumanis – aizrautīgs mednieks un viens no nozīmīgākajiem sava laika dzīvnieku gleznotājiem Baltijā.
Baumanim biedrības dzīvē bijusi ievērojama loma. Saglabājusies viņa teiktā sēru runa, kas veltīta biedrības ilggadējam vadītājam Karlam Georgam Hakmanam. Pētnieki norāda, ka Baumanis palīdzējis uzturēt biedrības garīgo un sabiedrisko vidi.
Tomēr visspilgtāk par viņa saistību ar medībām stāsta gleznas. Baumanis attēloja savvaļas dzīvniekus, medību suņus, medījumu un pašas medību norises. Starp viņa zināmākajiem darbiem ir 1795. gadā tapusī glezna Medņi mežā, 1796. gada darbs Medību suns, 1822. gadā radītās Lapsu medības, kā arī Pašportrets. Mednieks.
Baumanis gleznoja ātri un daudz. Viņa darbu kopskaits tiek lēsts ap diviem tūkstošiem, lai gan līdz mūsdienām saglabājusies un zināma tikai neliela daļa. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā trešdaļā viņš tika uzskatīts par nozīmīgāko animālistu Baltijā.
Viņš arī rakstīja medību nostāstus. 1817. gadā Rīgā un Tērbatā tika izdots Baumaņa medību anekdošu krājums, kura nosaukumā autors pats ironiski norādīja, ka stāsti gan robežojoties ar neticamo, tomēr esot patiešām notikuši.
Tādējādi Baumanis atstājis ne tikai mākslas darbus, bet arī liecību par mednieku stāstu kultūru, kas pazīstama vēl šodien. Jau pirms vairāk nekā divsimt gadiem mednieki ne tikai devās mežā, bet arī stāstīja, pārspīlēja, jokoja un pārvērta savus piedzīvojumus kopīgās leģendās.
Pēc Latvijas nodibināšanas mainījās arī mednieku sabiedrība
Pirmais pasaules karš, impēriju sabrukums un Latvijas valsts izveidošana pilnībā mainīja sabiedrisko kārtību. Muižniecības privilēģijas zaudēja agrāko nozīmi, tika īstenota agrārā reforma, bet valstij bija jāizveido savs medību regulējums.
Vienlaikus mainījās arī cilvēku iespējas apvienoties. Mednieku organizācijas vairs nebija tikai vācbaltiešu muižnieku un turīgo Rīgas pilsoņu vide. Sāka veidoties vietējās biedrības, kurās iesaistījās zemes īpašnieki, uzņēmēji, amatpersonas, tirgotāji, studenti un citu profesiju pārstāvji.
Latvijas Mednieku biedrība sāka darboties jau 1919. gadā. Par to liecina 1939. gada preses ziņas, kurās biedrība atskatījās uz divdesmit darbības gadiem. Tolaik medību vajadzībām tā no Zemkopības ministrijas un Rīgas pilsētas nomāja teritorijas aptuveni 50 000 hektāru platībā.
Tas bija būtisks pavērsiens. Mednieku organizācijas darbība vairs neaprobežojās ar kluba sanāksmēm vai kopīgām maltītēm pēc medībām. Biedrība kļuva par medību platību nomnieci un līdz ar to uzņēmās arī praktisku atbildību par šo teritoriju izmantošanu.
Biedrības veidojās arī ārpus Rīgas
Mednieku biedrošanās kustība strauji izplatījās Latvijas novados. Viens labi dokumentēts piemērs ir Talsi, kur 1920. gada 18. jūlijā tika nodibināta mednieku organizācija Mednieks. Dibināšanas sapulcē tajā iestājās 50 cilvēki no Talsiem un apkārtējiem pagastiem.
Biedrības statūtos bija noteikts, ka tās mērķis ir organizēt pareizas medības likumā atļautajā laikā, mācīt biedrus labi šaut, veicināt medījamo dzīvnieku vairošanos un tos aizsargāt. Organizācija nomāja medību tiesības valsts mežos, un 1924. gadā tās izmantotās platības Talsu apkārtnē sasniedza aptuveni 12 000 hektāru.
Šie mērķi skan pārsteidzoši mūsdienīgi. Biedrība nepastāvēja tikai tādēļ, lai tās dalībnieki iegūtu vairāk medījuma. Statūtos jau bija ietverta likumu ievērošana, šaušanas prasmes, medījamo dzīvnieku aizsardzība un populāciju vairošana.
Protams, nozīmīga bija arī sabiedriskā dzīve. Talsu mednieki rīkoja balles, teātra izrādes un māla baložu šaušanas sacensības. Tas rāda, ka mednieku biedrība bija ne vien saimnieciska organizācija, bet arī vietējās sabiedrības satikšanās vieta.
Atšķirība no 18. gadsimta Rīgas kungu kluba tomēr bija būtiska. Šīs biedrības veidojās Latvijas pilsētās un novados, apvienojot vietējos cilvēkus un pārvaldot konkrētas medību platības. Mednieku organizācija pakāpeniski kļuva par daļu no pilsoniskās sabiedrības.
Medniekiem radās sava prese
Organizētai mednieku sabiedrībai bija vajadzīga arī vieta, kur apmainīties ar zināšanām un apspriest aktuālos jautājumus. Par šādu platformu kļuva sporta žurnāls Mednieks un Makšķernieks.
Izdevums Rīgā iznāca no 1922. līdz 1940. gadam, parasti reizi mēnesī. To izdeva Latvijas Mednieku biedrība, bet starp pirmajiem redaktoriem bija R. Kuikulītis un J. Vītols.
Žurnālā tika publicēti ne tikai medību piedzīvojumi. Tajā rakstīja par medību likumiem, dzīvnieku aizsardzību, medību suņiem, ieročiem, šaušanas sportu, malumedniecību un medību saimniecības attīstību. Tika apspriesta arī bebru atjaunošana Latvijā – 1927. gada jūnija numurā publicēts materiāls par bebru audzēšanu un ieaudzēšanu.
Prese ļāva medniekiem pirmo reizi regulāri apspriest kopīgus jautājumus valsts mērogā. Vietējā problēma kādā mežniecībā varēja kļūt par tematu, ko lasīja mednieki visā Latvijā. Savukārt jaunas idejas par dzīvnieku aizsardzību vai medību organizēšanu vairs nebija atkarīgas tikai no vienas biedrības vadītāja.
Tas bija būtisks solis ceļā uz modernu mednieku sabiedrību – tai bija ne tikai organizācijas un platības, bet arī sava publiskā balss.
1930. gada kongress – mednieki formulē savu redzējumu
Par mednieku organizāciju pieaugošo nozīmi liecina 1930. gada 6. aprīlī Rīgā notikušais Latvijas mednieku biedrību kongress. Tajā tika pieņemtas tēzes par medību saimniecības attīstību, dzīvnieku aizsardzību, malumedniecības apkarošanu un medību ētiku.
Kongresa dalībnieki secināja, ka medību saimniecību nevar attīstīt tikai atsevišķos rajonos. Nepieciešama mednieku, mežu administrācijas, policijas, dabas pētnieku un dabas draugu sadarbība. Tika uzsvērts, ka jāaizsargā Latvijas faunas retumi un mednieku biedrībām jāseko medījamo dzīvnieku skaitam savās nomātajās teritorijās. Atļaujamo medījumu apjoms bija jānosaka atbilstoši konkrētā rajona stāvoklim un dzīvnieku skaita pieaugumam.
Biedrībām tika ieteikts algot īpaši sagatavotus medību uzraugus, stingrāk kontrolēt medījumu tirdzniecību un sadarboties ar dabas pētniekiem, skolotājiem un jaunatni. Kongress aicināja ierīkot dabas aizsardzības parkus, ziemā piebarot dzīvniekus un briežiem un stirnām veidot sāls laizītavas.
Īpaša uzmanība tika pievērsta medību ētikai. Kongresa tēzēs norādīts, ka medību pareiza attīstība iespējama tikai tad, ja tiek izkopta disciplīna un ētiska attieksme. Ar likumiem vien nepietiekot – jaunatne jātuvina dabai un tai jādod iespēja pieredzējušu mednieku vadībā iepazīt medības. Tika uzsvērta arī medību literatūras izplatīšana un mednieku sadarbība organizācijās.
Šie priekšlikumi atklāj, cik būtiski bija mainījies mednieku biedrību uzdevums. No kungu kluba, kura galvenais spēks bija tā biedru sabiedriskais stāvoklis, mednieku organizācija bija kļuvusi par vietu, kur apsprieda populāciju uzskaiti, dabas aizsardzību, ētiku, jaunatnes izglītošanu un valsts politiku.
1927. gadā tiek nodibināta Latvijas Mednieku un makšķernieku biedrība
Starpkaru periodā organizētā kustība turpināja paplašināties. 1927. gadā tika nodibināta Latvijas Mednieku un makšķernieku biedrība, kas vienā organizācijā apvienoja abu dabas izmantošanas nozaru pārstāvjus.
Par biedrības dibināšanas gadu vēl 1991. gadā Latvijas parlamentā atgādināja tās Centrālās padomes priekšsēdētājs, uzsverot, ka organizācijas uzdevums nav tikai medību rīkošana. Viņš medību saimniecību raksturoja kā biotehnikas, bioloģijas, dabas aizsardzības, cīņas pret malumedniecību, dzīvnieku pavairošanas, selekcijas un drošības jautājumu kopumu.
Nav pamata visas starpkaru perioda mednieku biedrības uzskatīt par vienu un to pašu organizāciju. Latvijā darbojās gan centrālas apvienības, gan vietējās biedrības un klubi ar saviem nosaukumiem, statūtiem un medību platībām. Tomēr tās visas veidoja vienu plašāku procesu – mednieki arvien vairāk apzinājās, ka savas intereses iespējams aizstāvēt un medību saimniecību attīstīt tikai kopīgi.
No privilēģijas līdz organizētai atbildībai
Rīgas Galvenā medību biedrība un Latvijas Mednieku biedrība pārstāvēja divus ļoti atšķirīgus laikmetus.
18. gadsimta klubā pulcējās šaurs Baltijas vācu sabiedrības elites loks. Medības bija saistītas ar izcelsmi, turību, amatu un īpašuma tiesībām. Piederība mednieku klubam apliecināja cilvēka statusu un vietu sabiedrībā.
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas mednieku biedrības kļuva pieejamas daudz plašākam cilvēku lokam. Tās veidojās novados, nomāja medību platības, izdeva žurnālu, rīkoja kongresus un izvirzīja prasības ne tikai valstij, bet arī pašiem medniekiem.
Šīs organizācijas vēl nebija gluži tādi medību klubi, kādus pazīstam šodien. Tomēr to darbībā jau redzami mūsdienu medniecības pamati – kopīgi apsaimniekotas platības, dzīvnieku uzskaite, piebarošana, šaušanas apmācība, drošība, cīņa ar malumedniecību un medību ētika.
Ar to noslēdzas pirmais lielais Latvijas medību vēstures loks. Tas sākās laikā, kad tiesības medīt bija zemeskunga piešķirta privilēģija, turpinājās greznās muižās un medību pilīs, pārtapa valsts regulētā nozarē un beidzot nonāca līdz organizētai mednieku kopienai.
Aiz šīs robežas sākas jau cita vēsture – Latvijas okupācija, padomju laika mednieku kolektīvi, centralizēta medību saimniecība un mednieku organizāciju pārveidošanās pēc neatkarības atjaunošanas.
Nenogriež taču tikai galvu un pārējo nepamet! “Šauj garām!” #346 epizode
👉 Abonē 5 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 5 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūlija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
< />
